Mednieks

31 . nodaĻa

Plkst. 01.35 PĒC Centrāleiropas laika

- Esam klāt.

Starpniece palūkojās uz viņu, tad pagrieza atslēgu un at­vēra durvis. Viņa nezināja, ka nākamā darbība noteiks, vai Viktors viņu nogalinās uzreiz vai ne. Ja viņa aicinātu vai pat ar mājienu norādītu, lai Viktors iet pirmais, viņš salauztu sie­vietei kaklu, jo saprastu, ka tās ir lamatas. Bet tas nenotika. Vismaz pagaidām viņa drīkstēja dzīvot.

Ēka bija būvēta pirms kara, un tai bija septiņi stāvi, bet nekādas pievilcības. Droši vien kādreiz tā izskatījusies labi, bet tie laiki sen pagājuši. Dzīvoklis Ildzinājās tukšai čaulai ar pašām svarīgākajām mēbelēm un ļoti vienkāršu iekārto­jumu. Parastais lētais pilsētas īres miteklis. Sieviete ieslēdza gaismu un nostājās istabas vidū.

Viktors nospieda gaismas slēdzi un aizvēra durvis. Viņa apcirtās. Viktors redzēja bailes viņas sejā, bet nepievērsa tām uzmanību, piegāja pie galda un ieslēdza lampu, ko pagrieza tā, lai viņu silueti nekristu uz plānajiem aizkariem.

Viņš brīdi stāvēja, uzgriezis sievietei muguru, un gaidīja, vai viņa izmantos izdevību. Nekas nenotika. Viktoram pat gribējās, lai sieviete kaut ko mēģina, jo tad viņš beidzot būtu pārliecināts. Viņš pagriezās.

- Mani sauc Rebeka, viņa sacīja.

- Vienalga. Starpniece jau atvēra muti, bet Viktors aizr.idlja: Klusē!

Viktors nopētīja istabu, lampu abažūrus, kontaktligzdas, galdus, meklējot noklausīšanās ierīces. Viņš pārlūkoja arī pā­rējo dzīvokli. Tajā bija niecīga virtuve, vannasistaba, paliela guļamistaba. No virtuves varēja iziet uz šaura balkona. Vik­tors steidzās, lai nekavētu laiku, bet neko neatrada.

Kad viņš atgriezās viesistabā, sieviete stāvēja tajā pašā vietā. Viņa būtu varējusi apsēsties uz dīvāna vai klubkrēsla, bet to nedarīja un acīmredzami nervozēja. Tā bija laba zīme.

- Es tevi pārmeklēšu, Viktors sacīja.

- Ko? Tu jau…

- Novelc mēteli.

- Vai domā, ka man ir noklausīšanās ierīce? Kāpēc?

- Novelc mēteli.

Viktora balss tonis nemainījās, tomēr skatiens vēstīja, ka labāk paklausīt. Rebeka jau grasījās iebilst, tomēr klusēja, at­pogāja garo mēteli un nolaida to no pleciem, uzlūkojot vīrieti.

- Nostājies tur un ieplet rokas.

Sieviete iegāja lampas mestajā gaismas lokā un pacēla ro­kas plecu augstumā. Ēna uz sienas veidoja krustu.

Viņa bija gara auguma un uz nelielajiem papēžiem šķita tikai pāris collu īsāka par Viktoru. Tumsnējā āda un melnās acis liecināja par izcelsmi no Vidusjūras piekrastes. Stājā bija jaušama vismaz kaut kāda apmācība. Varbūt armijas piere­dze, bet visticamāk tas bija izlūkošanas dienests. Acīs vīdē­ja bailes, tomēr tās bija apvaldītas. Viktors redzēja pulsu uz viņas kakla, bet tas nebija pārāk straujš.

Mugurā viņai bija tumši džinsi, ne īpaši pieguļoši, tomēr arī ne vaļīgi, un krēmkrāsas blūze, ko nosedza tumšs džem­peris. Eleganta vienkāršība, centieni nomākt skaistumu, bet interesantas kurpes.

Viktors pārlaida rokas viņai pār delmiem un gar padu­sēm, pa muguru, sāniem un krūtīm. Rebeka sarāvās, bet viņš tam nepievērsa uzmanību, notupās, aptaustīja viņas vidukli un kājas un atkal piecēlās.

