Mednieks

35 . nodaĻa

Sanktpēterburga, Krievija

Sestdiena

Plkst. 16.23 pēc Maskavas laika

Kad Viktora lidmašīna nolaidās, ārā bija mīnus divdes­mit pieci grādi, un laiks, ko viņš pavadīja taksometra gai­dās pie lidostas, bija neizturams. Viņš lūdza vadītāju, lai aizved viņu uz labāko viesnīcu un ieslēdz sildītāju. Šoferis noņurdēja, ka esot pietiekami karsts, bet Viktors parādīja viņam divdesmit dolārus, un slēdzis tūdaļ tika pagriezts līdz pat galam.

Viņi tuvojās pilsētas centram. Viktors uzskatīja Sanktpēterburgu par kontrastu iemiesojumu. Jaunie, modernie kapitālisma debesskrāpji slējās cieši blakus pussabrukušiem padomju laika namiem, un starp tiem kā neiederīgas spie­dās vēsturiskās Krievijas greznās ēkas, kas pārcietušas karu. Arī laika apstākļi bija tikpat ekstrēmi. Vasaras vidū te bija karsts kā Madridē, bet ziemā būtu grūti atrast pasaulē aukstāku vietu.

Viesnīca bija dārga, salīdzinot ar parastajām Sanktpēterburgas cenām, un Viktoram tā bija prātīga izvēle. Viņš re­zervēja numuru uz nedēļu, kaut gan grasījās te pavadīt tikai dažas dienas. Vienmēr bija labāk, ja viesnīcas darbinieki ne­ko nezina par viņa plāniem. Viktors atkal iekāpa taksometrā un brauca uz austrumiem, nosaucot vadītājam bāra adresi

vienā no pilsētas rūpnīcu rajoniem. Bara nosaukums bija mai­nīts kopš Viktora pēdējās viesošanās reizes, bet viņš cerēja, ka apmeklētāji būs saglabājušies tie paši.

Pasūtījis degvīnu, Viktors apsēdās garās letes galā. Klusi 1/.tukšojis glāzi, viņš pamāja bārmenim un raitā krievu valodā, bet ar nelielu Ukrainas akcentu ierunājās: Es meklēju Alek­sandru Norimovu. Viktors to pateica tik nevērīgi, it kā at­bilde nebūtu svarīga, bet bārmenis manāmi saspringa. Mēs esam seni paziņas, Viktors piebilda, izlikdamies, ka nav pamanījis jaunā vīrieša nemieru.

Bārmenis papurināja galvu. Es nezinu, par ko runājat.

- Viņam pieder šis bārs, vai ne?

- Nezinu. Viņš pasniedza Viktoram otru degvīna glāzi un aizvirzījās uz otru letes malu. Sameklējis lupatu, viņš sā­ka slaucīt leti, ik pa brīdim palūkodamies uz Viktoru. Pēc divām minūtēm bārmenis piegāja pie telefona automāta un iemeta spraugā monētu. Viktors nedzirdēja, ko viņš saka, un neredzēja lūpas. Saruna ilga četrdesmit piecas sekundes, un bārmenis turpināja tīrīt leti, bet vairs neskatījās uz Viktoru.

Ļoti labi. Nevajadzēs ilgi gaidīt.

*

Kad Viktors jau tukšoja pēdējos trešās glāzes malkus, bārā ienāca divi vīrieši. Abi bija vairāk nekā sešas pēdas gari un izskatījās pēc svarcēlājiem. Viņiem bija tipiskā krievu bālā ada un aukstumā nosārtuši vaigi. Viktors pamanīja, ka ga­rie mēteļi paredzēti ne tikai tam, lai sargātu viņus no Sanktpēterburgas sala.

Viktors ar acs kaktiņu vēroja viesus, vienlaikus ēdot kar­tupeļu čipsus. Viņi piegāja pie letes un sačukstējās ar bār­meni, kurš tūdaļ norādīja uz Viktoru. Abi vīrieši tuvojās lēni, bet ne jau baiļu dēļ; lielais augums un stāvoklis sabiedrībā bija piešķīris viņiem iedomību. Viss liecināja, ka viņiem nav ne jausmas, ar ko ir darīšana.

Kad viņu ēna krita pār Viktoru, viņš pagriezās uz krēsla un atmeta galvu, uzlūkodams svešiniekus.

- Kas tu esi? viens jautāja.

Viņam bija dobja balss un jūtams Sibīrijas akcents. Viktora pieredze liecināja, ka sibīrieši ir īpaši rūdīti cilvēki pat salī­dzinājumā ar rūdītajiem krieviem.

- Aleksandra Norimova draugs.

Sibīrietis pēc brīža iejautājās: Kas viņš ir?

