Mednieks

5 . nodaĻa

Plkst. 08.38 pēc Centrāleiropas laika

Viktors steidzīgi soļoja, turēdams pistoli rokā un slēp­dams to zem žaketes. Kabatā viņam bija tukšais ierocis. Viņš gāja pa pirmā stāva gaiteņiem, atsaucot atmiņā viesnīcas iekārtojumu, ko bija iegaumējis jau pirmajā vakarā. Drīz viņš sasniedza durvis, uz kurām bija uzraksts "Tikai darbinie­kiem".

Kaut kur citur šajā stāvā skaļi, satraukti sarunājās poli­cisti. Tie noteikti bija patruļas policisti, kas saņēmuši ārkār­tas izsaukumu un ieradušies pirmie. Pārējie drīz būs klāt. Viktors zināja, ka tiks slēgta viesnīca, pēc tam arī iela un, iespējams, viss kvartāls. Viņš gribēja būt tālu prom, iekams tas notiks.

Viņš izvilka pistoli un ar kreiso roku pagrūda virtuves durvis. Pieraduma dēļ viņš izmantoja pirkstu kauliņus, kaut gan uz pirkstu galiem bija silikons.

Iekšā valdīja pārsteidzošs vēsums. Otrās durvīs bija ielikts ķīlis, lai tās neaizvērtos; tas droši vien notika brīdī, kad bēga visi pārbiedētie viesi un darbinieki. Virtuvē ieplūda spirdzinošs vējiņš. Viktors beidzot pamanīja, ka ir nosvīdis. Nekur nebija redzami virtuves strādnieki. Acīmre­dzot visi rīkojušies gudri un pametuši telpas. Viktors ievilka nāsīs brokastu ēdienu smaržu. Pannās uz plīts dega olas. Krāsnīs cepās maize un kruasāni.

Lai saglabātu vienmērīgu sirdsdarbību, viņš turpināja dziļi elpot. Cieši satvēris pistoli abās rokās, viņš nesteidzīgi gāja uz priekšu un piesardzīgi vēroja plašo, atvērto telpu, bet vairījās no nepārskatāmajām vietām aiz virtuves iekār­tām un rindās sakrautajiem krājumiem. Tuvodamies durvīm, Viktors nemitīgi lūkojās apkārt nedrīkstēja aizmirst trīs pā­rējos šāvējus, kas bija dzīvi un droši vien joprojām viņu me­dīja, kaut gan zaudējuši vadoni. Ja viņi vēl bija viesnīcā, tas nozīmēja, ka izeja noteikti ir apsargāta.

Viktors virzījās uz priekšu, neatejot no skapjiem un darba virsmām, ko varētu izmantot kā aizsegu gadījumam, ja kāds ieskrietu virtuvē no āra. Sirēnas gaudas mudināja iet ātrāk, bet apziņa par pašreizējā brīža briesmām lika spert soļus ne­steidzīgi un savaldīgi.

"Ja ārā pie durvim gaida kāds cits šāvējs, man būs nepie­ciešams pārsteiguma mirklis, lai es varētu izkļūt no viesnī­cas dzīvs. Steidzoties es tikai atvieglotu ienaidniekam darbu. Šodien viņiem nāksies papūlēties, lai nopelnītu naudu."

Viņš spēra vēl vienu soli un apstājās.

Kustība.

Atspulgs nerūsējošā tērauda skapja durvīs kreisajā pusē. Tikai neskaidra kustiba, bet Viktors uztvēra tās nozīmi un apcirties redzēja, ka pieliekamā durvis strauji atveras un no tumsas izskrien sieviete, jau tēmējot uz viņu.

Bet Viktors reaģēja ātrāk un izšāva pirmais; divas lodes trāpīja sievietei vēderā. Zaudējusi līdzsvaru, viņa atmugu­riski iekrita telpā, no kuras nupat bija uzradusies.

Sieviete vēl bija dzīva, bet aizvērusi acis, un ap sviluma pēdām uz blūzes veidojās divi mazi asiņu aplīši. Viņa tvēra pēc elpas, jo plauša bija cauršauta. Ierocis mētājās uz grīdas blakus, bet sieviete necentās to paķert. Viņa bija pārāk no­bijusies.

