Mednieks

3. nodaĻa

/

Plkst. 08.27 pēc Centrāleiropas laika

Viktors vairākas reizes dziļi ieelpoja, piepildot plaušas ar gaisu un noskaitot līdz četri, un izelpoja. Adrenalīna dēļ sirds pukstēja daudz straujāk, apgādājot muskuļus ar nepie­ciešamo skābekli. Ja tā veica vairāk nekā simt divdesmit sitienu minūtē, pavājinājās sīkās motorikas prasmes, piemē­ram, spēja precīzi notēmēt. Pēc simt trīsdesmit sitieniem tas bija gandrīz neiespējami. Ķermenim šīs prasmes nav tūlītēji vajadzīgas izdzīvošanai.

Viktors uzskatīja citādi.

Pārvaldot elpošanu, Viktors pārtrauca autonomās nervu sistēmas normālo darbību un nobremzēja sirdsdarbības ritma kāpumu. Viņš nevarēja apturēt savas instinktīvās reakcijas, tomēr prata ietekmēt tās.

Viņš sprieda, ka virs vestibilā nekavēsies un tūlīt pat zi­ņos pārējām vienībām, ka viņi ir pamanīti un mērķis bēg augšup. "Es varētu izkāpt jebkurā stāvā, atrast logu un no­zust dažu mirkļu laikā. Bet man vajadzīgas mantas. Ja tās nepaņems slepkavas, tad agri vai vēlu viss nokļūs varas pār­stāvju rokas. Pasēs ir dažādu valstu zīmogi ar datumu. Arī kredītkaršu numuriem var izsekot. Visos dokumentos ir pie­ņemts vārds, bet vienreiz es to jau esmu izmantojis." Vik­tors rīkojās ārkārtīgi piesardzīgi, taču vienmēr palika pēdas,

ko prasmīgs meklētājs var atrast un kas veda pie īstā Viktora. Viņš nedrīkstēja to pieļaut.

Lifts neapstājoties pabrauca garām diviem pirmajiem stāviem. Viktors vienmērīgi elpoja un skaitīja katru ilgo se­kundi līdz brīdim, kad nopīkstēja skaņas signāls.

Durvis vēl nebija pilnīgi atvērušās, kad Viktors jau iz­spraucās gaitenī un strauji soļoja uz kāpņu pusi tālākajā galā, trīsdesmit pedu attālumā no lifta. Durvis bija ciet.

Nemaz nevajadzēja piespiest ausi pie durvīm, lai dzirdē­tu divus cilvēkus, kas traucas augšup. Vajātāji bija spēcīgi, ātri, un pēc divdesmit sekundēm viņi būs klāt. Viktoram bija nepieciešams paņemt savas mantas. Lai to izdarītu, vajadzēja iegūt laiku.

Pie sienas nedaudz tālāk bija piekārts ugunsdzēsēju cir­vis. Viktors ar elkoni izsita stiklu un nocēla cirvi no stipri­nājuma. Atgriezies pie kāpņu telpas durvīm, viņš pagrūda asmeni zem roktura un atbalstīja kāta apakšu pret grīdu. Šķērslis bija izturīgs.

Zem cirvim paredzētās vietas bija arī ugunsdzēšamais aparāts. Viktors pacēla to ar kreiso roku un atgriezās pie lifta. Tas vēl joprojām bija ceturtajā stāvā. Viņš nospieda pogu, lai atvērtu durvis.

Piepeši nodrebēja kāpņu telpas durvis, bet rokturis ne­sakustējās; to neļāva cirvis. Vajātāji mēģināja vēlreiz, šoreiz vēl sparīgāk, bet rokturis nepakļāvās, kaut gan pret to tika izmantots liels spēks. Tas bija pēdējais mēģinājums.

Viktors atkal pievērsās liftam, novietoja ugunsdzēšamo aparātu starp durvju vērtnēm, pieliecās un nospieda vesti­bila pogu. Durvis sakļāvās līdz pat aparātam, atkal atvērās un turpināja bezgalīgo ciklu. Viktors lēsa, ka ir ieguvis vis­maz divas minūtes. Viņam vajadzēja mazāk nekā vienu.

