Mednieks

19 . nodaĻa

/

UZ ZIEMEĻIEM NO SēNMORISAS, ŠVEICE

Trešdiena

Plkst. 08.33 pēc Centrāleiropas laika

Viktoram bija grūti elpot. Retinātais kalnu gaiss izplūda no viņa plaušām, veidojot baltus garaiņus. Pirmās divsimt pēdas pieveikt bija grūti, bet pēdējās piecdesmit bija neiz­turamas. Viņš iestenējās, izvilka cērti no sasalušā ūdenskri­tuma un ietrieca to ledū virs galvas. Pār viņu nobira ledus lauskas un sniegs, traucoties tālu lejā līdz apakšai.

Kādu bridi viņš vēroja, kā krīt mirdzošās šķembas, un vairākas reizes dziļi ieelpoja. Seja no aukstuma un piepū­les bija sasarkusi. Alpīnista brilles sargāja acis no spožās saules gaismas. Ūdenskrituma ledus bija gaiši zils un balts, bet daudz tumšāks gandrīz melns plaisu un spraugu dzīlēs. Sienā bija redzams viņa izkropļotais at­spulgs.

Te bija pavisam viegli aizmirst pēdējo dienu notikumus. Vienīgā iespēja bija pilnīgi pievērsties tam, ko viņš darīja. Nekas cits nedrīkstēja ielauzties prātā, tikai tobrīd darāmais, jo pretējā gadījumā šī doma būtu pēdējā viņa mūžā. Miesa bija guvusi visu iespējamo atpūtu, bet tagad vajadzēja attī­rīt prātu. Viktoram nebija draugu, ar kuriem aprunāties un kam atklāt raizes, un alpīnisms bija tuvākais, ko viņš varēja atļauties.

Kalnos Viktors jutās kā vienīgais cilvēks pasaulē. Tikai viņš pats un nežēlīgi atklāta daba. Viņš bija tik tālu no civilizācijas, cik vien iespējams, bet te pasaule šķita daudz civilizētāka.

Viņš vilka sevi augšup, vienlaikus iecērtot radžotos zāba­kus ledū. Kāpiena sagādātā spriedze lika ķermenim drebet, bet nemitīgās briesmas nomierināja prātu. Viņš bija pārlieci­nāts par savām spējām, bet vajadzēja absolūti pievērsties šai nodarbei. Viktors neizmantoja ne skrūves, ne karabīnes, ne virvi, tāpēc, ja nekoncentrētos, tūlīt nokristu. Un nomirtu. Pavisam vienkārši.

Vienīgās skaņas radīja vējš, metāla skrāpēšanās pret ledu un viņa skaļie elpas vilcieni. Pār visu valdīja neierobežotas brīvības izjūta. Viņu pārņēma miers.

Pieveicis vēl desmit pēdas, Viktors apstājās, paliecās at­pakaļ, ar vienu roku atlaida ledus cērti un izņēma no kaba­tas ledeni. Viņš nopriecājās, redzot, ka tā ir zaļa, un iemeta konfekti mutē. Tā palīdzēja izdalīt siekalas, lai nerastos slāpju sajūta, turklāt bija garšīga. Viktors viļāja ledeni mutē un pielieca galvu, baudot ainavu. Visur bija redzami kalni un koki ar sniega cepuri.

Viktors labprāt šādi karātos stundām ilgi, bet piepeši sa­juta ūdeni uz sejas. Viņš pacēla skatienu un samiedza acis. Saulē spīguļoja ūdens lāses. Ledus kusa. Tā kā debesīs ne­bija mākoņu, tas Viktoru nepārsteidza. Viņš turpināja kāpt nesteidzoties, jo zināja, ka sasniegs virsotni ilgi pirms tam, kad draudēs briesmas.

Ledus augšā nokrakšķēja.