- Noauj kurpes un novelc džinsus.

- Nē, nemūžam.

- Velc nost, ja negribi, lai es bāžu rokas tev apakšveļā.

Sieviete satriekta uzmeta viņam riebuma pilnu skatienu.

Viktors bezkaislīgi lūkojās pretī, it kā gribētu pamācīt: "Tas nebija apspriežams. Tev jāpilda manas pavēles." Pēc brīža viņa manāmi saguma un nesteidzīgi pamāja. Vispirms viņa noāva kurpes, pagrieza galvu, lai nevajadzētu redzēt Viktoru, un novilka džinsus. Tie nokrita viņai pie kājām.

- Izkāp. Viņa paklausīja. Ieplet kājas. Viņa atkal pakļāvās. Viktors ilgi vēroja sievieti. Pagriezies. Viņa nesteidzīgi tā arī izdarīja. Labi, viņš noteica. Vari ap­ģērbties.

Viktors atkāpās un nostājās blakus viesistabas logam. Starpniece uzvilka džinsus un apāva kurpes. Viktors nokau­nējies saprata, ka vēro viņu, un ātri novērsās.

- Vai esi apmierināts? viņa painteresējās.

- Ne gluži, Viktors klusi atbildēja. Nākot šurp, es esmu pārkāpis visus iespējamos noteikumus, tāpēc tagad tavs pienākums ir pateikt, ka tas ir tā vērts.

- Ja nu es nepaklausīšu? starpniece izaicinoši jautāja.

- Vai tu mani nogalināsi?

-Jā.

Tas nebija vienkārši drauds, un Viktors redzēja, ka sie­viete to saprot. Viņas stāja nekavējoties mainījās, pleci sa­guma; tā dzīvnieks instinktīvi rāda ienaidniekam, ka viņu neapdraud un nav nepieciešama vardarbība. "Varbūt viņa iepriekš bija sev iestāstījusi, ka varēs stāties man pretī, bet tagad saprata, cik ļoti kļūdījusies."

- Kā tevi sauc? starpniece jautāja.

Tas Viktoru pārsteidza nesagatavotu. Kā, lūdzu?

- Kā man tevi saukt? Mūsu dokumentos tu esi Teserakts…

- Kāpēc?

- Nezinu, tas ir slepenais apzīmējums, viņa sacīja. Kā l.ū tevi uzrunāju?

- Nekā.

- Labi.

- Stāsti, kas tev zināms.

- Tevi grib nogalināt pārvalde. Viņa šo informācija pasniedza kā svarīgu atklājumu. Viktora sejas izteiksme nemainījās. Tu jau zināji, Rebeka pārsteigta secināja. Vik­tors pamāja. Kā?

- Ja tu cerēji mani satriekt, man tevi diemžēl jāapbēdina. I'S visu šo laiku nesēdēju dīkā.

- Kas vēl tev zināms?

- Es neesmu atnācis atbildēt uz taviem jautājumiem. Pagaidām runāsim par to, ko zini tu.

Starpniece pamāja un sakrustoja rokas uz krūtīm. Tam j.motiek abpusēji.

- Neatceros, ka es būtu kaut kam tādam piekritis.

Kādu brīdi Rebeka lūkojās uz viņu, it kā apsvērdama

īpaši trāpīgu piezīmi, bet Viktors bija salauzis viņas gribu, un viņa gluži vienkārši atbildēja: C1P mēģina tevi noga­lināt, jo viņi tevi nolīga.

Viktora sejas izteiksme neko nepauda, bet prātā virmoja jautājumi. Kā tu to zini? viņš painteresējās, iekšēji sarau­damies. Viņam nepatika izprašņāt sievieti.

- Es reiz strādāju kopā ar viņiem.

- Reiz?

- Viņi grib nogalināt arī mani.

- Paskaidro.

- Viņi nogalināja manu priekšnieku un pārtrauca sakarus. Viņi vēlas manu nāvi tāpat kā tavējo.

- Un zibatmiņa?

- Tajā ir kaut kas, ko viņi grib. Informācija, protams.

- Par ko?

- Nezinu.

- Kāda no tevis jēga?

- Pajautā man kaut ko, un uzzināsi.

- Kas bija tas cilvēks, ko es nogalināju?

- Andris Ozols.