Viņš nedzirdami sasniedza savu istabu un nostājās pie durvīm. Varbūt iekšā viņu gaidīja citi modri un gatavi. Viņš atspēra durvis un iegāja iekšā, zemu pieliecies tā, ka

galva bija zemāk par ierasto ķermeņa masas centru. Sekun­des laikā viņš aplūkoja istabu un ieskatījās arī vannasistabā.

Tukšs.

Divi vīri bija kāpņu telpā, ārā gaidīja novērotāji, un var­būt citur viesnīcā klīda vēl kāds. Šie cilvēki bija prasmīgi, labi organizēti. īstiem profesionāliem būtu arī snaiperis otrā ielas pusē.

No loga Viktors turējās nostāk.

Iegājis vannasistabā, viņš noņēma skalojamās kastes vā­ku un izcēla paslēptos polietilēna maisiņus. Vienā no tiem bija pase, lidojuma biļete un kredītkartes. Viktors ielika šīs mantas žaketes iekškabatā. Otrā maisiņa bija vēl viena pie­lādēta FN Five-seveN pistole un klusinātājs. Vienmēr vajadzēja gatavoties sliktākajam. Viktors atvēra maisiņu, izņēma no tā ieroci, piestiprināja klusinātāju un pavilka aizslēgu, lai iebī­dītu lodi patrontelpā.

Uz gultas jau bija novietots plāns čemodāns, kurā salik­tas tīras drēbes un pārējās mantas. Viktors ar kreiso roku to satvēra un devās prom, nolaidis ieroci gar labo sānu, kur to nevarēja redzēt. Viņš ātri aizsoļoja pa gaiteni, nezaudējot modrību, un tuvojās ugunsdzēsēju kāpnēm. Vajātāji nepagūs attapties, kad viņš jau bus prom.

Viktors apstājās.

"Aizbēgot es neko neuzzināšu par saviem neveiksmīga­jiem slepkavām. Tas, kurš viņus uzsūtījis, neatsauktu pasū­tījumu. Es esmu nokļuvis kādā nāves sarakstā. Ja šie vīri mani jau atraduši, tas varētu notikt atkal. Nākamreiz es vi­ņus nepamanītu tik ātri vai arī neieraudzītu nemaz."

Vajātājiem bija skaitlisks pārspēks, toties zaudēta inicia­tīva. Nekad nedrīkst atteikties no priekšrocības tā bija viena no pirmajām kaujas mācībām, ko Viktors savulaik ap­guvis.

Viņš devās atpakaļ.

*

Ieradās viņi aizelsušies, rokās turot ieročus. Viens nostā­jās durvīm labajā pusē, otrs palika kreisajā. Mērķa istabas durvis bija plaši vaļā, slēdzene salauzta. Garākais un pieredzējušākais no abiem veltīja sekundi tam, lai divas reizes no­spiestu kabatā paslēptās rācijas pogu, un miesas krāsas aus­tiņā dzirdēja kādu atbildam.

Slepkava ātri pamāja ar roku savam pāriniekam, un viņi iebruka istabā. Pirmais virzījās strauji un zemu, lai otrais sekojot varētu šaut viņam virs galvas, un nopētīja istabas kreiso pusi, kamēr otrs vēroja labo. Abi rīkojās tik zibenīgi un agresīvi, cik vien iespējams, lai ikviens telpā būtu apstul­bis, spiests aizstāvēties un nepagūtu reaģēt.

Istaba bija tukša. Viņi ieskatījās vannasistabā; ari tur ne­viena nebija. Piesedzot viens otru, viņi izpētīja skapi, ielū­kojās zem gultas un visur, kur vien kāds varētu paslēpties. Slepkavām bija piekodināts visu rūpīgi pārbaudīt un neko nepiemirst. Viņi ieskatījās aiz aizkariem. Viens tikmēr pacēla plaukstu pie loga, signalizējot snaiperim pretējā ēkā, lai nešauj. Abi bija nosvīduši.

