Mednieks

27 . nodaĻa

/

Marseļa, Francija

Piektdiena

Plkst. 05.03 pēc Centrāleiropas iaika

Rebeka Samnere sakārtoja lasāmbrillcs un pārskatīja in­formāciju sava klēpjdatora ekrānā. Pirms dažām stundām Parīzē atrasts nodurts amerikānis, kurš bijis saistīts ar ASV vēstniecību. Policija to uzskatīja par laupīšanu, jo slepkava paņēmis mirušā maku un telefonu. Rakstā bija minēts, ka vīrietis strādājis par kultūras atašeju vēstniecībā, un tas no­zīmēja, ka viņš vai nu patiesi bijis kultūras atašejs, vai arī tikai piesedzis īsto amatu, kā jau daždien C1P mēdza rīkoties. Viņa vārds bija Džons Kenards. Tas viņai neko neizteica. Bet noziegums pastrādāts pārāk neilgi pēc slepka­vībām pirmdien.

Sirds pukstēja arvien straujāk. Rebeka bija saņēmusi pa­vēli palikt un gaidīt turpmākos norādījumus, un tieši to viņa darīja. Bet pastkastītē parādījās negaidītā ziņa, un viņas priekšnieks nebija atbildējis uz jautājumu par to. Un tagad šie jaunumi. Tā bija pārāk zīmīga sagadīšanās, lai abus noti­kumus neuzskatītu par saistītiem. Varbūt viņu pārņēmusi vajāšanas mānija? Rebeka sēdēja pie galda pieticīgi iekārto­tajā dzīvoklī, ko dažus pēdējos mēnešus dēvēja par mājām. Ekrāna gaisma apspīdēja viņas seju. Neviena lampa nebija ieslēgta.

Viņa nezināja sava priekšnieka vārdu un nekad nebija viņu satikusi. Abi sazinājās tikai pa drošām satelīttelefona līnijām un internetu. Rebekai nebija ne jausmas, kurš vel iesaistīts operācijā un kurš to visu sācis. Viņai bija ierobežo­ta piekļuve informācijai un acīmredzot neko daudz nevaja­dzēja zināt. Toties viņa nojauta to, ko neviens nebija pateicis. Operācija bija neoficiāla, turklāt ļoti.

Aizritējušas gandrīz piecas dienas, kopš viss sabruka, un priekšnieks pēdējo reizi ar viņu sazinājās otrdien, pavēlot palikt savā vietā un gaidīt jaunas pavēles. Rebeka paklau­sīja. Viņa četras dienas pārtika no tā, ko atrada virtuves skapjos, ne reizi neizgāja ārā, vienmēr sēdēja pie datora un gaidīja. Pirms divpadsmit stundām notikušais visu mainīja. Slepkava viņai atsūtīja ziņu. Tas nebija paredzēts scenārija.

Rebeka pārkāpa vadības norādījumus un nosūtīja priekšniekam vēstuli dažas minūtes pēc tam, kad saņēma slepkavas ziņu. Vienmēr pagāja vairākas stundas, iekams priekšnieks viņai atbildēja, bet šoreiz tas nenotika arī pēc astoņām stundām. Rebeka bija lauzusi stingro protokolu, kas reglamentēja viņas rīcību, bet viņa uzskatīja, ka saņemtā vēs­tule ir tā vērta. Tā bija iespēja atgriezties iepriekšējās sliedēs. "Varbūt priekšnieks neatbild, jo operācijas vadītāji mēģina izdomāt nākamo soli. Bet tagad ir nogalināts šis Džons Kenards."

Telefona sarunā viņas priekšniekam bija Rietumu krasta akcents. Rebeka minēja, ka viņš ir no Losandželosas. Viņa vēl brīdi vēroja ekrānu, meklējot informāciju. Rakstā bija teikts, ka Džons Kenards dzimis Kalifornijā.

"Varbūt priekšnieks neatbildēja tāpēc, ka iepriekšējā naktī sadurts Parīzē. Ja šis Kenards patiesi bija mans priekšnieks, kāpēc pēc viņa nāves neviens cits nedod ziņu? Pagājušas jau septiņas stundas. Pietiekami, lai es saņemtu zvanu vai e-pastu. Francijā ir vēls, bet ASV agrs, un neviens tik un tā daudz negulēja šādos brīžos. Manam priekšniekam noteikti ir citi

priekšnieki, kas zinātu par manu lomu. Varbūt neviens cits nenojauš, ka priekšnieks ir miris? Operāciju nevarēs glābt, ja neviens nezinās, kas notiek."

Priekšnieks pats vienmēr viņai zvanīja, ja vajadzēja ap­runāties, bet bija nosaucis ari īpašu numuru, ko izmantot ārkārtas gadījumos, mobilā telefona numuru, un šis gadījums patiesi bija ārkārtējs. Rebeka pacēla klausuli.

Plati ieplestām acīm lūkojoties tumsā, viņa klausījās auto­mātisko vēstījumu, ka abonents nav sasniedzams. Viņa pagaidīja minūti un mēģināja vēlreiz. Un vēl. Pilnīgi velti. Šādām līnijām vienmēr jābūt sasniedzamām. Rebeku pārņēma biedējoša vēlme palūkoties pār plecu uz dzīvokļa durvīm.

