Mednieks

51 . nodaĻa

/

Plkst. 23.03 pēc Centrāleiropas iaika

Viktors piezvanīja starpniecei. Viņa nosauca bāra adresi pilsētas nomalē, un Viktors ar taksometru devās turp, bet izkāpa dažu kvartālu attālumā. Apkaime līdzinājās jebkurai citai, kurā dzīvo cilvēki ar maziem ienākumiem. Līkumotās ielas šķita saplūstam kopā. Viss bija kluss.

Viņš vairākas reizes apmeta loku ap bāra kvartālu un vē­roja, vai kāds neizskatās neiederīgs. Ja starpnieci jau iepriekš izsekojuši, varbūt tas noticis arī tagad. Šajā apkaimē nebūtu ierasts, ka cilvēks ilgi sēž ietves malā novietotā automašīnā. Viņš nevienu tādu neredzēja.

Tā izrādījās parasta dzertuve. Linoleja grīdu segums, iz­balojušas tapetes un gara, nospodrināta lete ar skrambām un iedobēm, ko atstājuši vairāki tūkstoši glāžu un pudeļu. Rebeka sēdēja stūrī ar seju pret durvīm. Droši vien viņa gai­dīja Viktoru, nevis vēroja pūli, kā vajadzētu darīt.

Viktors apsēdās blakus un iekārtojās tā, lai redzētu ieeju un sievieti, nepagriežot galvu. Viņa bija nomazgājusi seju un atjaunojusi kosmētiku, kā arī pārģērbusies. Pie viņas kājām bija iepirkumu maiss.

- Es mums pasūtīju degvīnu ar toniku, viņa paskaid­roja un nodūra skatienu. Bet abas glāzes izdzēru. Piedod.

- Nekas.

Viņai priekšā bija noliktas divas glāzes, bet pelnu traukā

sabērti pakusuši ledus gabaliņi. Rebeka pamanīja, uz ko viņš skatās.

- Bez salmiņa es nevaru dzert no glāzes, kur ir ledus. Te nav salmiņu.

Viktors pamāja, it kā tas būtu svarīgi. Starpniece bija ma­nāmi satraukta. Adrenalīns vairs neplūda, un viņa sāka ap­tvert, kas noticis.

- Vai pirmo reizi biji tādā situācijā? Viktors jautāja.

- Jā. Rebeka dziļi ievilka elpu. Vai iespējams pierast pie tā, ka cilvēki mēģina tevi nogalināt?

- Viņi to nemēģināja.

- Tik un tā bija briesmīgi. Un tu zini, par ko es runāju. Nu, vai pie tā var pierast?

- Jā, viņš atbildēja, kaut gan gribēja samelot. Katru reizi ir vieglāk tikt ar to galā.

- Tātad es nejutīšos tik slikti, ja tas atkārtosies?

- Daži tiek galā labāk nekā citi.

- Un es?

Viktors redzēja viņas acīs bailes no atbildes. īsti nezinā­dams iemeslu, viņš nolēma sievieti pasaudzēt. Tev noteikti kļūs vieglāk.

Starpniece pastāstīja, ka aizbraukusi bez sarežģījumiem un neviens viņai nav sekojis. Atradu veikalu, kas vēl bija vaļā, un nopirku jaunas drēbes. Es…

- Mēs turpināsim no vietas, kur pārtraucām.

- Mums jāiet kaut kur citur.

- Labi, bet vietu izvēlēšos es. Viktors piecēlās.

*

Neona izkārtne virs durvīm vēstīja, cik stundā jāmaksā par istabu. Vestibils bija šaurs un tumšs, tīšām nespodri ap­gaismots. īsā auguma vīrs aiz reģistratūras letes alkaini pē­tīja starpnieci, kamēr Viktors skaitīja banknotes. Pie sienas gaiteni bija piestiprināts prezervatīvu automāts.

Istaba bija maza un vienmuļa; to gandrīz visu aizņēma

divguļamā gulta. Pie galvgaļa bija metāla kastīte. Ja tajā iemeta monētu, gulta vibrēja. Viktors nespēja noticēt, ka šo iespēju kāds vēl izmanto. Pēdējā reizē, kad viņš bija redzē­jis gultu vibrējam, viņam kļuva nelabi.

Rebeka stāvēja pie loga un lūkojās ārā pa nedaudz pavērto aizkaru spraugu. Viktors grasījās teikt, ka tā neva­jadzētu, bet nosprieda, ka viņa jau būtu mirusi, ja ārpusē gai­dītu snaiperis.

Sieviete nervozi burzīja audumu. Tas neizskatījās tik biezs, lai aizkariem cauri neko nevarētu saskatīt. Iespējams, tādi piekārti speciāli, lai radītu istabas lietotājiem papildu uz­budinājumu. "Diez vai viņiem būtu svarīgi tas, ka vienīgie vērotāji ir baloži," prātoja Viktors.

