Mednieks

83 . nodaĻa

Tanga, Tanzānija

Trešdiena

Plkst. 16.50 pēc Austrumāfrikas laika

Viktors pamodās un uzreiz juta nelabumu, bet piespieda sevi aplūkot apkārtni, tiklīdz bija nedaudz atguvies. Viņš gulēja slimnīcas gultā zem moskītu tīkla. Acu priekšā viss miglojās, bet bija gaišs, tātad diena. Virs galvas dūca venti­lators. Istaba bija neliela. Viņš bija viens.

Šķita, ka sāp katrs miesas sprīdis. Visur bija zilumi. Ap­sēji sedza brūces uz ķermeņa, arī ap vēderu, bet visbiezākā kārta izveidota ap kreiso apakšdelmu. Nebija ne šinu, ne ģipša, tātad visi kauli veseli, bet Viktors baidījās, ka sarau­ta kāda cīpsla, un uzmanīgi savilka kreisās plaukstas pirkstus. Viņš saviebās, jūtot sāpes, bet visi pirksti kustējās pareizi. "Cerams, ka nebūs nekādu ilgstošu seku. Ja izdo­sies atgriezties Eiropā, vajadzēs apmeklēt kādu speciālistu un par to pārliecināties."

Viņš jutās novārdzis; bija grūti pat piecelties sēdus. Acīmredzot tās bija pretsāpju un nomierinošo līdzekļu, kā arī ievainojumu sekas. Viņš parāva malā moskītu tīklu, atme­ta segu un nolaida pēdas uz vēsās grīdas.

Nebija ne jausmas, kāpēc viņš ir vienvietīgā palātā, nevis kopējā; varbūt tikai savas ādas krāsas dēļ. Gausi piecēlies, viņš tuvojās logam, palūkojās laukā un secināja, ka ir otrajā

stāvā un no zemes viņu šķir tikai piecpadsmit pēdu. Maz, tomēr šādā fiziskajā stāvokli viņš diezin vai spētu balstīt pats savu svaru, nemaz nerunājot par izkāpšanu pa logu. Tas bija tikai iespējams bēgšanas ceļš, nevis prioritāte.

"Nāksies rūpīgi pārdomāt, kā doties prom. ja es aiz­lavīšos nepamanīts, sāksies kņada un vēlāk, ja kāds uzdos jautājumus, cilvēku atmiņas būs skaidrākas. Ja es aizkavē­šos un izrakstīšos no slimnīcas bez sarežģījumiem, pēc tam visi atcerēsies tikai mānu ādas krāsu un ievainojumus. Es varētu samaksāt kādam internam un nozagt slimības vēs­turi."

Viktors izbaudīja siltos saules starus uz ādas. Būt dzīvam tā bija negaidīti laba sajūta. Tomēr viņš nebija drošībā. Vik­toru pārsteidza atklājums, ka pie durvīm nav sargu. Varbūt Tanzānijas varas pārstāvji nezināja, ka viņš piedalījies iepriek­šējās dienas asiņainajos notikumos. Tomēr viņa laika izjūta bija neprecīza. Viktors nezināja, cik tobrīd rāda pulkstenis un cik ilgs laiks pagājis kopš cīņas upē. Viņš atcerējās, ka reiz jau pamodies, varbūt pat divas reizes, bet neko vairāk. Ce­rams, bija aizritējusi tikai viena diena.

Durvis atvērās, un viņš spēji pagriezās. Ienāca ārsts. Vik­tors tik tikko spēja saskatīt viņa seju, jo redze miglojās. Ārsts bija gara auguma un smagnējs. Baltais. Apmēram piecdes­mit gadus vecs.

- Kā jūtaties?

Viņam bija savāda izruna. Viktors nespēja noteikt tās iz­celsmi.

- Miglaini, viņš atbildēja.

Ārsts šķita nemierīgs. Jums vajadzētu atpūsties.

- Cik ilgi es šeit esmu?

- Gandrīz divas dienas.

Viktoram bija paveicies, ka īstie cilvēki vēl nezina par viņa uzturēšanos šajā slimnīcā. Bet katra nākamā minūte palieli­nāja izredzes, ka ienaidnieki viņu sameklēs. Vajadzēja do­

ties prom uzreiz, par spīti iespējamām sekām. Viktors atvē­ra skapīti pie gultas un atrada drēbes.

- Man jāiet, viņš sacīja.

- Es gribētu vispirms aprunāties.

- Man nav laika.

- Vai esat pārliecināts?