Tiklīdz Viktors piegāja tuvāk, ēna krita sievietei uz sejas, un viņa atvēra acis. Viņa bija pārsteidzoši pievilcīga, divdes­

mit astoņus vai divdesmit deviņus gadus veca, smalkie sejas vaibsti bija saviebti sāpēs, bet acīs vidēja šausmas. Viņa lūdzoši uzlūkoja Viktoru, asarām ritot pār vaigiem. Lūpas, ko Viktors labprāt noskūpstītu, kustējās bez skaņas, jo plau­šās nepietika gaisa ne vārdiem, ne lūgšanām. Ne ari tam, lai pateiktu Viktoram kaut ko noderīgu. Viņš veltīja bridi pārdomām, kā šāda sieviete nokļuvusi starp slepkavām. Bet, lai ari kāds bija viņas stāsts, tam paredzētas skumjas beigas. Viņa nesteidzīgi papurināja galvu.

Kūpošā čaulīte atsitās pret grīdas flīzēm.

Viņš pārmeklēja sievieti. Tāpat kā pārējie, ari viņa nenē­sāja līdzi maku vai kaut ko tādu, kas apliecinātu viņas perso­nību. Šie profesionāļi bija gudri, kaut arī pieļāva drausmīgu kļūdu, uzņemoties šo darbu. "Pie kāda no atlikušajiem es noteikti kaut ko atradīšu." Viktors negribēja pat pieļaut domu, ka tā varētu nebūt.

Nosviedis pistoli, viņš paņēma mirušās sievietes ieroci. Tas bija labs Heklera un Koha sistēmas universālā pusauto­mātiskā pistole, četrdesmit piektais kalibrs, ar strupu klusinātāju. Viņš izņēma aptveri ar astoņām patronām, seci­nāja, ka tās ir ļoti kvalitatīvas, un ielika aptveri atpakaļ. Šī slepkava lepojās ar saviem amata rīkiem.

Viktors izņēma vēl dažas rezerves aptveres no sievietes jakas kabatas un salīcis izgāja sānielā. Viņš lūkojās pa labi un pa kreisi, tāpat virzot arī pistoli. Neviena nebija. Viņš pa­slēpa ieroci aiz jostas, tuvojās lielajai ielai un priecājās, ka beidzot varējis nozagt normālu ieroci. Dažreiz slepkavām bija ļoti slikta gaume.

Sieviete bija piektā mirusi.

Vēl palikuši divi.

*

Pie viesnīcas durvīm drūzmējās cilvēki. Viesi un darbi­nieki visi bija satrūkušies, apjukuši un nobijušies un mek­lēja mierinājumu pūlī. Tikai daži zināja, kas noticis ceturtā

stāva gaitenī, bet runas par asinīm un līķiem izplatījās strauji. Kāds policists viens pats centās atspiest skatītājus atpakaļ. Garāmgājēji steidzās uz notikuma vietu, lai noskaidrotu, kas atgadījies.

Viktors iznāca no sānielas un iejuka pūlī. Viņš gāja raiti, tomēr ne ātrāk par pārējiem, un centās turēties tā, lai snai­periem būtu grūtāk viņam trāpīt. Visticamāk, neviens neuz­drošinātos šaut, tomēr Viktors negribēja likt uz spēles savu dzīvību. Viņš pamanīja zilu furgonu, kas bija novietots ne­daudz tālāk pie telefona kabīnes. Diemžēl tas stāvēja ar aiz­muguri pret viņu, tāpēc viņš neredzēja, vai kāds sēž pie stū­res.

Tā kā furgons vēl nebija nozudis, vajadzēja pieņemt, ka vismaz viens slepkava ir palicis. Tuvojoties automašīnai, Vik­tors secināja, ka no izpūtēja plūst dūmi. Tā bija laba vēsts acīmredzot kāds bija kabīnē, darbinot motoru tukšgaitā. Viktors zināja, ka šajā kņadā spēs sasniegt furgonu, pirms vadītājs viņu pamanīs. Viņš grasījās šķērsot ielu un jau at­rāva labo kāju no ietves, bet neko vairāk nepaguva izdarīt.

Otrā ielas malā tieši pretī viesnīcai bija balta dzīvojamā ēka, un pa tās kāpnēm lejup steidzās drukns virietis. Viņam pār plecu bija pārmesta melna sporta soma, kurā varētu ievietot tenisa raketi vai hokeja nūju.

Vai snaipera šauteni.

Vīrietis sastinga, uztvēris Viktora skatienu, un tādējādi nodeva sevi. Abi sastinga. Druknais atguvās pirmais un pa­lūkojās pa kreisi, kur stāvēja furgons. Gan viņu, gan Vikto­ru no tā šķīra vienāds attālums.

