Mednieks

71 . nodaĻa

Centrālā izlūkošanas pārvalde, Virdžīnijas štats, ASV

Pirmdiena

Plkst. 09.15 pēc: Austrumu zonas laika

Aizritēja dažas sekundes, līdz telefona zvans pamodināja Fērgusonu, un vēl pēc dažām viņš saprata, ko dzird. Jau kopš vairākām desmitgadēm viņam vairs nevajadzēja domāt par darbu arī atpūtas laikā, un reiz tik modrais prāts bija vecuma un bezdarbības notrulināts. Viņš bija gribējis tikai uz pāris minūtēm aizvērt acis.

Ar kalsno roku nocēlis klausuli, viņš čerkstošā balsi jau­tāja: Jā?

- Viss kārtībā.

- Kas runā?

Zvanīja Saikss. Viņš ātri, drudžaini turpināja: Dabūjām raķetes, nu labi, divas no tām, ko vien spējām izcelt. Rīt at­griezīsimies. Varbūt sadabūsim vēl kaut ko. Tomēr viņi tā nedomā.

- Lēnāk, Fērgusons pavēlēja. Atkārtojiet.

Saikss nedaudz nomierinājās un aprakstīja visu izcelto mantu, kā ari atlikušo raķešu stāvokli. Fērgusons bridi ap­domāja dzirdēto un piecēlās sēdus.

- Jums ir divas raķetes? Pie jums?

- No visi simt procenti, bet piedziņa, elektronika un tā tālāk. Kravas mašīnā ārpusē.

Fērgusons lūkojās ārā pa kabineta logu. Viņš jutās tik lai­mīgs, it kā būtu saņēmis neatšķaidītas līksmes injekciju.

- Lieliska vēsts. Malacis, Saiksa kungs.

- Paldies. Saiksa balsī nebija ne miņas no Fērgusona prieka. Bet tam nebija nozīmes.

- Šonakt palieciet viesnīcā un nerādieties nevienam acīs. Rīt mēģiniet izcelt vēl kaut ko.

- Labi.

Fērgusons nolika klausuli. Viņš jutās fiziski un garīgi no­guris, bet viss bija gandrīz beidzies. Vēl viens sarežģīts darbs valstij nepieciešamu, bet apšaubāmu darbu pilnā mūžā. Šī valsts bija pasludinājusi viņu par nevajadzīgu. Pēc tik dau­dziem uzticamas kalpošanas gadiem būtu taisnīgi saņemt dāsnu pensiju.

"Žēl, ka neizdevās izcelt vairāk raķešu, bet tās būtu grū­tāk droši pārvadāt un glabāt. Ar divām raķetēm pietiek. Turklāt vajadzēs pārdot tikai vienu, lai noguldītu bankā vai­rāk naudas, nekā es jebkad spēšu iztērēt. Kad visi putekļi nosēdīsies, es no tiem izniršu mirdzoši balts. Nebūs pat mā­jiena, ka es kaut kā biju saistīts ar Teseraktu, Ozolu vai ra­ķetēm."

Ieslēdzis datoru, Fērgusons domāja par visiem notiku­miem, kuru rezultātā pienācis šis mirklis. "Kā es būtu varē­jis rīkoties, lai viss noritētu raitāk?" Pat tagad, zinot visu turpmāko, viņš neko daudz nenožēloja. Neviens nevarēja paredzēt, ka Teserakts izdzīvos pēc uzbrukuma Parīzē. Viss sarežģījās tikai pēc tam. Fērgusons zināja, ka pieļāvis kļūdu, izmantojot Saiksu, bet to varēja labot. "Uzticamais vietnieks uzņemsies visu vainu. Saiksam pietika pilnvaru, lai īstenotu operāciju, kā arī godkāres un stulbuma, lai ieskrietu nāvei ķetnās."

Delvegam un Vihmenam jau dienu iepriekš bija paskaid­rots, kas notiks un kā jārīkojas pēc tam, tātad Fērgusonam vajadzēja tikai nosūtīt ziņu. Viņš to uzrakstīja dažu sekunžu laikā un apmierināts nosūtīja. Vēstulē bija viens vārds.

"Sāciet."