- Šī bāra īpašnieks.

- Viņš vairs nav īpašnieks.

- Tātad jūs zināt, par ko es runāju?

- Norimovs pērn nomira. Sibīrieša sejā noraustījās lie­lais žokļa muskulis.

Viktors skaļi nopūtās. Pateicos, ka mērojāt tik tālu ceļu, lai man to pateiktu. Ļoti laipni.

Kādu brīdi sibīrietis klusēja, pavēris muti. Viņš nesaprata, vai Viktors ironizē vai runā nopietni.

- Ko tu gribi no Norimova?

- Kāda tam nozīme, ja viņš ir miris?

Sibīrietis neticīgi papurināja galvu, bet viņa acīs vīdēja draudi. Par ko tu, pie velna, sevi uzskati?

- Par Aleksandra Norimova draugu.

- Vai kurls esi? Viņš ir miris. Tu velti tērē laiku.

- Es baudu dzērienu. Viktors norādīja uz tukšo deg­vīna glāzi.

- Tu jau esi beidzis, sibīrietis noteica.

- Diemžēl es neesmu vienisprātis.

Varenais vīrietis kustējās pārsteidzoši strauji un notrieca glāzi zemē ar delnas virspusi. Stikls sašķīda pret sienu aiz letes. Visas pārējās sarunas nekavējoties apklusa.

- Tagad esi beidzis. Sibīrietis augstprātīgi smaidīja.

- Vai aizvedīsi mani pie Norimova?

Sibīrietis iesmējās.

Viktors nopūtās. Vai tas ir noliegums?

- Kā vēlies.

- Tad jau man jāiet prom.

Viņš piecēlās. Sibīrietis stāvēja viņam pretī, otrs vīrs at­radās aiz muguras. Sibīrietis draudīgi uzlūkoja Viktoru, un viņš nolaida skatienu. Tanī mirkli sibīrietis skaļi izelpoja un gandrīz atplauka smaidā, jo noticēja, ka Viktors padevies. Viņš atkāpās, lai palaistu Viktoru garām, un sarauca uzaci, skatīdamies uz savu pārinieku. Tas piekrītot pamāja.

Neviens nevēroja Viktoru.

Ejot garām sibīrietim, viņš pacēla kreiso roku un trieca to atmuguriski, trāpot ar elkoni sibīrietim sejā. Deguns sa­lūza. Sibīrietis iestenējās, un no nāsīm izšļācās asinis. Acis asaroja. Viņš atslīga pret leti.

Viktors apsviedās, jo redzēja, ka otrs vīrs izņem no mē­teļa kabatas smagu Baikāla sistēmas pistoli. Lielais krievs rīkotos prātīgāk, satverot Viktoru no mugurpuses, bet izvē­lējās ieroci. Kļūda.

Jau nākamajā mirklī Viktors spēra soli uz priekšu, pasita ieroci malā un ar labās plaukstas pamatni trieca krievam pa krūtīm sānos, kur nebija muskuļu barjeras. Ribas nokrak­šķēja. Krievs elsodams sabruka. Pistole grabēdama nokrita uz cietās grīdas. Viktors atkal pievērsās sibīrietim, kurš pūlējās piecelties kājās. Pat asiņodams viņš kustējās ātri un izrāva no mēteļa kabatas nazi.

Viņš metās virsu Viktoram, bet tas satvēra sibīrieti aiz plaukstas locītavas un elkoņa, strauji saliecot roku. Sibīrie­tis iekliedzās, un nazis izkrita viņam no pirkstiem. Viktors atlaida roku un iesita viņam pa vēderu, bet sibīrietis tik tik­ko sarāvās. Kāds no aizmugures satvēra Viktora jaku, pa­cēla viņu gaisā un svieda. Viņš smagi atkrita uz grīdas, bet aizvēlās, mazinot trieciena spēku. Jau nākamajā brīdī viņš pielēca kājās un redzēja, ka sibīrietis uzbrūk. Viktors izvai­rījās no sitiena un arī nākamā, līdz sibīrietis zaudēja līdz­svaru, un tad iespēra viņam pa ceļgala locītavu. Sibīrietis sa­

grīļojās. Viktors paķēra no grīdas pistoli un trieca to sibī­rietim zem zoda. Lielais vīrs sabruka un saņēma sitienu pa deniņiem.

No maksts zem sibīrieša mēteļa Viktors izvilka pistoli, nosvieda to aiz letes un pameta skatienu apkārt. Pārējie bāra klienti bija zaudējuši valodu un sēdēja pavisam nekustīgi. Pat nevajadzēja teikt, lai nemeklē nepatikšanas.

Iegrūdis pistoles stobru sibīrietim sejā, Viktors pavēlēja:

- Celies!