Viņš sastinga un atmeta galvu. Ledus pārkare atlūza no sienas un krita lejup. Jau nākamajā mirklī viņš pieplaka pie ūdenskrituma, un ledus gabali līdz ar sniegu nobira viņam garām. Sapratis, ka iepriekšējais secinājums bijis kļūdains, viņš paātrināja gaitu. Muskuļiem trūka skābekļa, un tie pil­

dījās ar pienskābi; saltais gaiss svilināja plaušas. Viņš kāpa ātri, ieurbās ledū ar cērti un radzēm un vilkās augšup, līdz sasniedza virsotni un sabruka sniegā, izpletis rokas un kā­jas.

*

Pēc vairākām stundām Viktors atgriezās savā namiņā un pagatavoja pusdienas uzkodām brusketu ar sēnēm un divas lielas sviestmaizes ar desu kā galveno ēdienu. Tieši tas, kas vajadzīgs. Viņš izdzēra ari olbaltumvielu kokteili un norija sauju dažādu uztura bagātinātāju. Nomazgājies dušā, viņš kails apsēdās uz gultas un izrāva ieroci no maksts, kas bija piestiprināta zem tās. Viņš izvilka aptveri, izņēma lodes, salika tās atpakaļ tādā pašā secībā un nolika ieroci slēptuvē.

Bija vēls rīts, un starp žalūzijām pie austrumu sienas ieplūda saules stari. Viktors piegāja pie rietumu loga un strauji parāva auklu, paceļot žalūzijas. Ieleja aizstiepās tālu­mā, un vidū pletās Senmorisas ciemats. Slīpos jumtus rotāja sniegs. Kalnu nogāzēs slējās priedes, un gar apvārsni vidēja baltas virsotnes.

Reiz Viktors gandrīz bija noticējis, ka spēs nošķirt savu dzīvi no darba. Šis laiks jau sen bija pagājis. Tagad viņš sa­prata, ka ir vienkārši dzīvs, bet nedzīvo. Normāli cilvēki ne­slēpās nošķirtos kalnu ciematos aiz pastiprinātām durvīm un trīs collas bieza bruņu stikla. Viņš nespēja atcerēties, kad bijis citādi.

Viens Viktors dzīvoja savas drošības dēļ. Te viņu neviens nepazina, un viņš savukārt nepazina nevienu citu. Turklāt bija vieglāk mitināties tālu prom no pilsētām un cilvēkiem. Nav iespējams ilgoties pēc kaut kā tāda, ko neredz katru dienu. Viņam jau sen nesagādāja grūtības dzīvot vienam, bet pilnīga vientulība bija kaut kas tāds, ar ko nācās samierinā­ties. Ar laiku viņš to apguva tāpat kā visas citas izdzīvo­

šanai nepieciešamās mākas. Vissvarīgāk bija neļauties gar­laicībai. Brīžos, kad nevajadzēja strādāt, Viktors katru die­nu veltīja vairākas stundas tam, lai saglabātu savu ķermeņi lieliskā formā, bet pēc tam vēl dažas stundas slīpēja savas prasmes. Starp līgumiem reizēm pagāja vairākas nedēļas, bet aicinājumi strādāt neizzuda nekad. Brīvo laiku viņš pavadī­ja, kāpjot kalnos, slēpojot, lasot, spēlējot klavieres un reizēm apceļojot pasauli.

Bija arī izjūtas, ko nevarēja aizvietot ar šādām izklaidēm. Viktora izpratnē attiecības bija kā prostitūta pietiekami skaista, lai viņš to izmantotu vairāk nekā vienu reizi, un tik laba aktrise, ka spēj apslēpt pretīgumu, ko rada viņa pieskārieni.