Tiklīdz Viktors spēra soli uz priekšu, vīrietis soli atkāpās un iebāza roku aiz jakas. Viktors rīkojās tāpat. Uz ielas iz­brauca policijas automašīna, gaismām zibot un sirēnām gau­dojot. Abi vīrieši to ieraudzīja un atteicās no vēlmes izvilkt ieroci.

Slepkava atkal palūkojās uz furgonu, droši vien cerot uz

palīdzību. Sapratis, ka to nesagaidīs, viņš pagriezās un stei­dzās atpakaļ pa kāpnēm uz. dzīvojamo ēku.

Viktors paātrināja gaitu, bet neuzdrošinājās skriet, lai ne­piesaistītu uzmanību. Viņš sasniedza pretējo ietvi brīdi, kad durvis aiz bēgļa aizcirtās. Lecot pāri diviem pakāpieniem reizē, viņš pietraucās pie durvīm un paraustīja rokturi, bet otrā pusē bija aizšauta bulta. Viņš negribēja riskēt, izsperot durvis vai raidot lodi slēdzenē, jo tobrīd piebrauca vēl da­žas policijas automašīnas.

Nokāpis lejā, Viktors nopētīja ielu, lai apsvērtu iespēju tikt apkārt ēkai. Labajā malā divdesmit jardu attālumā bija sāniela, un Viktors tuvojās tai.

Tur neviens viņu vairs neredzēja. Viņš sāka skriet un sa­sniedza sētas pusi, turēdams rokā pistoli. Nebija ne miņas no druknā vīra. "Ja viņš būtu pametis ēku, es viņu jau re­dzētu, un tas nozīmē, ka viņš nolēmis palikt namā." Viktors izbrīnījās. Slepkava bija apņēmies gaidīt un cīnīties.

Sagādāt viņam vilšanos Viktors negrasījās.

Sētas puses durvīm bija izturīga atslēga, un Viktoram nāk­tos veltīt gandrīz trīsdesmit sekundes atvēršanai, ja lielās četrdesmit piektā kalibra lodes nesatriektu to gabalos. Viņš ielādēja pilnu aptveri un iegāja platā, pieticīgi mēbelētā gai­tenī, kura grīdu rotāja daudzkrāsaina mozaīka. Viņš pama­nīja trīs iekšdurvis, un uz divām bija numuri. Plašāko vietu aizņēma lielas kāpnes.

Viktors tām tuvojās, satvēris ieroci abās plaukstās un pa­cēlis to kaujas pozīcijā. Viņa viesnīcas istaba bija ceturtajā stāvā, tātad druknais vīrs iekārtojies šī nama piektajā stāvā, lai novērotu vajadzīgo logu. Tā istaba bija pazīstama un dro­ša. Slepkava noteikti izvēlētos to kā patvērumu.

Klusi un nesteidzīgi virzoties augšup, Viktors uzmanigi vēroja apkārtni, gatavojoties brīdim, kad slepkava viņam uz­bruks no slēpņa. Sasniedzis otro stāvu, viņš nopētīja kāpņu laukumiņu un turpināja ceļu.

Trešajā stāvā viņš uz brīdi sastinga un ieklausījās. Neko nesadzirdējis, viņš kāpa uz ceturto. Piektajā stāvā atvērās durvis. Ierunājās sieviete izbrīnīta, bet draudzīga.

- Vai varu jums kaut kā palīdzēt?

Atskanēja klikšķis un pēc tam būkšķis, kad līķis atsitās pret grīdu. Viktors izmantoja šo izdevību un skrēja augšup, kamēr slepkavas uzmanība bija pievērsta kaut kam citam. Viņš ieraudzīja drukno vīru brīdi, kad tas pagriezās pēc veiktās slepkavības.

Šaut Viktoram nācās skrienot, bet leņķis bija neveiksmīgs, un lode izrāva gabalu no margām. Svešais vīrietis instinktīvi parāvās atpakaļ. Vēl divas lodes ietriecās griestos viņam virs galvas, ceturtā trāpīja pa margu melno dzelzs režģi. Pašķī­da dzirksteles. Vīrietis nospieda sava ieroča mēlīti un izšāva, strauji atkāpjoties no Viktora redzesloka, tad atkal uz brīdi parādoties un nemitīgi raidot šāvienus. Viktors atbildēja ar to pašu, bet neviens netrāpīja mērķī.