- No šīs istabas man pār muguru skrien šermuļi, Rebeka atzinās, bet nelūkojās uz viņu.

Viktors aizslēdza durvis, un viņa pagriezās. Man vien­alga, ka tev šeit nepatīk, viņš bezkaislīgi noteica. Ne­viens mūs neatradīs, šīs vietas nemēdz izplatīt informāciju par saviem klientiem.

Rebeka neiebilda, jo saprata, ka viņam ir taisnība. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. Viktors ieslēdza lampu pie gultas. Plānais, sarkanais abažūrs meta neskaidru, asiņainu gaismu.

Abi mirkli klusēja.

Rebeka ierunājās pirmā. Ja viņi negribēja mūs nogali­nāt, kāpēc tu nogalināji viņus?

Viktors jau bija gaidījis šo jautājumu. Apdullinošās granātas iedarbojas tikai uz dažām sekundēm.

- Bet viņiem bija nakts redzamības brilles, Rebeka iebilda. Tajās viņi apžilbtu uz ilgāku laiku.

Atbildot viņš necentās slēpt savu nepatiku par šādu prati­nāšanu. Brillēm ir mehānisms, kas tās izslēdz spožas gais­mas apstākļos.

- Skaidrs, sieviete noteica.

-Ja es viņus nenogalinātu, mēs neaizbēgtu.

- Viņi bija policisti, vai ne? Labie.

- Vai nu viņi, vai mēs, Viktors atcirta. Un viņi zināja, ar ko riskē, kad ķērās pie darba. Bridi ļāvis sievietei at­gūties, viņš jautāja: Ko tagad darīsim?

Viņa atvairīja īslaicīgo trauksmes vai sirdsapziņas pārme­tumu uzplūdu un iztaisnoja muguru. Eljots Seifs, viņa pārsteidzoši nikni noteica. Viņš ir pirmais, ko apciemosim.

Rebeka izņēma no plecu somas datora izdruku. Tas bija melnbalts zemas izšķirtspējas attēls ar kalsnu, apmēram piec­desmit gadus vecu vīru uzvalkā. Pieri izvagoja dziļas grumbas, lūpas bija plānas, virs tumšajām acīm auga biezas uzacis. Viņš izskatījās pēc grāmatveža.

- Kas viņš ir? Viktors jautāja.

- Grāmatvedis. Viktors sarauca pieri, starpniece apjuka un pajautāja: Vai es kaut ko nepareizi pateicu?

- Nē, turpini.

- Seifs ir vecākais partneris lielā Londonas finanšu firmā, "Hārtmena un Roisa ieguldījumi". Viņš pārvaldīja kontu, no kura man ieskaitīja naudu, ko es savukārt pārskaitīju tev.

- Vai esi pārliecināta?

- Tu proti savu darbu. Es arī.

Rebeka tiešām bija prasmīga; Viktors viņu pazina pietie­kami, lai tam ticētu. Sieviete neapšaubāmi saprata, par ko runā. Viktors iebāza roku mēteļa kabatā, meklējot cigaretes un sērkociņus.

- Lūdzu, nevajag, Rebeka ierunājās.

- Atvaino? Viņš pacēla skatienu.

- Nesmēķē, lūdzu.

Viktors brīdi vilcinājās, tad ielika paciņu kabatā. Es tie­šām mēģinu atmest.

- Pēc tam tu jutīsies labāk.

- Pagaidām tā nav.

Rebeka pasmaidīja un ķērās pie darba. Seifs ir tikai pir­mais solis. Starpnieks, nekas cits. Naudas pārvaldnieks, kurš

veido vel vienu drošības kārtu īstajam pasūtītājam. Mums jānoskaidro, kam pieder tas konts, citādi būsim zaudējuši. Viņa ievilka elpu un turpināja: Un, lai to panāktu, man jāpiekļūst viņa dokumentiem.

- Vai vari to izdarīt attālināti?

- Man noderētu C1P kriptogrāfu komanda un superda­tors.

- Sapratu.

- Pārskaitījums notika elektroniski. Droši vien no aizsegkompānijas vai fiktīvas korporācijas. Eljota Seifa dokumen­tos tas būs redzams. Cietajā diskā būs vārds. Tas ir viss, kas man vajadzīgs.

- Kāpēc neaprunāties ar Seifu?

- Es ļoti brīnītos, ja viņš zinātu, no kurienes ienākusi nauda un kur tā nokļuvusi pēc iziešanas caur viņa rokām. Un viņš mums tik un tā neko neteiktu.

- Es protu pārliecināt.

Rebeka lūkojās viņa tumšajās acīs. Tas nav nepieciešams.

