Mednieks

66. nodaĻa

/

ĀKLINGTONA, VlRDŽĪNIJAS ŠTATS, ASV Piektdiena

Plkst. 12.30 pēc: Austrumu zonas laika Fērgusons sēdēja pie stūra galdiņa savā klubā un klusi baudīja iecienīto maltīti, liellopa gaļas tartaru, un no lielas glāzes malkoja Burgundijas vīnu. Telefons bija ieslēgts klu­suma režīmā, lai viņš varētu netraucēts paēst. Novecojot Fēr­gusons atskārta, ka viņam arvien biežāk patīk kaut ko darīt vienam. Pārāk liela dzīves daļa bija pavadīta kopā ar stul­beņiem, un viņš nevēlējās šķiest atlikušos gadus. Viņam īpaši patika ēst vienam, kad nevajadzēja vienlaikus runāt par da­rījumiem vai apmainīties banalitātēm.

Uzzibsnīja telefona ekrāns, bet Fērgusons tam nepievērsa uzmanību. Klubs bija gandrīz tukšs, un greznajā, melnkoka paneļiem apšūtajā telpā uzturējās tikai saujiņa tādu pašu pen­sijas vecuma vīru. Marmora kamīnā skaļi rūca uguns. Klubs bija Fērgusona patvērums, un viņš to apmeklēja gandrīz divus gadu desmitus, nereti vērojot, kā pārējie noveco, kā izplūst viņu viduklis un sarunas kļūst klusākas.

Pēdējā laikā Fērgusons bija noguris un slikti gulēja. Arēji viņš saglabāja nevainojamu mieru, un parasti šis miers bija patiess, bet reizēm iekšēji viņš nemaz nebija tik vienaldzīgs, kā šķita apkārtējiem. Tas bija saprotams, ņemot vērā, cik daudz likts uz spēles un cik bīstama tā bija.

Šķita grūti noticēt, ka Teseraktam tik ilgi izdevies palikt dzīvam. Tomēr Fērgusons atgādināja sev, ka viņam mūžā bieži uzspīdējusi veiksme operāciju laikā, un dabas likumi noteica, ka reizēm arī nepalaimējas.

Fērgusons sakošļāja vēl vienu jēlas gaļas kumosu. Viņš ce­rēja, ka drīz Samnere un Teserakts būs miruši un viņš varēs baudīt rožainu pensijas laiku, kad vairs nevajadzēs raizēties par slepkavu, kurš spītīgi atsakās mirt. Ja vien izdosies sa­meklēt zibatmiņu.

Jūras dibenā gulēja vismaz simt miljonus dolāru vērta tehnoloģija. Fērgusons bija tik tuvu prātam neaptveramai ba­gātībai, ka jau gandrīz sajuta tās garšu. "Pagaidām man gluži vienkārši nav paveicies, tas arī viss. Noteikti." Bija grūti no­rīt kumosu.

Telefona ekrāns atkal iespīdējās, un Fērgusons ieraudzīja tajā Saiksa vārdu. "Gļēvais muļķis visu rītu cenšas ar mani sazināties. Acīmredzot noticis kaut kas svarīgs, vismaz pēc Saiksa domām, bet man šobrīd nav noskaņojuma uzklausīt stāstu par vēl vienu neveiksmi."

Ja atkal kaut kas saietu grīstē, Fērgusonam nāktos pār­ciest nelāgas naktis. Pat tad, ja viss būtu nokopts, vēl vaja­dzētu tikt galā ar iepriekšējiem notikumiem. "Iespējams, Alvaresa izmeklēšana novedīs strupceļā, bet Čembersa un Prokters tik un tā neliktos mierā. Man abi nepatīk, it īpaši Prokters, bet jāatzīst, ka resnais āzis un kaulainā maita ir ļoti gudri un apņēmīgi cilvēki."

Tā kā Prokters ošņājās apkārt ar savu milzu degunu, Fērgusons zināja, ka nedrīkst atstāt nevienu nenosietu pa­vedienu. "Citādi Prokters turpinās tos raustīt, kamēr viss izirs. Vienīgā iespēja no tā izvairīties ir panākt, lai kāds cits uzņemas vainu par Teserakta nolīgšanu. Nepieciešams ļaun­daris."

Šīs pārdomas pārtrauca saruna, kas bija dažus decibelus skaļāka, nekā pieklājības likumos noteikts. Viņš pacēla ska­

tienu un ieraudzīja Saiksu, kurš strīdējās ar zāles pārzini. Fērgusons nopūtās un pamāja, ļaujot ielaist Saiksu telpā.

Viņš uzsvērti ēda un nelūkojās uz padoto, kad tas apsē­dās pretī un uzsvieda uz galda mapi.

- Priecīgus sasodītos Ziemassvētkus.

- Kā, lūdzu?

Fērgusons pacēla galvu un ieraudzīja, ka Saikss atplaucis smaidā. Viņš izskatījās pēc modeļa, kas reklamē vīriešu skais­tumkopšanas produktus ne īpaši jaunajiem un pievilcīgajiem.