Zemu noliecies, Viktors sasniedza kāpņu augšgalu un cauri dzelzs režģim ieraudzīja līķi dzīvokļa durvīs. Sirmā sieviete lietusmēteli bija mirusi tikai tāpēc, ka pieklājīgi ap­vaicājās svešiniekam, vai var kaut kā viņam palīdzēt. Ikviens labs darbs tiek atalgots.

Stāvā bija divu dzīvokļu durvis, un otras bija pavērtas, bet slepkavu nekur nemanīja. Viktors klusi spēra soļus pa diviem pēdējiem pakāpieniem un palūkojās uz pirmajām puspavērtajām durvīm. Šo dzīvokli snaiperis bija izmanto­jis, lai tēmētu uz viņa istabu, un neapšaubāmi izvēlējies to kā patvērumu. Tomēr Viktors šaubījās.

Pilnīgi bez trokšņa viņš uzmanīgi šķērsoja kāpņu lauku­miņu, izvairījās no spīdīgās asiņu lāmas, pieplaka pie sienas un virzījās pie atvērtajām mirušās sievietes dzīvokļa durvīm. Tik tikko izdevās apvaldīt smaidu. Viņš negrasījās kļūt par upuri senākajai viltībai cilvēces vēsturē.

Sasniedzis durvis, viņš palūkojās uz otru dzīvokli un iz­

vērtēja nepieciešamo leņķi, lai kāds no mirušās sievietes dzī­vokļa varētu tēmēt uz pretējām durvīm. Viņš pieliecās zemāk, ar kreiso roku satvēra durvju stenderi un izmantoja to kā atbalsta punktu, lai ietrauktos istabā. Slepkava bija no­tupies un atslīdzis pret starpsienu, pacēlis ieroci pret sava iepriekšējā dzīvokļa durvīm. Vīrietis pārsteigts iepleta acis.

Viktors šāva divas reizes. Pirmo reizi viņš netrāpīja, bet otra lode skāra mērķa galvu virs auss, un pašķīda asinis. Slepkava izšāva pretī un atkrita aizsegā. Lode ietriecās dur­vju stenderē dažu collu atstatumā no Viktora sejas, un vi­ņam vaigā iedūrās garas koka skabargas. Viņš pat nesarā­vās.

Tad viņš strauji pielēca kājās un izgāja istabas vidū. Vaja­dzēja kustēties, jo viņš atvieglotu darbu slepkavam, palie­kot vienā vietā.

Uzbrucējs paslēpās aiz stūra un ātri raidīja divus šāvie­nus durvju virzienā. Lodes aizspindza tukšajā vietā, kur vēl pirms sekundes bija Viktora galva. Viņš gāja tālāk, radot arvien neērtāku leņķi starp sevi un pretinieku. Lai viņu sa­skatītu, slepkavam nāktos pabāzt galvu ap stūri, šajā mirklī Viktors viņu sašautu. Bet pretinieks neuzķērās.

Aizritēja piecas sekundes, un Viktors iztēlojās, kā druk­nais vīrs pārvietojas pa dzīvokli tā, lai nokļūtu viņam aiz muguras. Bija divas citas izejas no istabas, abas pārāk tālu viena no otras, lai viņš tās novērotu reizē.

Viktors pieskrēja pie ieejas ēdamistabā un pieliecās ap stūri. Slepkava bija nozudis. Pretējā malā bija atvērtas dur­vis, aiz kurām Viktors saskatīja virtuvi. Viņš klusi pieslīdēja pie tām un ielūkojās iekšā. Tukšums. Bija vēl tikai vienas dur­vis. Viktors steidzās pie tām, ievērojis nelielus tumšus asiņu traipus uz baltajām grīdas flīzēm.

Aiz durvīm viņš ieraudzīja slepkavu, kurš bija notupies gaitenī, atbalstījis muguru pret sienu un satvēris ieroci abās rokās. Viņš gatavojās pavirzīties sāņus un iešaut Viktoram

mugurā. Vismaz cerēja tā rīkoties.

Slepkava dziļi elpoja, sakopodams drosmi, un piepeši sa­stinga. Varbūt viņš ar acs kaktiņu pamanīja tumšu apveidu, varbūt viņu brīdināja kāda neizprotama maņa. Viņš pagrie­zās, lai atklātu uguni, un Viktors iešāva viņam krūtīs. Vīrietis sabruka un noslīdēja gar sienu, vēl joprojām dzīvs, atslābu­šajā rokā turot ieroci. Sejā pavīdēja pārsteigums, it kā viņš nespētu noticēt, ka ir sašauts. Gaisā virmoja sārta migla.