Viktors kaut ko sadzirdēja viņa balsī un pacēla skatienu. Seja pamazām kļuva skaidrāk saskatāma. Ārstam bija savāda izteiksme. Baltais virsvalks bija mirdzoši tīrs. Kabatā nebija pildspalvu, ap kaklu nekarājās stetoskops, pie krūtīm nebija piestiprināta identifikācijas kartīte.

Viktors sastinga. Kas jūs esat?

- Es neesmu ārsts.

- To es jau pats sapratu.

Vīrietis pasmaidīja. Es justos vīlies, ja tā nebūtu.

- Ja gribat mani nogalināt, jūs pārāk ilgi vilcinājāties.

- Vai jūs uzskatāt mani par slepkavu? Viņš iesmējās un pats atbildēja uz savu jautājumu: Ne gluži.

- Kas jūs esat?

- Kaut kas līdzīgs administratoram.

Viktors turpināja ģērbties. Vai akcents ir nepieciešams?

- Vai šādi būtu labāk? Tātad viņš bija amerikānis.

- Kur ir jūsu papildspēki?

- Man tādu nav.

Meli.

- Kas man liedz jūs nogalināt?

- Šādā stāvoklī, domājams, pat jums būtu pagrūti to pa­veikt. Bet īstais iemesls ir tas pats, kas neļauj man nogalināt jūs. Administrators norādīja uz durvju lodziņu, aiz kura bija redzami pacienti un slimnīcas darbinieki, apkopējs, med­māsas. Liecinieki. Es vēlos tikai aprunāties.

- Mēs jau runājam, Viktors sacīja. Jūsu rīcībā ir laiks, ko man vajadzēs, lai apģērbtos.

- Es pacentīšos gari neizplūst.

Viktors nenovērsa skatienu no administratora. Nekas ne­liecināja, ka viņš ir bruņots. Jā, ludzu.

- Es domāju, ka mēs varam viens otram palidzēt.

-Kā?

- Mēs abi gribam vienu un to pašu.

-Jā?

- Lai tas viss beigtos.

-Un?

- Es to varu panākt.

- Kāpēc? Viktors jautāja, būdams patiesi ieinteresēts.

- Neticiet manam mīlīgajam izskatam, administrators brīdināja. Es neesmu labs cilvēks.

- Es tam neticēju, Viktors apliecināja. Un jūs neatbil­dējāt uz jautājumu.

- Man ir savi iemesli. Bet visai šai jezgai nemaz nevaja­dzēja rasties. Es vēlos to satīrīt.

Viktors pamazām saprata. Ko jūs pārstāvat?

- Amerikas Savienoto Valstu valdību.

- Par to es ļoti šaubos, Viktors noteica.

- Es to pārstāvu pats savā veidā, administrators izla­boja.

Abi paklusēja, un administrators kaut ko izņēma no bik­šu kabatas un pasvieda to Viktoram. Notvēris to ar labo roku, Viktors ieraudzīja slepkavas nazi un to nesteidzīgi at­locīja. Kreisais apakšdelms iesmeldzās.

- Neparasts ierocis, administrators sacīja. Gatavots pēc pasūtījuma. Bez metāla. Keramikas asmens, oglekļa šķiedras apdare, gladiatora smaile, krisa mala.

- Jūs daudz zināt par nažiem, Viktors secināja.

- Ne jau vienmēr es esmu stumdījis papīrus, adminis­trators bezkaislīgi paskaidroja. Kas notika ar to, kurš jūs sadūra?

- Es sadūru viņu. Viktors salocīja asmeni.

Administrators sarauca gaļīgās lūpas smaidā. Viktors

sniedza viņam nazi, bet viņš pacēla roku. Paturiet. Jums tas noderēs vairāk nekā man.

Viktors neizlaida nazi no tvēriena. Ja jau esat tik dāsns, varbūt jums ir cigarete?

Diemžēl dministrators papurināja galvu. Droši vien varu jums kādu sagādāt.

- Nevajag, Viktors pēc brīža attrauca. Es laikam nu­pat atmetu smēķēšanu.

- Ļoti labi, administrators noteica. Tātad jūs atbildat "jā"?

- Varbūt. Tas nav vienīgais iemesls, kāpēc jūs atnācāt, vai ne?

Administrators pasmaidīja. Jūs esat vērīgs. Jā, es tie­šām vēlos arī kaut ko citu. Es labprāt izmantotu jūsu pakal­pojumus. Laiku pa laikam.

- Es apsveru iespēju doties pensijā.

- Ceru, ka pārdomāsiet.

