Mednieks

48 . nodaĻa

Maskava, Krievija

Pirmdiena

Plkst. 23.05 pēc Maskavas laika

- Sonāra attēli, pulkvedis Aniskovačs atbildēja.

Viņš stāvēja pie Prudņikova nejēdzīgi lielā rakstāmgalda. Uz tā pietika vietas vairākiem datoriem, bet nebija nekā cita kā vien fotogrāfijas, neliels monitors, tastatūra un datorpele. Prudņikovs sēdēja uz liela ādas krēsla.

Šis bija Prudņikova kabinets Ārējās izlūkošanas dienesta galvenajā mītnē, moderni aprīkotā namā, kas aizvietoja seno VDK ēku Lubjankā, Dzeržinska laukumā Maskavas centrā. Tagad tur atradās Federālais drošības dienests. Ārējās izlū­košanas dienests bija Jaseņevā pilsētas nomalē, un līdzība ar CIP Lengliju nebija nejauša.

Bezgaumīgā, no CIP nokopētā mītne Jaseņevā Aniskovačam nepatika, un viņš labprātāk uzturētos Dzeržinska laukumā. Vecā ēka bija skaistās krievu arhitektūras meistar­darbs, un tur pirms revolūcijas mājojusi apdrošināšanas kompānija.

Ārējās drošības dienesta priekšnieks brīdi pētīja fotogrā­fijas. Un ko tās man rāda? viņš jautāja.

Balsi jautās nepacietība. Bija pārāk vēls darbam. Pat spie­giem.

Mugurā Aniskovačam bija labākais uzvalks, kaklasaite

taisna kā miets, kurpes nospodrinātas līdz spīdumam. Katrs matiņš uz galvas bija rūpīgi saķemmēts. Baismīgo brūci sejā nevarēja noslēpt, bet apsējs to vismaz nosedza, un tā pierā­dīja, ka viņa dzīvība bijusi briesmās, kaut gan tagad Aniskovačam riebās skatīties spogulī. Viņš jau bija runājis ar vienu plastikas ķirurgu un grasījās turpmākajās nedēļās ap­meklēt arī citus.

- Attēlos redzams nogrimis kuģis, Aniskovačs atbildēja.

- Mani ļaudis apgalvo, ka šie izmēri norāda uz fregati. Uz raķešu iznīcinātāju, ja runājam pilnīgi precīzi.

Prudņikovs pāršķirstīja attēlus, nodūris skatienu. Kā­pēc es uz to skatos?

- Jo fregate ir mūsējā.

Beidzot Prudņikovs pacēla galvu.

Aniskovačs uzskatīja, ka aktiermeistarība ir ārkārtīgi ne­pieciešams instruments ziņojumu sniegšanai un it īpaši lūgumu izteikšanai. Ar vienkāršu stāstījumu parasti pietika, lai panāktu sarunas mērķi, bet gandrīz vienmēr rezultātu varēja uzlabot, veiksmīgi izvēloties īsto bridi un ietērpjot in­formāciju piemērotos vārdos. Pulkvedis lieliski apzinājās, ka abas šīs mākas ir vienīgais, kas var glābt viņa karjeru.

Neveiksme Sanktpēterburgā iekļuva vakara avīžu virs­rakstos un Krievijas televīzijā, kaut gan Arējās izlūkošanas dienests pūlējās samazināt nodarīto kaitējumu. Līķi un uzsprāgušas automašīnas gaišā dienas laikā kaut ko tādu ir grūti nepamanīt. Aniskovačs vienas dienas laikā bija kļuvis atbildīgs par piecām zaudētām dzīvībām un trīs citu cilvēku nokļūšanu slimnīcā. Viņš jutās netaisnīgi apvainots, jo operā­cija nebija oficiāli apstiprināta un viņš bija izdarījis personisku pakalpojumu Prudņikovam. Un tas bija vienīgais, kas viņu glāba.

Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs zaudētu vēl vairāk, ja kāds uzzinātu īsto operācijas iemeslu, tāpēc Aniskovačs bija drošs, ka Prudņikovs centīsies viņu glābt. Viņš negribēja do­

māt, cik ilgi tas varētu iedarboties, bet nojauta, ka ne uz mū­žiem. Pēc tam vilki, kas pieprasīja Aniskovača asinis, viņu ielenks un atņirgs zobus. Pulkvedis bieži bija sapņojis par to, kā reiz vadīs dienestu. Reiz šķita, ka šis sapnis varētu piepildīties, bet tad viņš vēl nebija pieļāvis cilvēku nāvi sabiedriskā vietā. Ja viņš necīnīsies par savu labo slavu, tā būs aptraipīta uz visiem laikiem. Viņam bija nepieciešama uzvara, turklāt ātri.

Vienīgā iespēja mazināt nodarīto ļaunumu bija sadarbo­ties ar Prudņikovu, bet šī saikne bija trausla un strauji izir­tu, tiklīdz tuvotos šī priekšnieka atvaļināšanas laiks. "Mana karjera drīz beigsies, ja vien viņš neatzīs savu līdzdalību ne­veiksmīgajā operācijā un neattaisnos mani," Aniskovačs se­cināja. "Tiklīdz Prudņikovs mani vairs neaizstāvēs un man nāksies cīnīties pašam, labākais iespējamais iznākums būs sē­dēšana pie galda, vienmuļi analizējot datus un rakstot ne­vienam nevajadzīgus ziņojumus." Aniskovačs pat negribēja domāt par sliktāko iespēju.

- Fregate "Lauva", pulkvedis pēc piemērotas pauzes iesāka, bija tūkstoš deviņsimt astoņdesmit ceturtajā gadā būvēts iznīcinātājs. Tas nogrima pirms diviem gadiem drīz pēc jūras spēku demonstrācijas sadarbībā ar ķiniešiem. Visi komandas locekļi gāja bojā.

-Un?

- Uz "Lauvas" bija sešas pretkuģu raķetes "Onikss".

Pēc ilga klusuma brīža Prudņikovs jautāja: Kas notika

ar kuģi?

- Pirms nogrimšanas tika saņemts briesmu signāls. Kap­teinis ziņoja par katastrofālu dzinēja darbības kļūmi.

- Vai nirēju komanda to apstiprināja?

- Nirēju komandas nebija.

- Kāpēc?

- Tika nosūtīti glābēji, kas ziņoja, ka fregate nogrimusi dzīles, kur nebūtu iespējams kuģi izcelt un atgūt bruņojumu.

Prudņikovs noņēma brilles un rūpīgi nolika tās uz galda.

- Jūsu tonis liecina, ka neticat šādam secinājumam.

- Glābēju kuģa kapteinis, kurš atsaucās "Lauvas" raidī­tajam briesmu signālam, bija kāds Andris Ozols.

- Man šis vārds neko nenozīmē.

- Ozols atvaļinājās un pirms nedēļas tika noslepkavots Parīzē. Viņam līdzi bija zibatmiņa ar attēliem, ko patlaban redzat.

Prudņikovs vēroja pulkvedi, tverot katru vārdu. Tur­piniet, viņš mudināja.

- Slepkavam, kurš tikās ar Norimovu un kurvi mēs mēģi­nājām notvert, šī zibatmiņa bija līdzi. Pie viņa ir oriģināls. Attēli iegūti no kopijas, ko mūsu cilvēki atšifrēja.

- Ko tas viss nozīmē?

- Ozols pirms nāves grasījās pārdot šo informāciju.

- Kāda tai vērtība, ja kuģi nav iespējams izcelt?

- Nekāda.

- Kāpēc mēs vispār par to runājam?

- Savā ziņojumā Ozols meloja. Iznīcinātājs nogrima kon­tinentālajā šelfā, vismaz tā liecina koordinātas, kas redzamas sonāra attēlos. Netālu no Tanzānijas krasta Indijas okeānā. Ozola mērķis bija panākt, lai mēs nesūtītu nirējus un kaujas raķetes paliktu jūras dzīlēs līdz brīdim, kad viņš butu gatavs pārdot koordinātas tam, kurš solīs vairāk. Daudzas valstis būtu gatavas atdot veselu bagātību par šīm raķetēm un teh­noloģiju. Prudņikovs iepleta acis. Pulkvedis turpināja: Ozola nāves dienā mira vēl astoņi cilvēki. Norimovs ap­galvo, ka slepkavam uzbruka citu slepkavu komanda.

- Kāpēc tas ir būtiski?

