Mednieks

42 . nodaĻa

Milāna, Itālija

Svētdiena

Plkst. 21.33 pēc Centrāleiropas laika

Sebastjens Hoits tērēja naudu ļoti ātri, un viņam bija pa­veicies, ka firma katru gadu nopelnīja nelielu bagātību. Viņš bija vienīgais mazas, bet ļoti ienesīgas konsultāciju kompā­nijas īpašnieks un īstenoja savas biznesa intereses daudzvei­dīgās jomās, gandrīz vienmēr pildot padomnieka vai starp­nieka lomu. Hoits tirgoja informāciju, ko ieguva no vieniem un pārdeva citiem. Viņš jau sen bija atklājis, ka informācija ir viena no pasaulē vērtīgākajām precēm, turklāt viegli iemaināma.

Viņš deva padomus mafijai, kā ieguldīt naudu un iegūt no tās lielāko peļņu. Viņš palīdzēja Austrumeiropas pērka­majiem tiesnešiem atvērt kontu bankā, lai saņemtu naudu. Viņš iepazīstināja ieroču tirgoņus ar Āfrikas karotājiem. Viņš sagādāja ceļojošiem Tuvo Austrumu biznesmeņiem eskorta meitenes, alkoholu un narkotikas. Viņš kārtoja algoto slep­kavu saziņu ar klientiem. Kamēr Hoitam bija piekļuve tiem, kam vajag informāciju un kas to piegādā, viņa konts bankā nenoplaka.

Piedāvājums, ko viņš lasīja, bija neizturami garlaicīgs, un viņš nolēma atpūsties, tāpēc pievērsās itāliešu avīzei uz rak­stāmgalda. Tā bija dažas dienas veca, un nelielā rakstā bija

pieminēta apšaude Parīzē, daži policijai zināmie fakti un vai­rāku mirušo vārdi. Viens no bojā gājušajiem bija amerikānis Džeimss Stīvensons, algots slepkava, kurš dzīvoja Briselē un ar kuru Hoits vairākas reizes bija sadarbojies.

Nesen Hoits pildīja starpnieka lomu nezināma klienta un Stīvensona darījuma noslēgšanā. Viņš bija sagādājis ameri­kānim vairākus līgumus, un klienti nekad nesūdzējās par viņa sniegumu. Saņēmis lūgumu nolīgt slepkavu, kas spēj sa­pulcēt komandu, Hoits vērsās pie zināmā algotņa. Viņš ne­gaidīja, ka tas ies bojā masveida slepkavībā Parīzes centrā un iekļūs virsrakstos pat Itālijā.

Hoits nožēloja Stīvensona nāvi, bet tikai tāpēc, ka bija zau­dējis vieglu ienākumu avotu. Gribēdams nodrošināties, viņš lika saviem padotajiem dziļāk painteresēties par notikušo. Viņa labajai slavai kaitētu secinājums, ka Stīvensons veicis savu darbu slikti. Pagaidām netalantīgie vientieši, kam Hoits maksāja nepelnīti daudz, bija noskaidrojuši tikai to pašu, kas rakstīts avīzēs. Šajā gadījumā likās, ka ziņu trūkums pats par sevi ir laba ziņa.

Turklāt Hoits jau vairākas dienas gaidīja vēsti no sanik­notā klienta, bet neko nesaņēma. Tas viņu nesatrauca. Šajā darbības jomā bija reizes, kad kaut kas neizdevās, turklāt iekļuva avīzēs. Klients to acīmredzami saprata, vai ari slep­kava bija nogalināts pēc darba pabeigšanas, un tad klientam bija vienalga. Hoitu apmierinātu jebkurš no abiem iznāku­miem. Viņš nezināja, kāds bijis darbs, un par to priecājās, jo varēja nedomāt par savas nelikumīgās rīcības nelāgajām se­kām. Žēl, ka zaudēts ienākumu avots, bet labā slava bija sva­rīgāka.

Pēdējais darījums bija nepieklājīgi ienesīgs. Klients piedā­vāja divsimt tūkstošus dolāru, un Hoits nodeva amerikānim tikai simt divdesmit astoņus tūkstošus. Tātad viņš par da­žām vēstulēm un patīkamu pēcpusdienu Briselē saņēma septiņdesmit divus tūkstošus. Ja rēķinātu, ka viņš darbā

pavada septiņas stundas patiesībā gan daudz mazāk tie Initu desmit tūkstoš divsimt astoņdesmit pieci dolāri stundā. I’at Hoits to uzskatīja par īpaši labu likmi. Kaut visi darījumi būtu tik veiksmīgi!

Viņš atrāva zemāko atvilktni, izņēma no tās nelielu melnu koka lādīti un novietoja uz galda. Lādītē bija salocīta papī­ra aploksne. Viņš izbirdināja kokaīnu uz galda un ar žileti i/veidoja svītru. Kokaīns bija ražots Nikaragvā un ļoti dārgs tik smalks, ka to pat nevajadzēja kapāt. Šņaukšanai viņš iz­mantoja sudraba caurulīti, kas bija paredzēta tieši tādam mērķim.