Sibīrietis izspļāva zobus un grīļodamies piecēlās. Viņš tu­rēja degunu, slaukot asinis, un otru roku spieda pie deni­ņiem.

- Pagriezies, Viktors teica. Seju pie letes.

Sibīrietis brīdi vilcinājās un tad pacēla rokas. Viktors sa­tvēra viņu aiz matiem un nospieda ar vaigu pie letes tā, lai trāpītu pa lauzto degunu. Vīrietis sāpēs iekaucās. Viktors piespieda stobru viņam pie galvaskausa.

- Kur ir Norimovs?

Atbildes nebija.

Viņš vēlreiz trieca sibīrieti ar seju pret leti, un tas atkal iekliedzās. Kur?

Klusums.

- Klau, Viktors uzrunāja bārmeni, atnes man stiprā­kā degvīna pudeli!

Bārmenis izskatījās apmēram divdesmit gadus jauns un droši vien pirmo reizi redzēja ieroci. Viņš bija pārāk nobi­jies, lai kustētos.

Viktors pavērsa pistoli pret viņu. Tūlīt, citādi izšķaidīšu tev smadzenes pa sienu un pats atnesīšu.

Ar to bārmenim pietika.

Jau atkal Viktors piespieda stobru sibīrietim pie deni­ņiem. Tavā ierocī ir desmit lodes. Ja kustēsies, visas da­būsi sejā. Vai saprati?

Sibīrietis klusēja, un Viktors to uztvēra kā piekrišanu. Viņš

I atkāpās un palūkojās uz lielo krievu, kurš locījās uz grīdas, piespiedis rokas pie krūtīm. Katrs elpas vilciens sagādāja mokas. Viņš nespēja uzbrukt. Viktors nometās ceļos, ne mir­kli nenolaižot skatienu no sibīrieša, un ar kreiso roku pacēla nazi, tad piecēlās, pavirpināja nazi plaukstā tā, ka asmens bija vērsts lejup, un ietrieca to sibīrietim ausī, pienaglojot ļ viņu pie letes.

I

Neklausoties kliedzienos, Viktors atņēma bārmenim deg­vīna pudeli, pārliecinājās, ka alkohols ir pietiekami stiprs, un piegāja pie otra letes gala. Viņš ar zobiem norāva pudelei korķi un tuvojās sibīrietim, pilinot degvīnu uz letes virsmas. Atlikušo Viktors iztukšoja sibīrietim uz galvas. Sibīrietis iestenējās, bet nekustējās; pat niecīgākā kustība izrāva ga­baliņu auss.

Viktors palūkojās uz bārmeni. Atnes šķiltavas.

Sibīrietis beidzot atguva balsi. Nē!

- Aizveries! Viktors satvēra nazi un to pagrozīja.

, Bārmenis sniedza Viktoram šķiltavas.

- Nē, Viktors sacīja. Nes uz otru letes malu.

Lai arī negribīgi, bet bārmenis paklausīja.

- Nē! sibīrietis kliedza. Lūdzu, nē!

- Tev bija dota iespēja. Viktors turēja pistoles stobru vī­rietim pie galvas un ar kreiso roku pagrūda viņa seju ciešāk pie letes. Tagad rīkosimies pēc mana prāta.

Lielais sibīrietis stenēja un pretojās. Asinis uz letes sajau­cās ar degvīnu.

- Tu man pateiksi, kur meklējams Norimovs, un cerēsi, ka es tev ticēšu. Viņš palūkojās uz bārmeni un pavēlēja:

Aizdedzini! Tad viņš atkal pievērsās sibīrietim. Pēc des­mit sekundēm tu uzšvirkstēsi kā svece.

Ar acs kaktiņu sibīrietis vēroja, kā bārmenis uzšķiļ liesmu un tuvina to letei. Degvīns aizdegās ar zilu liesmu. Tā tu­vojās sibīrieša plati ieplestajai acij.

- Deviņas sekundes, Viktors skarbi noteica.

- Labi, labi! sibīrietis vaidēja. Es pateikšu!

- Tūlīt. Septiņas sekundes.

- Kalari vagonu parkā!

- Vai aizvedīsi mani? Četras sekundes.

-Jā.

Viktors atlaida sibīrieša galvu un izvilka nazi no auss. Si­bīrietis spēji atkāpās, atraujot seju no bāra letes mirkli pirms tam, kad viņu sasniedza liesma. Lielais vīrs sagrīļojās, zau­dēja līdzsvaru un nokrita uz galda, ar savu lielo ķermeni to salauzdams.

Kādu brīdi viņš pārsteigts gulēja un smagi elpoja. Pacēlis skatienu, viņš ieraudzīja Viktoru, kurš jautāja:

- Ko mēs vēl gaidām?