- Manuprāt, slepkavu nolīga šīs informācijas iegūšanai, bet pēc darba paveikšanas viņu centās iznīcināt tie paši, kuri darbiņu pasūtīja. Droši vien vēlējās palikt anonīmi. Tas bū­tu vajadzīgs, ja klients, piemēram, ir C1P darbinieks. Pulk­vedis apklusa, kāpinot spriedzi. Pēc tam amerikāņi varētu

i/celt "Oniksus" un izmantot tehnoloģiju savās raķetēs, vien­laikus noliedzot jebkādu saistību ar Ozola nāvi, kad mēs par lo uzzinātu. Mani cilvēki Parīzē ziņo, ka ASV vēstniecībā šo­nedēļ valda liela rosība. Bez zibatmiņas viņi nezina, kur meklēt raķetes, bet, ja atradīs slepkavu pirmie…

- Man nekavējoties jānodod šī informācija Galvenajai izlukošanas pārvaldei. Prudņikovs atlaidās krēslā. Es noloikti pieminēšu jūsu vārdu. Ejiet. Prudņikovs pasniedzās pēc telefona, bet Aniskovačs nekustējās. Vai nedzirdējāt, C ienādij?

Pulkvedis, vēl joprojām tēlodams, brīdi klusēja. Ir vēl kāda iespēja.

- Kāda?

- Mēs paši atgūsim raķetes.

Prudņikovs sarauca pieri un pacēla klausuli. Man šāda slava nav nepieciešama.

- Toties man ir.

Priekšnieks papurināja galvu. Es jums devu iespēju kļūt par varoni, un jūs to palaidāt vējā. Turklāt gāja bojā labi cil­vēki. Kāpēc domājat, ka es došu otru iespēju?

- Viņi gāja bojā uzdevumā, ko jūs pats lūdzāt izpildīt.

- Pievaldiet mēli, Genādij. Prudņikova skatiens bija draudīgs. Vai jāatgādina, ka, jūs aizstāvot, es esmu aptrai­pījis savu reputāciju?

- To es pieminu vien tāpēc, ka zinu, ar ko jūs riskējat. Aniskovačs noklusēja svarīgo piebildi, ka Prudņikovs to dara arī sevis dēļ.

- Es tikai cenšos rīkoties pareizi, priekšnieks noteica.

Aniskovačam gribējās pasmaidīt. Viņš bija izvēlējies veik­smīgu metodi, apelējot pie Prudņikova mānīgās pienākuma un goda izjūtas. Un es jums par to visu pateicos.

Prudņikovs bezkaislīgi pieņēma glaimus. Ko jūs vēla­ties?

- Ļaujiet man pašam atgūt kaujas raķetes.

- Kādēļ?

Patiesībā viņš jautāja, kads no tā labums būs viņam.

- Ja es atklāšu Ozola ieceri, atgūšu raķetes un nepieļaušu, lai tās nokļūst amerikāņu rokās, mana reputācija šajā lielis­kajā dienestā tiks atgūta.

Papurinājis galvu, Prudņikovs sāka spiest telefona taus­tiņus. Es jūsu vietā mazāk raizētos par savas reputācijas atliekām. Vairāk es priecātos, ka neesmu arestēts un man vēl ir karjera pēc šādas katastrofas.

- Un es būšu paveicis pietiekami, Aniskovačs turpināja, it kā Prudņikovs neko nebūtu teicis, lai vairs nevajadzētu jūsu aizstāvību. Jūs varēsiet norobežoties no manas neveik­smes, nebaidoties, ka atklāšu jūsu saistību ar to.

Prudņikovs sastinga. Aniskovačs vēroja, kā viņš rūpīgi ap­sver tādas izredzes un pēc brīža noliek klausuli.

- Labi, viņš noteica. Es došu jums šo vienu iespēju, bet pēc tam mūsu ceļi šķirsies. Lai kāds būtu iznākums, es jūs vairs nesargāšu, savukārt jūs turēsiet muti ciet līdz mūža beigām.

Pulkvedis jau bija gaidījis šādu piedāvājumu. Viņš tikai nožēloja, ka nevar atklāti palepoties, cik meistarīgi pagrie­zis savu lūgumu tā, lai Prudņikovs pats to piedāvātu. Viņš klusēja, izliekoties, ka apdomā priekšlikumu, un pēc brīža pamāja.

- Esam vienojušies.