- Ziemassvētki šogad sākušies ātrāk, viņš paziņoja.

- Viss ir beidzies.

-Ko?

- Beidzies, Saikss atkārtoja.

Sešdesmit septiņus gadus vecā Fērgusona sirds sāka puk­stēt straujāk. Vai viņš ir miris?

Saikss smaidīja vēl platāk. Saraustīts mazos gabaliņos.

- Un Samnere?

- Arī mirusi. Rīds novāca abus. No viņiem nav palicis ne­kā, ko identificēt. Nekas nenorādīs uz mums. Nekad.

Fērgusonam pār muguru pārskrēja tirpas. Paldies Die­vam, viņš noteica, atplaukdams smaidā. Tas zēns ir katra penija vērts. Ceru, ka angļi prot novērtēt viņa spējas. Brīdi klusējis, viņš izbaudīja saldo uzvaras garšu. Es gandrīz jau sāku satraukties.

- Jā gan. Saikss iesmējās. Man jau nedēļu sirds kāpa pa muti ārā.

- Atvieglojums ir brīnišķīgs, vai ne, Saiksa kungs?

- Tik tiešām. Bet tas vēl nav viss.

- Viņš atrada zibatmiņu? Fērgusons dedzīgi jautāja. Saikss pamāja un norādīja uz mapi. Fērgusons sarauca uz­acis un pasniedzās pēc tās. Jau?

Saikss palocīja galvu. Es vairākas stundas centos ar jums sazināties. Man pietika laika visu nokārtot.

Fērgusons uzmanīgi atvēra mapi un aplūkoja sonāra at­tēlus. Kur tas ir?

-Apmēram astoņdesmit jūdžu attālumā no Tanzānijas pil­sētas Tangas krasta, Saikss klusi atbildēja.

Pieredzējušais C1P virsnieks kādu bridi to apsvēra.

- Jums jādodas turp ar nākamo reisu. Es izdomāšu kādu ieganstu, lai jūs manā vārdā apmeklētu vēstniecību.

Saiksa sejā pavīdēja negriblgums. Vai gribat, lai es turp lidoju pats?

- Mēs esam pārāk bieži kļūdījušies, izmantojot piesaistī­tus cilvēkus. Man vajag, lai esat tur klāt. Neuzmācīgais, bet glaimojošais lūgums nekavējoties iedarbojās. Fērgusons redzēja, ka Saiksam ši doma iepatīkas, un turpināja: Ņe­miet līdzi pāris nirēju. Nebūs grūti atrast bijušos jūras spēku īpašās vienības kareivjus.

- Es jau pirms kāda laika izveidoju piemērotu kandidātu sarakstu, Saikss tēloti nevērīgi noteica, bet balsī bija jau­šams, ka viņš jūtas apmierināts ar sevi.

- Lieliski, Fērgusons paslavēja. Sarunājiet tikšanos ar viņiem Tanzānijā un atklājiet patiesību tikai tad, kad jau bū­siet uz klāja. Pietiekami liela atlīdzība mazinās viņu bažas par piekrišanu misijai, kamēr nav noskaidroti visi fakti.

- Labi.

- Un pārliecināsimies, ka zinām par viņiem pietiekami, lai nepieciešamības gadījumā varētu noorganizēt kādu nelaimes gadījumu Rīda gaumē. Saikss pamāja, bet šķita, ka viņš jū­tas neērti. Fērgusons piebilda: Kad viss būs noorganizēts, varēsim kontaktēties ar iespējamajiem pircējiem, lai pārdo­tu preci, cik drīz vien iespējams. Jo ilgāk raķetes būs mūsu rīcībā, jo bīstamāk.

- Es par visu parūpēšos.

- Malacis. Starp citu, Fērgusons ieminējās, kad Saikss cēlās kājās, pēc šīs nedēļas neveiksmēm būs prātīgāk, ja mēs izsvītrosim no saraksta visas rietumvalstis.

Saikss atkal apsēdās. Kā, lūdzu?

- Drošības dēļ, Fērgusons paskaidroja. Labāk būtu pārdot raķetes ārpus Eiropas un Ziemeļamerikas.

- Bet sāls jau bija tajā, lai pārdotu guvumu Pentagonam. Mūsu valsts maksās daudz vairāk nekā jebkurš cits.

Fērgusons iemalkoja vīnu. Apstākļi ir mainījušies. Šo­brīd tas būtu pārāk riskanti. Jebkurā gadījumā būtu ārkār­tīgi sarežģīti risināt pārrunas ar mūsu valsti nepamanītiem, un tas attiecas pat uz laiku pirms slaktiņa Parīzē. Alvaress ošņājas ap mums kā asinssuns un sēj aizdomas par neliku­mīgu operāciju. Kā jums šķiet, kas notiks, kad nosūtīsim ar­mijai rēķinu? Un, ja pārdosim raķetes Eiropā, mūsu darbi­nieki ātri par to uzzinās. Labāk uzrunāt tikai citas pasaules daļas.