Lūkojoties uz gleznaino ieleju, Viktors centās izlikties, ka Parīzē notikušais nav īsts. Šveicē viņš bija tikai turīgs uzņē­mējs, kurš bauda atpūtu nošķirtā kalnu pilsētiņā. "Varbūt šo­reiz es nedošos prom. Man pietiek naudas, lai neuzkrītoši, bet ērti dzīvotu daudzus gadus. Varbūt, kad nauda beigsies, es varētu sākt parastu darbu, mācīt valodas vai pat alpī­nismu. Tomēr, lai kādu mācītu, nāksies uzlabot komunikāci­jas spējas. Reiz es varbūt varētu dzīvot kā normāls cilvēks. |a vien atcerētos, kā tas darāms."

Pirmais solis būtu sadragāt zibatmiņu tūkstoš lauskās, iesviest visu aizā un aizmirst, ka viņš reiz piekritis nogali­nāt Ozolu. Viņš bija aizbēdzis no ienaidniekiem, kas vēlēja viņam nāvi, un neviens nezināja, kur viņš atrodas. Viņš varē­tu slēpties, nepiekrist jauniem darbiem. Senmorisā viņu ne­mūžam neatrastu.

Viktors pamāja, Jā, pienācis laiks beigt darbu.

Viņš jau grasījās novērsties no loga, bet piepeši pamanīja kaut ko savādu. Augstu kokiem apaugušajā kalnā uz rietumiem no namiņa kaut kas mirgoja. Saules atspīdums metālā.

Vai stikla.

Viņš pārāk vēlu saprata, ko tas nozīmē; nākamajā mirklī parādījās sīks uzliesmojums. Viktors steidza parauties sānis, bet logā tieši viņam pretī pēkšņi bija uzradies caurums.

Lode trāpīja viņam krūtīs, un viss sastinga. Viņš re­dzēja plaisu tīmekli bruņustiklā, redzēja sīciņo caurumu tīklojuma vidū. Bija dzirdama vien viņa sirdspukstu dobjā duna.

Viss acu priekšā ņirbēja. Līnijas saplūda kopā.

Logs piepeši likās atvirzāmies, un griesti gāzās virsū. Vik­tors neko nesaprata līdz brīdim, kad pakausis atsitās pret nopulētajiem grīdas dēļiem. Viņš mēģināja elpot, tvēra gaisu, pūlējās ievilkt to plaušās.

Viņš pacēla roku, paslidināja pirkstus pār kailajām krūtīm, sataustīja lipīgas asinis un juta sāpes, pieskaroties karstajai lodei savā miesā. Viņš bija iztēlojies lielu caurumu, no kura brīvi plūstu asinis, bet lodes gals rēgojās ārā no ādas. Tā nebija tikusi garām krūškurvim.

Namiņa polikarbonāta un stikla lamināta rūtis apturētu part labas šautenes lodes… Tomēr ne gluži.

Stikls neapturēja lodi, bet ievērojami palēnināja tās gaitu, un trāpījuma brīdī tās kinētiskā enerģija bija gandrīz iz­tērēta. Nepievērsdams uzmanību sāpēm, Viktors izvilka lodi no brūces un nosvieda uz grīdas. Kustība izsmēla viņa speķus. Viņš mēģināja piecelties, bet neatcerējās, kā jākus­tina locekļi. Griestu sijas saplūda kopā.

Viktors zināja, kas notiek, bet neko nespēja mainīt. Lodes trieciens raidīja hidrostatiskā šoka viļņus pa visu ķermeni, pārtraucot normālo sirdsdarbību. Ķermenis nesaprata, kas noticis, un darīja vienīgo, ko spēja negaidīta šoka vai traumas gadījumā.

Tas uz laiku atslēdzās.

Šāvējs noteikti vēroja, kā lode trāpa mērķī un Viktors no­krīt, bet neredzēja viņu lokāmies uz grīdas nespēkā, bet dzīvu. "Tomēr viņam vajadzētu tikai noprast, cik biezs ir sa­plaisājušais logs, lai zinātu, ka es neesmu miris. Un viņš nāk­tu pabeigt iesākto."

Nākamajā mirklī Viktors aizvēra acis.