- Kāpēc jums nepieciešams tāds cilvēks kā es?

- Mans kolēģis kļūdījās, uztverot jūs kā vienreiz izman­tojamu ieroci. Es saprotu, ka esat daudz vērtīgāks.

-Jums nav jāapelē pie manas pašapziņas.

- Lai nu kā, reizēm rodas nepieciešamība uzdot sarežģī­tus darbus neatkarīgam izpildītājam. Izmantot parastos ka­nālus tas ne vienmēr ir efektīvi laika un resursu ziņā. It īpaši, ja šis darbs, burtiski uztverot, ir nelikumīgs.

- Jums noteikti ir zināms vismaz tūkstotis līdzīgu dar­boņu. Kāpēc vajag vēl vienu?

- Jo viņi atšķirībā no jums eksistē. Lai kas būtu noticis šajās divās nedēļās, jūs esat saglabājis ne vien dzīvību, bet arī anonimitāti. Pārvalde un visi pārējie neko par jums ne­zina. Tas ir ievērojams sasniegums.

- Jūs mani atradāt.

- Pēc pirmdienas tas nebija grūti. Tomēr es nezinu, kas esat, un droši vien to nenoskaidrošu nekad. Es uzskatu šīs

divas nedēļas par jūsu darba interviju. Jūs esat apliecinājis savu piemērotību postenim, ko vēlos piedāvāt.

- Man paveicās.

- Es neticu veiksmei. Un ari jūs tai neticat.

- Ko paredz mūsu vienošanās?

- Jūs neuzņemsieties citus darbus, tikai manējos. Piedā­vājumus saņemsiet no manis vai mana kolēģa. Tas arī viss. Pavisam vienkārši.

Viktora sejas izteiksme bija bezkaislīga. Es zinu, ko iegūstat jūs, bet… ko saņemšu es?

- Naudu.

-Jūs vēl nezināt manu likmi. Domāju, ka es to palielināšu.

Administrators pasmīnēja. Mēs varēsim atļauties jūsu pakalpojumus.

- Ko vēl es saņemšu?

- Imunitāti. Palīdzēsim jums izvairīties no liekiem sarež­ģījumiem ar citām tautām. Franči vēl joprojām meklē jūs pēc Parīzes notikumiem, un ari šveicieši gribētu uzdot dažus jau­tājumus. Nemaz nerunājot par krieviem.

- Tas ir vilinošs piedāvājums.

- Turklāt, ja pildīsiet visus norādījumus un nerādīsieties nevienam acīs, es varu parūpēties, lai jums netraucētu arī ne­viens manā Atlantijas okeāna krastā, administrators tur­pināja.

- Kas notiks, ja es atteikšos?

- Nedomāju, ka tas notiks.

Viktors lūkojās viņam acīs, lieliski apzinādamies, kādas butu sekas. Apkopējs, kurš gaitenī centās izskatities aiz­ņemts, iebāztu roku savā pārāk tīrajā instrumentu kastē un izvilktu no tās kaut ko citu, nevis skrūvgriezi.

- Labi, viņš noteica. Piekrītu.

- Mani tas nepārsteidz.

- Ar vienu noteikumu, Viktors piebilda.

- Kādu?

- Es gribu zināt, kurš to visu sāka. Un tas nav apsprie­žams.

Administratora sejas izteiksmē nekas nemainījās. Man jau šķita, ka jūs teiksiet kaut ko tamlīdzīgu. Lūdzu. Viņš paņēma no dokumentu paliktņa aploksni un nolika uz gul­tas kājgaļa. Es sazināšos ar jums pēc pāris nedēļām, kad būsiet atpūties. Tad pārrunāsim turpmāko.

Viņš jau grasījās vērt vaļā durvis, kad Viktors ierunājās:

- Ir vēl kaut kas.

- Es jau gaidīju šādu manevru. Administrators pievēr­sās viņam. Jus gribat zināt, kas bija kuģī, vai ne? Kādēļ viss sākās.

Viktors neskatījās uz viņu. Tas mani neinteresē. Nekad nav interesējis.

Administrators sarauca pieri un sakrustoja rokas uz krū­tīm. Kas tad?

- Bija sieviete. Viktors stāvēja pie loga. Rebeka.

- Rebeka Samnere, administrators sacīja. Viņa balsī ieskanējās ziņkāre. Viņa gāja bojā Kiprā.

- Jā, Viktors klusi noteica.

- Ko vēlaties par viņu zināt?

Viktora seju sildīja spožā saule.

- Visu.