- Kuras? Bez Ziemeļamerikas un Eiropas… Krievijai un Ķīnai tās jau ir… Vienīgās valstis, kas gribētu raķetes, ir Tu­vie Austrumi vai Ziemeļkoreja. Tiklīdz Fērgusons iedzēra vīnu un pamāja, Saikss iebilda, noliecies virs galda: Pagai­diet mirkli… Jūs runājat par ieroču pārdošanu nepakļāvīgām valstīm vai sasodītiem teroristiem. Mēs tikpat labi varētu uz­zīmēt mērķi uz savas valsts muguras. Nemūžam! Es negribu, lai uz manas sirdsapziņas būtu Amerikas kuģu nogremdēšana. Es neesmu nodevējs, es mīlu savu zemi.

Fērgusons sarauca pieri. Saiksa kungs, es jums atgādi­nu, ka šīs raķetes iespējams dusmās izmantot pret mums jau šobrīd, pat ja mēs tās nepārdotu. Un šī planēta būtu daudz līdzsvarotāka, ja Amerika zaudētu nedaudz muskuļu.

- Tas nav patriota cienīgs uzskats.

- Nejauciet savu gļēvumu ar patriotismu, Saiksa kungs. Es visu mūžu cīnījos šīs valsts vārdā un lēju asinis. Neuz­drošinieties sprediķot man par patriotismu!

Saikss nicīgi sarauca lūpas. Aiztaupiet man savas va­roņa runas.

Ja viņi tobrīd būtu divatā, Fērgusons triektu dūri pa Saiksa neizteiksmīgo zodu.

- Varoņa runas? Fērgusons izspļāva. Kā jūs uzdroši­nāties? Es ziedoju divdesmit piecus gadus un savu laulību, lai cīnītos aukstajā karā, lai jūs varētu te sēdēt ar saviem žil­binošajiem zobiem un dārgo sejas krēmu. Šī valsts vēl ir dzīva, pateicoties tādiem kā man, tiem, kas pūlējās un lāpstoja mēslus, kam neviens cits negribēja tuvoties. Saikss atvēra muti, bet Fērgusons viņu pārtrauca. Tomēr nekad es neesmu uzskatījis sevi par varoni, nekad, vai saprotat? Un es metos tajā cīņā, kaut zināju, ka visas medaļas bUs ti­kai manā prātā, ka parādes vietā es saņemšu viskiju un man par godu neskanēs divdesmit viens šāviens, mani pametīs sapūstam kādā smirdīgā elles caurumā, par kuru vidusmē­ra cilvēks pat nenojauš. Es veltīju visu mūžu Amerikas drošī­bai, un tā mani izsūca sausu, pārņēma katru manu nomoda mirkli, visu manu eksistenci. Bet aukstais karš beidzās, un kas notika? Klau, tev izdevās, tu uzvarēji. Tev paspiež roku un uzsit pa muguru, un pateicības vārdi tiek aizmirsti, tik­līdz izskanējuši. Un pēc brīža tu jau esi pamests novārtā kā nederīga pagātnes atlieka. Tu saglabā darbu, bet neviens īsti nevēlas, lai tu to darītu. Tava pieredze ir nevērtīga, jo tu esi uzvarējis savā cīņā. Un kas tev paliek? Naudas nav. Tev maksāja grašus, bet tas bija vienalga. Tu uzņēmies darbu, jo mīlēji savu valsti. Bet… kas notiek, kad tu saproti, ka valsts tevi nemīl? Kas paliek? Viņš dziļi ievilka elpu. Es varu pateikt. Nekas. Tu esi lieks, izbijis. Vecs. Tu neproti arābu valodu, tu runā krieviski. Kāds no tevis labums?

Saiksa šausmu pilnā sejas izteiksme apstiprināja Fērgusona aizdomas, ka vajadzēja klusēt. Viņš satvēra glāzi un iedzēra lielu malku vīna.

- Runa nav par naudu, Saikss pēc brīža sacīja. Jūs ne­maz negrasījāties pārdot raķetes mūsu armijai, vai ne? Jūs vēlaties atriebties tēvocim Semam, kurš jūs aizmirsis.

Fērgusons nolika glāzi. Jūs maldāties. Man šī valsts vairs nerūp tik ļoti, lai es gribētu atriebties. Runa ir par naudu. Es vēlos atlīdzību par uzticīgas kalpošanas gadiem, kad man nebija vienalga.

- Es jums nepalīdzēšu, ja vajadzēs pārdot raķetes Ziemeļkorejai vai kaut kam sliktākam.

- Un jūs atkal maldāties, Saiksa kungs. Jūs visu darīsiet tieši tā, kā es jums pavēlēšu, un pildīsiet uzdevumus atbil­stoši savām spējām. Vai zināt, kāpēc? Jo bijāt vairāku slep­kavību līdzzinātājs. Jūsu dēļ miruši Amerikas pilsoņi. Vai jau aizmirsāt? Vienīgā izeja ir nāvējoša injekcija. Saikss naidpilni uzlūkoja Fērgusonu, kurš iztukšoja glāzi un teica: Ne­skatieties uz mani ta, Saiksa kungs. Kad esat pārdevis dvē­seli sātanam, nevar pieprasīt to atpakaļ.