Mednieks

82 . nodaĻa

Maskava, Krievija

Trešdiena

Plkst. 14.11 pēc Maskavas laika

Pulkvedis Genādijs Aniskovačs gāja pa Ārējās izlūkoša­nas dienesta gaiteņiem un valdīja dusmas, jo apzinājās, ka viņa seja vairāk uzmanības piesaista tagad, kad ir sakrop­ļota, nekā iepriekš. Prudņikova sekretāre, kas iepriekš veltīja viņam tvīksmīgus iekāres un alku skatienus, tagad novēr­sās. Aniskovačs gaidīja, kamēr sekretāre pavēstīja priekšnie­kam par viņa ierašanos, un uzsmaidīja viņai par spīti sāpēm, pirms iegāja Prudņikova kabinetā.

Direktors lasīja ziņojumu un nepacēla galvu. Viņi nesa­sveicinājās. Aniskovačs zināja, ka ir zaudējis direktora lab­vēlību. Beidzot Prudņikovs kārtīgi nolika dokumentu uz galda.

Viņš ielēja sev glāzē ūdeni un iedzēra. Man jau kakls izkaltis pēc visiem paskaidrojumiem par tavu rīcību. Kā jau bija gaidāms, Galvenā izlūkošanas pārvalde nepriecājas, ka četri no mūsu īpašās vienības godājamajiem kareivjiem gā­juši bojā un vēl trīs ievainoti operācijā, par kuru mēs viņiem neko nestāstījām. Operācijā, ko vispār vajadzēja vadīt viņiem. Prudiiikovs paberzēja pieri un samiedza pelēkās acis. Man nebūt nepatīk, ka es atkal esmu nokļuvis šādā situācijā tevis dēļ. Es izpildīju tavu lūgumu un uzdevu atgūt

raķetes, vienlaikus ļaujot atgūt labo slavu. Un ko tu izda­rīji? Tevis dēļ cilvēki ir miruši, bet man atkal radušies sarežģījumi. Un tu neatvedi pat naglu saujiņu.

- Man jāatgādina par neparedzētajiem apstākļiem, kas traucēja misijas izpildi, Aniskovačs rāmi atbildēja. Tomēr man izdevās veiksmīgi iznīcināt raķetes un nepieļaut, lai Amerika iegūtu mūsu tehnoloģiju. Aniskovačs izslējās.

- Un es vēlos paust savu patieso līdzjutibu par zaudētajām dzīvībām.

Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs pasmīnēja. Pat tev neizdodas izklausīties patiesam, Genādij. Pārējie neredz cauri tavam valdzinājumam, bet mani nav tik viegli apmā­nīt. Es runāju ar kareivjiem slimnīcā un zinu, kas patiesībā notika. Tev nebija nekādas saistības ar raķešu iznīcināšanu. Tā bija veiksmīga sagadīšanās, tāpēc necenties piesavināties laurus. Es vienmēr esmu zinājis, ka tu esi nežēlīgs, bet ta­gad saprotu, ka tev nav sirdsapziņas pat tad, ja krietni vīri mirst tavas godkāres dēļ. Ja viss būtu atkarīgs no manis, es tevi padzītu no organizācijas vai vismaz liktu pavadīt atli­kušo darba mūžu pie galda, kur tu nevienam nevarētu kai­tēt.

- Priekšniek, es…

- Klusē! Prudņikovs pacēla roku. Nebārsti man savus nospodrinātos vārdus. Tas nav nepieciešams. Es runāšu at­klāti. Tava spēja izmantot savas kļūdas ir apbrīnas vērta. Ne­domāju, ka es pat savos labākajos brīžos spētu tā izlocīties no lamatām.

- Es nesaprotu.

- Protams. Bet izskatās, ka Galvenā izlūkošanas pārvalde nebija vienīgā, kas saņēma informāciju par operāciju Tanzānijā. Vēsts, ka Amerika gandrīz ieguva mūsu kaujas raķešu tehnoloģiju, izraisījusi viļņošanos varas ūdeņos augstu virs manas galvas. Tu rīkojies ārkārtīgi gudri, slepus ziņojot par notikušo pārējiem, un tevis radītā ilūzija par veiksmīgu iz­

nākumu aizsargās tevi no neveiksmes sekām. Es esmu spiests cienīt tavu viltību.

Sākumā Aniskovačs bija plānojis tēlot izbrīnu par infor­mācijas noplūdi, bet tagad saglabāja bezkaislīgu sejas izteik­smi. Nebūtu jēgas izlikties, ka viņš neko nezina.

- Daudzi no tiem, kuriem rūp tikai avīžu virsraksti, ir ļoti apmierināti ar tavu rīcību. Viņi jau gatavo preses ziņojumus, lepojoties ar mūsu uzvaru. Prudņikovs nopūtās. Tu esi īsts varonis, vai ne?

- Cenšos pildīt savus pienākumus, cik labi vien spēju.

Prudņikovs nicīgi iesmējās un atlaidās krēslā. Tavas ak­cijas ir strauji cēlušās, un tu esi ieguvis jaunus draugus Kremlī. Viņi man pavēstīja, ka tu esi Krievijas lepnums un mūsu nācija daudz zaudētu, ja es samazinātu tavu atbildī­bas nastu. Acīmredzot četru krietnu kareivju un īstu varoņu nāve ir niecīga maksa par mūsu pārākumu kaujas raķešu jo­mā. Man ieteica tevi apsveikt un pat apbalvot.

Ārējās izlūkošanas dienesta pulkvedis centās slēpt savu pašapmierinātības pilno prieku. Viss noritēja vēl labāk, ne­kā bija gaidīts.

- Pateicos, priekšniek.

- Nevajag man pateikties, Genādij, jo tu visu paveici pats. Tāpēc jebkādu pateicību vajadzētu veltīt sev.

- Labi, es pateikšos sev.

Prudņikovs naidīgi samiedza acis. Iedomība iegrūdīs tevi kapā.

- Iespējams, Aniskovačs piekrita, bet pagaidām tā ir attaisnota. Nekas neliecina, ka tā nebūs arī turpmāk. Un tādā gadījumā piemērotāks vārds būtu "pašapziņa".

Prudņikova sejā parādījās riebums, un viņš ilgi vēroja Aniskovaču. Viņš neko neatbildēja, un Aniskovačs šo klu­sēšanu uztvēra kā piekāpšanos vārdu cīņā. Beigu beigās priekšnieks sakārtoja brilles un nokremšļojās. Tā kā es nevaru tevi pazemināt amatā, man nekas cits neatliek kā iz­

mantot tevi savos nolūkos. Tu turpināsi ģenerāļa Banarova slepkavas medības. Cerams, šajā jautājumā tu jau esi pārsnie­dzis neveiksmju slieksni. Vai mums vēl kaut kas par viņu zi­nāms?

Aniskovačs nebija atklājis Prudņikovam visu, kas noticis Tanzānijā, un noklusēja Banarova slepkavas iesaistīšanos. ŠI informācija bija pārāk vērtīga, lai to izmantotu pirms īstā mir­kļa. Pagaidām pietiktu ar kādu sīkumu, lai pielabinātos Prudņikovam.

- Šajā ziņā, Aniskovačs dramatiski iesāka, ir noticis kaut kas ļoti interesants…