Mednieks

57 . NODAĻA

Vašingtona, Kolumbijas apgabals, ASV Trešdiena

Plkst. 19.40 pēc Austrumu zonas laika Vairākums Fērgusona paziņu šajā vecumā sāka izjust gadu nastu, bet viņš bija tikpat vesels un spēcīgs kā četrdesmit gadu vecumā. Laika gaitā viņš bija zaudējis nedaudz svara, bet nekas neliecināja, ka miesa tuvākajā laikā varētu sa­brukt. Viņš grasījās izbaudīt ilgas, mierīgas vecumdienas, turklāt, ja nedaudz paveiktos, arī bagātību. Fērgusons iztē­lojās sevi kādā Seišelu salu pludmalē, kur jāraizējas tikai par iedeguma intensitāti.

Protams, tas viss bija atkarīgs no sarežģīta uzdevuma satīrīt neveiksmīgas nelikumīgās operācijas pēdas. Pēdējās nedēļas notikumi vēl nebija iedvesuši Fērgusonam paniku. Viņš savā mūžā bija stājies pretī gan īstām, gan iedomātām lodēm un šo problēmu uztvēra tikai kā vēl vienu nepatīkamu mezglu, no kura atraisīties. Viņš tik un tā bija divus soļus visiem priekšā. Un negrasījās to mainīt.

No automašīnas līdz piemiņas vietai bija pavisam īss ceļš. Viņš to jau bija redzējis simtiem reižu, bet vienmēr juta ap­brīnu. Milzīgā, grieķu stilā celtā ēka, kurā atradās Linkolna statuja, bija koši apgaismota, un pat astoņos vakarā uz pa­kāpieniem drūzmējās cilvēki.

Fērgusons kāpa augstāk, meklējot Saiksu, un nosprieda,

ka tas ievēro drošības pasākumus. Beidzot, aizelsies vairāk nekā cerējis, Fērgusons nokļuva pašā augšā. Saiksa nebija. Fērgusons ielūkojās pulksteni. Viņš bija ar mieru gaidīt pie­cas minūtes, bet pēc tam apņēmās zvanīt uz mobilo telefonu.

Saikss parādījās pēc trim minūtēm, ģērbies biezā mēteli, bet likās, ka viņam aukstais laiks sagādā neērtības. Viņš iz­skatījās pārbijies. Fērgusons arvien skaidrāk saprata, ka ne­pareizi novērtējis Saiksa drosmi. Viņam bija ass prāts un iz­lūkošanai piemērots domu gājiens, bet viņš nebija gatavs operācijām, kas saistītas ar risku.

-Jauks vakars, Fērgusons sacīja, kad Saikss pienāca tu­vāk.

- Vai tiešām?

- Ir noticis kaut kas tāds, kas jums jāzina, Saiksa kungs. Fērgusons sāka iet, un Saikss neapzināti sekoja.

- Kas? Saikss saberzēja plaukstas.

- Šodien tika nogalināts Eljots Seifs.

- Un? Tas ir labi, vai ne? Velns, vai Rlds kaut ko sajauca?

- Nē, protams. Policija uzskata, ka Seifs nošāva sievu un pavērsa ieroci pret sevi. Ģimenes strīds ar traģiskām beigām.

Pagāja daži mirkļi, un Saikss ierunājās: Kur ir problē­ma?

- Dienu pirms nāves Seifs tika aplaupīts.

- Aplaupīts?

Fērgusons pamāja. Kāds ievainoja viņa miesassargus un atņēma Seifam datoru.

Saikss pārdomāja dzirdēto. Teserakts?

- Manuprāt, ticams izskaidrojums.

- Kas tur, sasodīts, notika?

Fērgusons nesteidzīgi soļoja un lūkojās apkārt, meklējot kādu neiederīgu cilvēku.

- Policijas ziņojumā lasāms, ka Seifam uzbruka biroja ēkas pazemes stāvvietā. Laupītājam bija maska. Citu liecinieku ne­

bija, apsardzes kameras nedarbojās, miesassargi nepaguva pat izšaut. Un Seifs ziņoja, ka viņam atņemts dators. Nekas lits, ne maks, ne pulkstenis, tikai dators. Saikss klusēja. Fērgusons apstājās un pievērsās viņam. Kāda informācija Seifam varēja būt?

- Nesaprotu, par ko jūs runājat. Saikss šķita apjucis.

- Teserakts viņu neaplaupīja tāpēc, ka ir nokāvies ar gar­laicību, un nepaņēma datoru kā suvenīru. Tam bija kāds iemesls. Ko viņi ar to spēj panākt?

Saikss papurināja galvu. Es nesaprotu. Kāpēc viņš vis­pār uzbruka Seifam? Jūs teicāt, ka viņi mēģinās sazināties ar mums un atdot zibatmiņu. Noslēgt vienošanos.

- Nu, acīmredzot viņi tā nerīkojas, Fērgusons sacīja.

