Mednieks

70 . nodaĻa

Tanga, Tanzānija

Pirmdiena

Plkst. 17.03 pēc Austrumāfrikas laika

Mērķis bija acīmredzami noraizējies. Viņa uzvedība lieci­nāja par nemieru un bailēm. Viņš kustējās steidzīgi un sa­raustīti, un sejā vīdēja bažas. Rīds nezināja, kas viņu nomāc, bet nemaz nesatraucās par to. Viņš atbalstījās pret zemu mūri, sakrustojis rokas uz krūtīm. Medījumu no Rīda šķīra vismaz divdesmit cilvēki. Rīds slēpa acis aiz saulesbrillēm ar spoguļstikliem.

No milzīgas, sakaltušiem dubļiem klātas kravas automa­šīnas kabīnes izkāpa divi liela auguma vīri viens gaišma­tis, otrs tumsnejs. Viņi ceļoja kopā ar mērķi. Abi bija tumši iedeguši un spēcīgi. Viņi ielūkojās kravas kastē. Šķietami ap­mierināti ar redzēto, viņi šķērsoja ielu un tuvojās viesnīcai. Neviens no trim nepamanīja balto vīrieti, kurš stāvēja vie­tējo pūli un vēroja viņus.

Viesnīca bija laba, vismaz par tādu to varēja uzskatīt šajā pasaules nostūrī. Tanga bija liela, plaša pilsēta, bet klusa un miegaina, gandrīz tukša centrā, kur reiz iespaidīgās vācu koloniālisma laikmeta ēkas bija kritušas par upuri laikazobam. Rosīgā tirgus apvidū Tanga bija dzīvīgāka, un gar krāsaina­jām, ļaužu pilnajām ielām slējās mūsdienīgāki, bet ne tik grezni nami.

Ielas klāja asfalts, grants vai cieši sablīvēta zeme. Rīds ne­kur vēl nebija redzējis ietvi. Gaiss bija karsts un mikls. Viņš saoda ceptas vistas, zivju un marinētas kebaba gaļas aromātu no tuvējā tirgus. Pārdevēji kratīja sēklu grabuļus, slavinot savas preces, un pircēji kaulējās par labāku cenu.

Rīds bija nosvīdis. Kiprā pavadītais laiks piešķīra tipiski bālajai angļa sejai dažus toņus tumšāku nokrāsu. Viņš bija ģērbies kā tūrists vaļīgās biksēs un plānā lina kreklā ar ga­rām piedurknēm. Sandales būtu piemēroti apavi, bet liedza pārvietoties tik ātri, kā dažreiz nepieciešams, tāpēc viņš iz­vēlējās sporta kurpes.

Mērķis steigšus uzkāpa pa viesnīcas kāpnēm, un abi pa­vadoņi viņam sekoja. Abiem pār plecu bija pārliktas mugur­somas, un viens no viņiem katrā rokā turēja lielu sporta somu. Klienta atsūtītajā dosjē bija brīdinājums, ka abi ir bruņoti. Viņi reiz dienējuši armijā, un ar to pietika, lai Rīds viņus cienītu, tomēr tagad abi piedalījās niršanas ekspedīcijā un nepildīja miesassargu lomu. Rīds negrasījās bijušos karavīrus nogalināt, ja vien viņi neveiksmīgi netrāpīsies ceļā.

Klients bija parūpējies, lai Rīds ierodoties saņemtu iero­čus. Armalite AR-15 automāts ar optisko tēmēkli bija paslēpts zem vecām riepām pusjūdzes attālumā. Plecu somā Rīds nē­sāja Gloka sistēmas 17. modeļa pistoli ar klusinātāju. Viņš jau bija pārbaudījis, izjaucis un rūpīgi iztīrījis abus ieročus. Klienta pavēle nogalināt mērķi tā, lai tas neizskatītos pēc da­biskas nāves vai nelaimes gadījuma, bija lieka.

Šos ieročus Rīds negrasījās izmantot. Vieta nebija piemē­rota snaipera darbam, jo šaurajās, rosības pilnajās ielās ne­varēja labi notēmēt. Pistole būtu noderīgāka, bet Rīds deva priekšroku tuvībai, ko nodrošināja naža asmens.

Viņš vēl joprojām gaidīja klienta pavēli un jau bija nosprie­dis, ka uzbrukumu vislabāk īstenot viesnīcā. Varētu arī no­galināt mērķi uz ielas, bet Rīds negribēja izraisīt paniku, ja vien no tā iespējams izvairīties. Klusa slepkavība viesnīcas

numurā būtu daudz tīkamāka. Viņš gribēja pabeigt šo darbu bez lieka trokšņa profesionāļa lepnumu vēl joprojām ur­dīja atmiņas par Kiprā izmantoto spridzekli.