- Mani neinteresē viņa vārds. Kas viņš bija?

- Izbijis Krievijas jūras spēku virsnieks.

- Tas nav pieminēts dosjē.

- Tev tas nebija jāzina.

Viktors sasprindzināja žokļa muskuļus. Kas viņam bija darāms Parīzē?

- Viņš pārdeva kādam informāciju.

- Kam?

- Nezinu.

- Tev tas nebija jāzina?

- Laikam.

- Vai tu vari atšifrēt zibatmiņu?

- Vai tā ir pie tevis?

- Nē; Viktors atbildēja.

- Bet tu esi to kaut kur paslēpis?

- Vai tu vari to atšifrēt?

- Iespējams. Bet es nezināšu, kamēr nepamēģināšu. Man pārvaldē ir draugi, kas…

- Nekādā ziņā, Viktors noteica un piepeši kaut ko iedo­mājās. Kaut ko tādu, ko līdz šim nebija apsvēris.

Rebeka redzēja, ka viņš domā. Kas tev ienāca prātā?

- Nekas, Viktors noteica un mainīja sarunas tematu.

- Tātad viņi gribēja, lai es paņemu zibatmiņu, pirms to iegūst pircējs?

-Jā.

- Droši vien citādi to iegūt būtu daudz grūtāk. Pircējs ir

pārāk labi apsargāts vai ari kāds, ko viņi neuzdrīkstas no­galināt.

- Kurš tas varētu būt?

Viktors noklusēja savas pārdomas. Kāpēc CIP paši to nepaveica, kāpēc izmantoja mani? Un kāpēc mēģināja mani pēc tam nogalināt?

- Šiem abiem jautājumiem ir viena atbilde. Starpniece spēra soli uz priekšu. Bet es neesmu pārliecināta.

- Ja tā, kāpēc man tevi jāklausās?

- Jo tev nav citas iespējas. Šie vārdi un negaidītais spēks sievietes balsī Viktoru pārsteidza. Viņš mainīja domas par viņas gribasspēku. Un arī man nav, viņa turpināja. To­ties es zinu, ka viņi centās tevi nogalināt, lai slēptu operāci­jas pēdas. Nevēlas, lai Ozola nāve viņiem sagādātu nepatik­šanas. Viktors bezkaislīgi klausījās. Ja plāns izdotos, vienīgā liecība būtu slepkavas līķis Parīzes viesnīcas istabā, un neviens pat nenojaustu, kurš tevi nolīga, Rebeka sacīja.

Labākajā gadījumā viņi saprastu, ka tu esi neatkarīgs al­gotnis. Jebkāda saikne starp tevi un Ozola nāves pasūtītāju būtu pārcirsta.

- Un tas ir viss? Viņi gribēja mani nogalināt, lai apslēptu darbu, ko es jau biju paveicis? Es taču nebūtu lielījies ar iz­darīto. Tas galu galā nav labākais veids, kā iegūt jaunus klientus.

Viktors apjauta, ka viņa balss izskanējusi kaismīgāk, ne­kā viņš būtu vēlējies.

- Protams, Rebeka piekrita. Bet viņi negribēja riskēt ar to, ka tevi notvers un pratinās.

- Es neko nevarētu pateikt, jo neko nezināju.

- Lai nu kā, pēc tavas nāves viņiem nevajadzētu satrauk­ties. Ziņas par pasūtītāju mirtu līdz ar tevi.

- Kāpēc izmantot mani, nevis kādu amatieri? Ozolu va­rētu nogalināt jebkurš. Tam CIP nevajadzēja mani.

- Amatieris nebūtu rīkojies tik piesardzīgi kā tu. Cits iz­

pildītājs atstātu pēdas, kam varētu sekot. Toreiz man nepa­teica iemeslu, bet mums vajadzēja slepkavu bez kriminālās pagātnes, spējīgu cilvēku, kurš nav atrodams. Viņiem vaja­dzēja neredzamu slepkavu, un tu viņiem derēji. Laikam jau tas jāuztver kā kompliments.

- Jūtos glaimots.

- Sarkasms nav nepieciešams.

Viktors izlikās to nedzirdam. Kā tu tajā visā esi iesais­tīta? Kāpēc viņi grib nogalināt tevi?