- Kā tad, pie velna? Es neko nesaprotu. Tas viss ir pil­nīgi bezjēdzīgi.

Fērgusons nopūtās. Kustiniet smadzenes, Saiksa kungs! Vai tiešām nav skaidrs?

- Kas? Kas ir skaidrs?

- Vini mums uzbruks.

/

Pārsteigumā Saikss spēja izmocīt tikai vienu: Ko?

- Ja viņi gribētu iemainīt zibatmiņu pret dzīvību, tas jau būtu izdarīts. Bet nekā.

- Tas nenozīmē…

- Teserakts nevarēja uzzināt par Seifu bez Samneres pa­līdzības, Fērgusons pārtrauca Saiksu. Un vienīgais saprā­tīgais iemesls, lai abi kopā vērstos pret Seifu, ir informāci­jas iegūšana. Kaut kas tāds, ko viņi varētu izmantot, lai tiktu mums klāt. Kaut kas viņa datorā. Tātad… kas tas varētu būt?

- Velns un elle! Saikss nedomāja; viņš ļāvās panikai.

- Lūdzu, nomierinieties.

- Kā lai nomierinos, ja nupat uzzināju, ka esmu pirmais slepkavas sarakstā? Es negribu, lai tas sociopāts man uzbrūk. Vai aizmirsāt, ka viņš nogalinājis duci cilvēku nedēļas laikā, varbūt pat vairāk? Es negribu kļūt par laimīgo trīspadsmito.

Saikss nemitīgi lūkojās apkārt, it kā Teserakts varētu slēp­ties ēnā. Fērgusons kaunējās par to, ka reiz uzskatījis Saiksu par spējīgu iesaistīties šādā operācijā. Citi būtu daudz dros­mīgāki.

Fērgusons pavēra muti, bet garām aizsoļoja divi rokās sadevušies jaunieši. Viņš aizveda Saiksu tālāk, prom no dzir­damības attāluma.

- Viņi acīmredzot izdomājuši, kā sadzīt mums pēdas, tāpēc paņēma Seifa datoru. Kādu informāciju viņi meklē?

- Seifs ir grāmatvedis. Viņš veica pārskaitījumus uz kon­tiem, ko izmantoja Teserakts. Viņš neko nezina.

- Kaut kam ir jābūt, Fērgusons mudināja.

Pēc brīža Saikss nočukstēja: Ā!

-Kas?

- Viņi mēģina sekot naudai.

- Paskaidrojiet!

- Tās ir vienīgās pēdas, Saikss sacīja, ātri berot vār­dus. No viena konta uz citu. Seifam ir pārskaitījumu do­kumenti. Viņi varētu noskaidrot, no kurienes atceļojusi nauda.

- Un no kurienes?

- No "Olimpa".

Fērgusons sarauca pieri vēl vairāk. Jūs droši vien ne­runājat par Zeva mitekli.

- Tie ir "Olimpa darījumi", Saikss izlaboja. Viena no mūsu aizsegu kompānijām.

- Un kas tas ir?

- Importa un eksporta kompānija Kiprā. Pavisam vien­kārša firma ar dažiem darbiniekiem, ēku, noliktavām. Nauda pirms nosūtīšanas Saiksam izgāja cauri tās grāmat­vedībai.

Kādu brīdi Fērgusons domāja. Ko viņi no tā var uzzi­nāt? Sliktākajā gadījumā.

- Neko.

- Vai esat pārliecināts?

- Jā. Tur nekas neliecina par mūsu iesaisti. "Olimpam" ir vismaz simt klientu un pircēju. Būtu neiespējami kaut ko uz­zināt no viņu grāmatvedības.

- Vai tas ir pilnīgi droši?

Saikss pamāja. Es pats nodibināju "Olimpu". Dokumenti viņus aizvedīs līdz mēnesim debesīs un atpakaļ, bet neno­rādīs uz mums.

- Labi. Tātad nav jāuztraucas.

- Ja nu vienīgi viņi izdomājuši kaut ko tādu, kas mums nav ienācis prātā. Saikss nešķita nomierinājies.

Fērgusons vairs necentās viņu iedrošināt. Viņš devās prom, bet Saikss uzsauca, un Fērgusons pagriezās. Jā?

Saikss viņu panāca. "Olimps" ved strupceļā, bet viņi to nezina, vai ne?

- īsti nesaprotu.

- Vai tas nav skaidrs?

Iepriekš Fērgusons bija teicis to pašu un tagad saklausīja ļaunu prieku Saiksa balsī. Šim cilvēkam patika kaut ko zi­nāt, iegūt varu.

- Nē, Fērgusons attrauca. Nav.

- Ja viņi uzmeklēja Seifu, tad dosies arī uz "Olimpu", Saikss lepni paskaidroja.

Fērgusons atzinīgi pamāja, beidzot sapratis. Ļoti labi, Saiksa kungs. Lieliski.