Viņa sparīgi nolika klausuli, piepeši atskārtusi, kas notiek. Vispirms slepkavības Parīzē, pēc tam nogalināts amerikānis no vēstniecības, tagad atvienota īpašā līnija. Vienīgais iz­skaidrojums bija šausminošs, bet Rebeka centās saglabāt mieru. Viņa mēģināja sev iegalvot, ka nav kaut ko sapratusi un pārlasīja visus ziņojumus, visu informāciju, kam spēja pie­kļūt. Vajadzēja noskaidrot patiesību, turklāt ātri.

Interpols sniedza atbildi, no kā viņa bija baidījusies. Viņa lasīja ziņojumu no Šveices. Uz ziemeļiem no Ženēvas bija nodegusi māja un atrasts līķis. Policija meklēja slepkavu. Rebeka pievērsa skatienu adresei. Viņa to jau iepriekš bija redzējusi. Palīdzējusi atrast. "Viņi mēģinājuši vēlreiz, bet neviens nav informējis mani. Viss noklusēts. Un tas nozīmē tikai vienu."

Rebeka paķēra dokumentu mapes no galda, ienesa tās vir­tuvē, iemeta izlietnē un sameklēja ārkārtīgi stipra ruma pudeli, ko taupīja nebaltai dienai. Tāda bija pienākusi. Viņa atkorķēja pudeli un izlēja nedaudz šķidruma izlietnē. No­ņēmusi no āķa virs plīts šķiltavas, viņa tuvināja galu izliet­nei un atkāpās.

Tiklīdz viņa nospieda pogu, rums uzliesmoja. Viņa iemal­

koja no pudeles un vēroja, kā deg mapes, tad ātri sameta drēbes čemodānā tikai praktiskas mantas, neko greznu. Skapī netrūka iemīļotu drānu, bet tagad nebija laika jūtelīgumam. Vajadzēja doties prom, cik ātri vien iespējams.

Tātad notika satīrīšanas darbi; viss par to liecināja. Ope­rācija izgāzusies, un atbildīgais nospiedis iznīcināšanas pogu, tāpēc vajadzēja nogremdēt visus galus ūdenī. Rebeka zinā­ja, ka senajās dienās tā noticis, bet nespēja noticēt, ka tā var būt arī tagad. Tomēr nāksies noticēt.

"Kāpēc jānogalina cilvēki? Pie velna, kas te notiek?" Rebeku māca nepatīkama sajūta, ka operācija ir ne vien neo­ficiāla, bet pat noziedzīga.

"Priekšnieks jau ir miris. Tikai pirms septiņām stundām. Kādu sūtīs arī pie manis; varbūt jau ir nosūtījuši." Viņa ielū­kojās pulkstenī. Līdz ar katru sekundi tuvojās viņas dzīves beigas.

Sirdij strauji pukstot, viņa ielika klēpjdatoru somā un paķēra personiskās mantas, bet atstāja saziņas aparatūru. Tā vairs nebija vajadzīga, un visi dokumenti glabājās datorā. Iegājusi virtuvē, viņa sāka klepot un atgrieza krānu, lai ap­dzēstu uguni izlietnē.

Rebeka izgāja no dzīvokļa, kaklam bailēs aizžņaudzoties, un soļoja pa gaiteni. Šķita, ka tūlīt parādīsies vīrietis ar pis­toli un klusinātāju. "Nē," viņa sev atgādināja, "tā tas neno­tiks. Es cietīšu negadījumā, varbūt pārdozēšu narkotikas. Vai arī kritīšu par upuri laupītājam tualetē."

Viņa nolēma neizmantot liftu un steidzās lejā pa kāpnēm. Piere likās nosvīdusi. Pirmajā stāvā viņa sameklēja rezerves izeju un atgrūda durvis, izejot sānielā. Aukstais vējš sapuri­nāja matus. Drēbes lietū uzreiz izmirka.

Tuvumā dūca automašīnas, bet Rebeka gandrīz neko ne­redzēja. Ja viņa skrietu, kāds droši vien to dzirdētu, tāpēc viņa lēni un uzmanīgi devās līdz ielas galam. Izgājusi uz iet­ves, viņa ļāvās atvieglojumam.

"Varbūt es maldos, varbūt priekšniekam gluži vienkārši nepaveicās." Tomēr Rebeka visu mūžu bija pavadījusi, izvēr­tējot dažādas izredzes, un tagad tās liecināja, ka prātīgāk ir bēgt. Viņai bija automašīna, bet to nedrīkstēja izmantot; ienaidnieki par to zinātu, jo dokumentos bija viņas vārds. Varbūt zem automašīnas bija palikts spridzeklis vai arī bremžu vadi pārgriezti.

Rebeka aizsoļoja pa ielu. Cilvēku tuvumā viņa jutās dro­šāk. Sabiedriskā vietā ienaidnieki neko nedarītu. Viņa apturē­ja taksometru un lūdza aizvest uz lidostu. Bija kāda vieta, kur neviens viņu neatrastu. Pa ceļam viņa domāja par visu notikušo un iespējamo, un pamazām dzima plāns. Izkāpjot no taksometra, viņa jau zināja, ko darīs. Tas bija bīstami, pat neprātīgi.

Bet varbūt palīdzēs izdzīvot.