- Es esmu ķēdes posms. Operācija izgāzās, jo tu izdzīvoji un viņi nesaņēma zibatmiņu. Tagad jāpārcērt visi pavedieni.

- Līdzzinātāja vaina?

- Kaut kas tamlīdzīgs.

- Bet viņi vēl nav tevi atraduši.

- Es nedevu iespēju.

- Kāpēc atvedi mani šurp?

Starpniece spēra dažus soļus pa kreisi. Varbūt viņa cen­tās atgūties no spriedzes. Viktors viņu vēroja. Lampas gais­ma izcēla sievietes vaigu kaulus un pilnīgās lūpas.

- Mēs varam viens otram palīdzēt, viņa sacīja.

- Kādā ziņā?

- Turpināt elpot.

- Ceru, ka tu neieteiksi atdot viņiem zibatmiņu un lūgt Dievu, kaut viņi liktu mūs mierā.

- Nē, protams.

- Ko citu?

- Mēs iznīcināsim savus ienaidniekus.

Viņam gribējās painteresēties: "Kādā veidā?" Cilvēkiem bieži vien nepatika lietot vārdu "nogalināt". Toties neskaidri mājieni viņiem šķita pieņemami. Droši vien tā bija vieglāk aizmigt.

- Kā mēs to paveiksim? Es nevaru nogalināt visu CIP. Man nav tik daudz ložu.

- Uzbrukums Ozolam nebija oficiāli apstiprināts, starp­

niece sacīja. Tā bija slepena operācija. Kāds izsludināja pavēli, cilvēki to īstenoja, bet organizācija kopumā par to ne­ko nezina.

- Kāpēc tev tā šķiet?

- Ir daudz iemeslu, viņa paskaidroja. Pirmais bija tas, ka mani pieņēma darbā. Anonīmi zvani un tikšanās. Man ne­teica, kam un ar ko es strādāju vai kāds ir mērķis. Turklāt viņiem vajadzēja tevi, algotu slepkavu bez iepriekšējas saik­nes ar pārvaldi. Ja tas būtu tīrs darbs, nevajadzētu nogali­nāt ne tevi, ne mani, ne manu priekšnieku. Viņi izmantotu savu cilvēkus vai jau zināmus algotņus. Galvenais pasūtītājs ļoti nevēlas atklāt CIP, ar ko nodarbojas.

- Tic šāvēji, kas man uzbruka Parīzē, Viktors ieminē­jas, bija privātie darboņi un nezināja, kā labā strādā.

- Tieši tā.

- Un es savā mājā sastapu slepkavu amerikāni.

Viņš neteica, kur tas noticis. Tam nebija nozīmes, jo viņš negrasījās atgriezties, tomēr nevēlējās arī atklāt personisku informāciju.

- Jā, es zinu. Šveicē, Rebeka sacīja. Viktors satrūkās, tomēr to neizrādīja. Tas bija algotnis, nevis operatīvais dar­binieks.

Izklausījās, ka viņa ir pārliecināta par savu taisnību. Viktors viņai ticēja. Nebija jēgas atzīt, ka sākumā viņš do­mājis pretējo.

- Tu jau biji noguldījis šāvējus Parīzē, viņa turpināja, pievienojot sarakstam vēl vienu muļķīgu apzīmējumu. Ne­bija citas iespējas kā vien riskēt un izmantot kādu pietuvi­nātu darbinieku, lai paveiktu uzdevumu. Viņi negribēja pieļaut, lai tu pazūdi, kamēr viņi sapulcē vēl vienu privāto slepkavu komandu.

Viktors piekrizdams pamāja. Tas vismaz nozīmē, ka mūs meklē nevis pārvalde, bet kāda atsevišķa tās vienība.

- Jā, pagaidām. Bet jebkurā mirkli var notikt kaut kas

tāds, kas visu izcels gaismā. Asinspirts tavā viesnīcā piesais­tīja uzmanību. Oficiālā CIP noteikti jau nosūtījusi savus cil­vēkus par to painteresēties. Turklāt iesaistījušies ari franči un šveicieši. Diezgan liels pūlis, pat neņemot vērā tos, kas grib mūs nogalināt.

- Tātad mēs atradīsim viņus, iekams viņi panāk mūs.

- Tieši tā.

-Kā?

Rebeka uzmanīgi vēroja viņu. Vai tu piedalies?

- Iespējams.