- Pareizāk sakot, tu to nevēlies.

- Tieši tā, nevēlos. Tas būtu pārāk sarežģīti. Mums nāk­tos viņu nolaupīt. Un viņš varētu melot, sūtīt mūs pa nepa­reizajām pēdām. Mums nav laika. Vieglāk būtu nozagt viņa dokumentus.

Viktors padomāja un pamāja. Tātad ielauzīsimies firmā.

- Iespējams, bet mums ir jāsteidzas, un cerams, ka tas ne­būs nepieciešams. Viņam noteikti ir klēpjdators vai planšetdators ar klientu informāciju. Man neko daudz nevajag, lai uztaustītu pavedienu.

- Cik daudz laika mums ir?

- Varbūt Seifam jau uzsūtīti slepkavas, tāpēc jāpagūst pirms tam. Mans priekšnieks nomira dažas dienas pēc ne­veiksmīgās operācijas. Nezinu, cik daudzi vēl ir iesaistīti, bet jāpieņem, ka maz. Eljota Seifa dokumenti mums jādabū rit vai, vēlākais, parit.

- Maz laika.

- Es nekā to nevaru ietekmēt.

Viktors sasprindzināja žokli. Rebeka bija konstatējusi laktu, nevis sūdzējusies. Tik īsā laika posmā es nevaru no­zagt datoru tā, lai viņš to nepamanītu.

Rebeka pamāja, negribīgi atzīstot, ka viņam taisnība.

- Mums rit jānorunā tikšanās Seifa firmā, Viktors sacīja.

Un jā noskaidro gan mājas adrese, gan jebkāda cita

pieejamā informācija.

- Rīt pustrijos es iešu pie viena no viņa darbabiedriem.

- Atri gan.

Viņa tik tikko jaušami lepni pasmaidīja un piebilda: Jā­atzīst, ka es negaidu to ar nepacietību. Man nepatīk slikti zobi.

- Tas ir amerikāņu izplatīts mīts. Lielbritānijā zobi cilvē­kiem nav sliktāki kā jebkuras citas valsts iedzīvotājiem.

Rebeka papurināja galvu. Sasodīts!

- Kā, lūdzu?

- Es cerēju, ka tu pateiksi "pie mums".

- Kāpēc?

- Tas liecinātu par to, no kurienes tu esi.

- Vai domā, ka es esmu anglis?

Viņa papurināja galvu. Varbūt tu vārda "amerikāņu" vie­tā varēji pateikt "mūsu".

- Tātad es esmu amerikānis?

- Reizēm tu runā kā amerikānis, reizēm kā anglis, vēl arī kā eiropietis. Tava izruna visu laiku mainās, tāpēc man nav ne jausmas.

- Es bieži ceļoju.

- Protams. Bet, kad runājām pa telefonu, es saklausīju kaut kādu Austrumeiropas akcentu. Kad satikāmies, dzirdēju kaut ko francisku. Tavs akcents laikam atspoguļo valsti, kurā tobrīd esi.

- Labs novērojums.

Viņa kautri pasmaidīja, tomēr sejas izteiksmē jautās arī lep­nums. Es nolēmu tevi pārbaudīt. Varbūt tu kļūdītos un kaut ko atklātu.

Viktoram patika šī viltība. Novēlu veiksmi nākamreiz.

- Paldies, centīšos rīkoties nemanāmāk.

- Nāksies.

Rebeka vēl joprojām smaidīja, it kā viņi abi būtu ikdie­nišķi cilvēki, kas sarunājas, iepazīstas, nepiespiesti pļāpā. Viktors sev atgādināja, ka šis ir bīstams ceļš. Iemesli, kāpēc viņa dzīvē nebija neviena tuva cilvēka, bija pamatoti. Šis ne­bija īstais mirklis, kad atslābināt modrību.

Viņš pamanīja, ka Rebekas sejas izteiksme ir mainījusies. Viņa lūkojās uz Viktoru.

- Jā? viņš pēc brīža jautāja.

- Es tev nepateicos. Par to, kas notika manā dzīvoklī.

- Nevajag.

- Tu mani izglābi. Ja ne manu dzīvību, tad…

- Mums nav par to jārunā, viņš skarbi attrauca.

Šķita, ka viņš sievieti sāpinājis. Viktors sev atgādināja, ka

viņam ir vienalga.

Abi kādu brīdi klusēja. Rebeka no plecu somas izņēma mapi un pasniedza Viktoram, neskatoties uz viņu.

- Seifa dosjē, viņa paskaidroja. Piedod, neko vairāk tik ātri nevarēju sameklēt.

Mape bija pabieza. Divu dienu laikā viņa bija paveikusi daudz. Viktors pārsteigts to pāršķirstīja.

- Derēs.