Visur valdīja nekārtība. Mērķis acīmredzot bija aizgājis steigšus, neuzkavējoties pat tik ilgi, lai paņemtu visas mantas. Pa grīdu mētājās drēbes, gulta nebija saklāta, pie izlietnes palikuši tualetes piederumi. Tas bija nevīžīgi un neprofesionāli.

Saspringums mazinājās, un abi sāka elpot vieglāk. Mēr­ķis bija aizbēdzis. Viņi paslēpa ieročus, lai tos nepamanītu nejaušs garāmgājējs. Kad lifta durvis neatvērās, viņiem ne­bija citas iespējas kā vien skriet augšā pa kāpnēm un izlauzt kāpņu telpas durvis. To nebija iespējams paveikt klusi.

Viņi izgāja no istabas un aizvēra durvis. Vecākais pacēla apkakli un ziņoja mikrofona, ka mērķis nozudis. Viņš pie­sardzīgi izvēlējās vārdus, lai neradītu iespaidu, ka pieļāvis kādu kļūdu. Satraukumam nebija iemesla, visas izejas tika

novērotas. Kāds no pārējiem viņu ieraudzīs un ķersies pie darba; varbūt tas notika jau šobrīd un mērķis bija miris. Vi­siem komandas biedriem bija apsolīta liela prēmija pēc uz­devuma paveikšanas, un viņiem pat nenācās ne reizi izšaut.

Priekšnieks bija piekodinājis uzmanīties, jo mērķis esot bīs­tams, bet tagad piedzīvotais satraukums šķita nepamatots. Bīstamais mērķis bija aizbēdzis, tiklīdz parādījās iespēja, un tagad sagādās galvassāpes kādam citam. Abiem prata bija viena un tā pati doma. "Viegli nopelnīta nauda."

Sejas izteiksme pārvērtās, kad abi uzzināja, ka mērķis nav pametis ēku un neviens no pārējiem nav viņu redzējis. Viņi saskatījās, un abiem acīs pavīdēja viens un tas pats jautājums.

"Kur ir mērķis?"

*

Viktors atkāpās no pretējās istabas durvju actiņas un pa­cēla ieroci. Desmit reižu strauji nospiedis mēlīti, viņš iztuk­šoja tieši pusi aptveres. Viesnīcas durvis bija no bieza, cieta priedes koka, bet pistoles lodes līdzinājās šautenes munīci­jai un iztriecās cauri tam, pat nezaudējot ātrumu.

Atskanēja divi pamatīgi būkšķi.

Durvis čīkstot pavērās. Viktors bija uzlauzis slēdzeni, lai tiktu iekšā, un pēc tam pieturējis durvis ar kāju. Tagad viņš tās atvēra plašāk un izgāja gaitenī. Viens no sekotājiem sē­dēja uz grīdas, atbalstījies pret Viktora istabas durvju sten­deri un nokāris galvu. Asinis tecēja no mutes un krājās lāmā uz paklāja. Viņš nekustējās, tikai kreisā pēda nedaudz no­raustījās.

Otrs vēl bija dzīvs un gulēja uz mutes, klusi gārdzot. Viņam bija trāpīts vairākas reizes vēderā, krūtīs un kaklā. No saplosītās artērijas šļācās asinis, veidojot augstus, tumši sarkanus lokus uz sienas. Viņš centās aizrāpot. Lūpas bija pa­vērtas, bet pāri tām nenāca ne skaņas.

Viktors nepievērsa viņam uzmanību un sāka pārmeklēt mironi, bet neatrada maku. Viņš gribēja paņemt rāciju, bet

lode to bija izšķaidījusi ceļā uz vīra sirdi. Makstī zem pleca bija deviņu milimetru Bērētas sistēmas 92F modeļa pistole, bet kabatā divas rezerves aptveres. Šis bija labs, uzticams ierocis ar piecpadsmit ložu aptveri, bet smagnējs un liels, tā­pēc to nevarēja pilnīgi noslēpt pat tad, ja nebija pievienots klusinātājs. Un arī iespēja apturēt mērķi ar zemskaņas mu­nīciju bija neliela. Šādam darbam pistole bija izvēlēta neveik­smīgi. Ja slepkava nebūtu miris, Viktors to viņam pateiktu.