Mērķis nozuda aiz viesnīcas durvīm, un Rīds ielūkojās pulkstenī. Kāds vietējais, ģērbies eļļas traipiem izraibinā­tā T kreklā, mēģināja pārdot viņam kokosriekstus. Viņš runāja savā dzimtajā svahili valodā. Rīds tekoši runāja vairākās valodās un saprata vēl dažas, bet ne svahili. Kad viņš papurināja galvu, vietējais mēģināja izmantot lauzītu angļu valodu; kad Vācija zaudēja Tanzāniju, to pārņēma angļi. Rīds noņēma saulesbrilles, un vīrietis nobijies lika viņu mierā.

Rīds atkal uzlika brilles un tuvojās viesnīcai. Spožās sau­les dēļ nebija iespējams ieskatīties iekšā pa logu vai durvju stiklu. Viņš deva mērķim četras minūtes, lai tas atstātu ves­tibilu, un šķērsoja ielu. Vestibilā bija par dažiem grādiem vē­sāks nekā ārā, un lielais griestu ventilators cītīgi strādāja, lai uzturētu telpā patīkamu temperatūru. Rīds sajuta svied­rus uz ādas.

Gaidas piepildījās; mērķis līdz ar pavadoņiem bija pame­tis vestibilu. Rīds piegāja pie reģistratūras letes, ar skaidru naudu samaksāja par vienvietīgu numuru un kāpa uz piek­to stāvu. Viesnīca izmantoja parastās metāla atslēgas, un Rīdām šķita interesanti, ka vismaz viens pasaules nostūris vēl nav modernizēts. Turklāt būs vieglāk tikt garām slēg­tām durvīm, ja vajadzēs rīkoties klusi. Istaba bija vienkārša un tīra, bet iekārtojums vienmuļš. Vienalga. Rīds negrasījās izklaidēties.

Viņš nometa plecu somu un izņēma no tās pistoli, ko pa­bāza zem spilvena. Nebūtu labi nēsāt līdzi somu, jo tā pie­saistīja uzmanību. Viņš desmit minūtes pētīja istabu, tad atvēra balkona durvis. No istabas pavērās skats uz ostu un

mazajām buru laiviņām koši tirkīzzilajā jūrā. Rīds neplānoja apmesties viesnīcā, bet istaba kalpoja par ieganstu viņa klāt­būtnei. Būdams baltais, viņš pārāk izcēlās apkārtējo vidū, lai neizskaidrojami klaiņotu apkārt.

Dosjē bija rakstīts, ka mērķis apmeties trīssimt četrpa­dsmitajā numurā. Abi nirēji dzīvoja trīssimt divdesmitajā. Viesnīcā bija lifts un divas kāpnes. Rīds deva priekšroku kāp­nēm. Liftā viņš bija iesprostots un nevarēja paslēpties, kad atvērās durvis. Viņš izgāja no istabas un atgriezās vestibilā.

Viesnīcā bija pieticīgs, bet patīkams bārs. Viņš nopirka mi­nerālūdens pudeli un apsēdās tā, lai redzētu vestibilu un zinātu, vai mērķis aizgājis. Klients apgalvoja, ka mērķis uz­turēsies Tangā vismaz divas dienas, bet anglis nevēlējās ris­kēt. Minerālūdens bija veldzējoši vēss. Viņam kļuva garlai­cīgi.

Kaut gan Rīds nedēļas laikā bija nogalinājis piecus cilvē­kus un gatavojās noslepkavot vēl vienu, tikai Teserakta nāve viņam sagādāja kaut ko līdzīgu apmierinājumam. Un pat tas bija ierobežots, jo šim uzdevumam nebija nepieciešamas Rīda apbrīnojamās prasmes. Sākuma viņš bija cienījis Teseraktu par sniegumu Parīzē, bet tagad secināja, ka slepkava izdzī­vojis tikai uzbrucēju neizdarības, nevis savas meistarības dēļ. īsts profesionālis Kiprā tik ātri nepadotos. Rīds nožē­loja, ka potenciāli spējīgs pretinieks izrādījies nevērtīgs. Skumji, bet vēl nebija sastapts neviens, kurš spētu piepildīt viņa cerības. Citiem vārdiem sakot, Teserakts salīdzinājumā ar Rīdu bija amatieris.

Bārs bija gandrīz tukšs. Tikai stūrī sēdēja daži ārzemnieki un smejoties malkoja dzērienus. Rīds pielika pudeli pie lū­pām. "Varbūt pienācis laiks uzņemties tikai tādus pasūtīju­mus, kas būtu kā izaicinājums. Tas vairāk atbilstu manām spējām. Varbūt līdz gada beigām vajadzētu strādāt tikai britu izlūkdienesta labā un noraidīt visus privātos līgumus. Ja vien

tie neuzjunditu manu piedzīvojumu kāri!" Rids apzinājās, ka steidzas notikumiem pa priekšu. Vēl vajadzēja pabeigt darbu. Kaut gan tas bija viegls, viņš nedrīkstēja atslābināties, citādi no kļūdīšanās neizvairīties. Telefons bija Rīda bikšu kabatā. Viņš to izņēma un nolika uz galda.

Un gaidīja.