Pistoles aizslēgs bija atbīdīts, tāpēc Viktors izņēma tukšo aptveri un ielika jaunu, pavilka aizslēgu, iebīdot lodi patrontelpā, un vēl divas reizes izšāva uz slepkavu.

Pārmeklējis līķi, Viktors paņēma austiņu un rāciju, bet ne­ko citu neatrada. Viņš devās uz otru dzīvokli. Priekšnamā bija nolikta melna sporta soma. Atvilcis rāvējslēdzēju, viņš ieraudzīja SIG556 ER šauteni ar klusinātāju, kas izskatījās ga­tavots pēc īpaša pasūtījuma. Blakus kabatā bija ķīmiskās tī­rītavas izsniegta kvīts un elektroniskā durvju atslēga. Uz kvīts bija minēts viesnīcas nosaukums: Abrial.

Tas jau bija kaut kas.

Viktors iegāja istabā un atvēra logu, izliecās pa to un redzēja, ka zilais furgons vēl joprojām ir pie ietves lejā.

Kaut kas nosprakšķēja, un austiņā kāds ierunājās lauzītā, neveiklā franču valodā. Vēl viens ārzemnieks. Tie, kas pra­ta franču valodu, acīmredzot izmantoja to saziņai. Varbūt tā bija minēta kā prasība pieteikuma veidlapā.

- Rйpondez quelqu'un, quiconque.

Fonā gaudoja policijas sirēna. "Tātad pēdējais slepkava ir ārā," Viktors secināja. Lūgums pēc atbildes tika atkārtots. Atkal fonā skanēja sirēna un nodārdēja dzinējs kāds trans­portlīdzeklis pabrauca garām runātājam. Viktors vēroja, kā policijas motocikls nesteidzīgi piestāj pie viesnīcas.

Viņš izņēma šauteni no somas un atlocīja saliekamo laidi, ar kreiso roku nedaudz pagrieza rācijas frekvences pogu, pievienojot statiskos trokšņus. Tad viņš pacēla rāciju un, no­

spiedis pogu, sāka runāt franciski, tīši izmantojot iespējami vienkāršas teikumu konstrukcijas, lai otrs saprastu.

- Mēs esam pēdējie, viņš sacīja, tēlodams bailes. Viņš nogalināja visus pārējos.

Atlaidis pogu, viņš deva iespēju otram atbildēt. Slepka­vas balsī skanēja izmisums.

- Kur tu esi?

- Viesnīcā.

- Un mērķis?

Viktors sāka skrūvēt klusinātāju uz stobra.

- Virzās uz galvenās izejas pusi. Viņš ir ievainots. Es viņu sašāvu. Pārliecinājies, ka klusinātājs ir cieši pieskrūvēts, viņš piestiprināja optisko tēmēkli. Ja nekavēsies, noķersi viņu iznākam. Viņš nav apbruņots. Pasteidzies!

Viktors pārbaudīja palielinājumu tēmēklī, pārliecinājās, ka patrontelpā ir lode, un noņēma drošinātāju. Nolicis rāciju, viņš apsēdās uz palodzes un turēja šauteni tā, lai to neva­rētu pamanīt.

Furgona durvis atvērās, un pa tām izkāpa spēcīgas miesasbūves vīrietis, vairāk nekā sešas pēdas garš. Viņam bija īsi apcirpti mati un mugurā vaļīga džinsa auduma jaka. Viņš ātri apgāja apkārt furgonam un paliecās tam garām, lūkojo­ties uz viesnīcu otrā ielas pusē. Izvilcis pistoli, viņš to paslēpa zem jakas un uzmanīgi vēroja viesnīcas durvis. Viņš bija iz­vēlējies labu aizsegu starp furgonu un telefona kabīni. Vik­tors nopētīja viņu un saprata, kādas kustības vīrietis veiks. Slepkava acīmredzami bija pieredzējis; viņa prasmes būtu noderējušas viesnīcā.

Viņš ilgi nekustējās, vēroja un gaidīja. Pēc minūtes viņš saspringa un paraudzījās uz abām pusēm, ar skatienu pār­meklējot pūli. Viņš atkāpās, izejot no aizsega, pagriezās un atmeta galvu.

Ielūkojoties tieši sejā Viktoram.

Caur tēmēkli bija redzams, ka vīrietis uz bridi iepleš acis.

Jau nākamajā mirklī no viņa pakauša izšļācās asinis. Viņš no­krita, un puse no viņa galvaskausa satura lēni noslīdēja le­jup pa furgona aizmugures logu.