Parasti viņš neizvēlējās Bērētas sistēmas pistoli, bet šā­dos brīžos ieroču nevarēja būt par daudz. Viktors paņēma to un aizbāza aiz bikšu jostas. Spals palika ārā, bet slāpētājs sniedzās līdz astes kaulam. Līķis piepeši noraustījās, mus­kuļu spazmas pārņemts, un paliecās uz priekšu. Žoklis pa­vērās, un no mutes izlija asinis, bet pēc tam izkrita puse no­kostas mēles. Viktors atkāpās un pievērsās otram, kurš bija dzīvs. Pagaidām.

Viņš pārstāja rāpot, kad Viktors ar papēdi uzspieda vi­ņam starp lāpstiņām. Apvēlis ievainoto uz muguras, Viktors notupās blakus, spēcīgi iegrūda pistoles klusinātāju viņam vaigā un pagrieza slepkavas galvu sānis, lai spēcīgā asiņu strūkla trāpītu pa sienu, nevis viņam.

Ievainotais mēģināja runāt, bet spēja tikai čerkstoši izel­pot. Lode kaklā bija saplosījusi viņa balseni, atņemot iespēju radīt ko citu kā vien pašas vienkāršākās skaņas. Viņš paraus­tīja Viktora piedurkni, mēģināja iecirst nagus tajā, cīnoties pat par spīti savai nāvējošajai brūcei. Viktors cienīja šādu ne­atlaidību.

Līdzīgi kā partneris, arī šis slepkava bija apbruņots ar Bērētas sistēmas pistoli, bet viņam nebija ne rācijas, ne aus­tiņas. Viktors izņēma aptveri no ieroča un pārmeklēja kaba­tas, bet atrada tikai vairākas košļājamās gumijas plāksnītes, munīciju un saburzītu kvīti. Redzot, ka tajā ierakstītas sešas kafijas, Viktors aizmeta kvīti, attina košļājamās gumijas plāk­snīti un iemeta mutē. Piparmētru garša. Viņš atzinīgi pamāja.

- Paldies.

Nopurinājis slepkavas roku, viņš piegāja pie kāpņu tel­pas durvīm. Nebija ne miņas no citiem slepkavām, bet no zemākajiem stāviem atskanēja sieviešu balsis; viņas žēlojās par liftu. Viktors devās atpakaļ, vairīdamies no tumšajiem traipiem uz paklāja, un izņēma ugunsdzēšamo aparātu no lif­ta durvīm. Iegājis iekšā, viņš nospieda vestibila pogu. Istabā palika vairakas mantas, bet viņš par tām neraizējās. Tuale­tes piederumi bija pavisam jauni, drēbes nevalkātas, un ne­kur nebūs pirkstu nospiedumu, jo viņš bija notriepis rokas ar silikona šķīdumu.

Mirstošais gaiteni vairs nekustējās. Asinis, kas vēl pirms brīža strūkloja no kakla, tagad lēni tecēja uz izmirkušā pa­klāja. Viktors pats pret savu gribu tīksminājās par sarkano rakstu uz sienas virs līķa. Krusteniskajām līnijām piemita es­tētiska pievilcība, kas viņam atgādināja Džeksona Polloka darbus.

Viktors nopētīja savu atspulgu lifta spogulī un nedaudz sakārtoja apģērbu. Ja viņš šajā vidē izskatītos kaut nedaudz nekārtīgi, tas tiktu pamanīts. Lifta durvis aizvērās brīdi, kad no kāpņu telpas puses atskanēja spalgs kliedziens. Kādai bija sagādāts pārsteigums.

Laikam viņai nepatika Polloka daiļrade.