Hoits atslīga krēslā, aizvēris acis, un saknieba nāsis. "Jēzus, cik labi!" Viņš pretojās kārdinājumam iešņaukt vēl vienu svītru un nolika lādīti atvilktnē. Ar savu savaldību I loits lepojās. Bija pienācis laiks doties mājās. Birojs bija tukšs, un viņš gāja uz liftu pustumsā. Ienesīgā firma Milā­nas centrā bija neliela, un tajā strādāja viņš, personiskā asis­tente, pieci analītiķi un sekretāre.

Itālijā Hoits dzīvoja tik sen, ka varētu uzdoties par vie­tējo. Vidusjūras saulē pavadītie gadu desmiti piešķīra viņa sejai tumšu iedegumu, un viņš lieliski runāja itāliski. Tum­šie mati un acis papildināja maldīgo iespaidu. Ja kāds jautā­ja, no kurienes viņš ir, Hoits nosauca Milānu. Viņš dievināja Itāliju zemi, kultūru, valodu, cilvēkus. Tā lieliski atbilda viņa gaumei. Itālija nebija pati piemērotākā vieta darījumiem, bet gadu gaitā viņš bija atklājis, ka tai ir daudz priekšro­cību. Ja klienti bija gan no Eiropas austrumiem, gan rie­tumiem, gan no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem, Itālija iz­rādījās lieliska centrālā bāze.

Brauciens līdz mājai nebija ilgs. Hoits dzīvoja viens un ne reizi nebija precējies. Viņam patika sievietes, bet doma, ka vajadzētu zaudēt pusi no visiem īpašumiem, neatbilda viņa darba principiem. Vispirms Hoits ielēja sev lielā glāzē martini, tad sagatavoja vannu. Gribējās piezvanīt kādai prosti­

tūtai, kas prata īpašu triku ar mēli, tomēr viņš jutās pārāk noguris. Pietiks ar pāris glāzēm, vannu un gultu. Nākamā diena atkal būs rosīga.

Dzerot otro martini un kāpjot vannā, viņš plati žāvājās. Mutē bija nelāga garša, bet viņš nosprieda, ka vainojams lie­lais kokaīna daudzums, ko viņš uzņēmis vakara gaitā. Viņš atbalstīja galvu uz salocīta dvieļa, aizvēra acis un prātoja, kā­pēc ir tik noguris. "Protams, es šonedēļ ik vakaru gāju gulēt vēlu, bet labi izgulējos. Droši vien vainojams vecums."

Nomierinošās zāles, ko viņš nezinot bija iedzēris kopā ar martini, ieaijāja viņu miegā jau pēc piecpadsmit minūtēm, un viņš nedzirdēja, kā atveras vannasistabas durvis un tuvojas klusi soļi.

Pār viņa seju krita ēna.

*

Rīds notupās blakus vannai, izvilka no žaketes iekškaba­tas lielu ādas maku un nolika uz augšstilba, tad attaisīja maka rāvējslēdzēju un izņēma nelielu stikla pudelīti un šļirci. Atskrūvējis vāciņu, viņš novietoja pudelīti uz grīdas un no­rāva šļircei plastmasas uzgali. Hoits svēra ne vairāk kā simt astoņdesmit mārciņu. Rīds iedūra adatu apvalkā, kas sedza pudeles kaklmu, un iepildīja šļircē astoņus centilitrus kālija hlorīda šķīduma.

Ar brīvo roku saudzīgi satvēris Hoita žokli, Rīds to nedaudz parāva uz leju un iedūra adatu artērijā Hoitam zem mēles. Lēni un vienmērīgi viņš ievadīja šķīdumu Hoitam asi­nīs.

Pulkstenis rādīja piecas minūtes pēc vienpadsmitiem. Rīds rāmi salika visu atpakaļ tādā pašā secībā un piecēlās. Izmaz­gājis Hoita kokteiļu maisītāju, viņš nolika pustukšu recepšu zāļu pudelīti blakus glāzei. Pēc tam Rīds aizgāja, neko ne­aiztiekot un nevienu nesatiekot.

Kālija hlorīds pēc trīs minūtēm izraisīs sirdslēkmi un vēl pēc divām nogalinās Hoitu. Pēc tam ķīmiskā viela sadalīsies

.itsevišķās kālija un hlora molekulās dabiskās vielās, kas atrodamas cilvēka ķermeni pēc nāves -, tāpēc patolog.inatoms neatradīs indes pēdas. Pilnvērtīgas autopsijas gadījumā varēja atrast adatas dūrienu, bet, ja nekas nelie­cinās par nonāvēšanu, to nemaz tik centīgi nemeklēs.

Ja Hoits izdzīvotu pēc sirdslēkmes tas bija maz ticams, tomēr iespējams, tad tik un tā mirtu. Pēc lēkmes viņš bū­tu ļoti novājināts un noslīktu vannā. Ņemot vērā Hoita slikto lizisko stāvokli, aizritētu tikai divas minūtes.

Rīds apsēdās īrētajā automašīnā, izņēma viedtālruni no cimdu nodalījuma un uzrakstīja par veiksmīgu operācijas iznākumu. Viņš ielūkojās pulkstenī, pagaidīja, līdz tas rādija divpadsmit minūtes pēc vienpadsmitiem, un nosūtīja ziņu.

Viņam patika precizitāte.