Mednieks

56 . nodaĻa

Amsterdama, Nīderlande

Trešdiena

Plkst. 21.37 pēc Centrāleiropas laika

Viesnīcu bija iecienījuši angļu tūristi, un tajā pārsvarā strā­dāja angļi. Vairākās istabās vienā stāvā apmetās vecpuišu ballītes dalībnieki, kas necienīja citu viesu tiesības uz mieru un klusumu. Viktoram tas patika. Jo vairāk uzmanības pie­vērsts kam citam, jo mazāk tiek viņam un Rebekai.

Pametot Lielbritāniju, Viktors par galamērķi izvēlējās šo pilsētu. Katru dienu neskaitāmi reisi un prāmji veda pār Ziemeļu jūru angļu tūristus. Nebija grūti pievienoties kādam pūlim. Pirms došanās uz lidostu viņi iztukšoja Eljota Seifa klēpjdatora somu. Tajā bija dators un piederumi, vairākas avīzes un filma "Nerātnās skolnieces pelnījušas sodu".

- To es esmu redzējusi, Rebeka noteica. Mēsls. Vik­tors centās nesmaidīt, un viņa piebilda: Es zināju.

- Ko tad?

- Tu proti smaidīt.

- Nepierodi.

- Nekādā ziņā.

Viņas acis šķelmīgi mirdzēja. Viktoram tas patika.

Dienā abi bija gulējuši, un tagad Viktors viiiu sargāja, ka­mēr Rebeka pētīja Seifa datoru. Cietajā diskā bija tūkstošiem

dokumentu, desmitiem kompāniju finanšu arhīvu, milzīgs in­formācijas apjoms. Tas bija kā elektronisks labirints.

- Mēs meklējam naudu, Rebeka paskaidroja. Naudas pārskaitījumus. Nauda, ko mums atsūtīja Seifs, ņemta no kā­das kompānijas. Viņa norādīja uz garo sarakstu ekrānā.

Vienā no tām būs informācija, kas saskanēs ar taviem iepriekšējiem līgumiem. Tev vienmēr maksāja vienādi, pusi pirms un pusi pēc darba.

- Pareizi.

- Jāmeklē maksājumu pāri.

- Aizritēs stundas, kamēr tu pārlūkosi visus dokumen­tus.

- Jā, sieviete piekrita. Vai gribi to izdarīt manā vietā?

Viktors papurināja galvu. Es uzticēšos tavām prasmēm.

- Pateicos.

Viņš nostājās blakus logam un lūkojās tumsā pa spraugu starp aizkaru un sienu. Ārā pavērās skats uz nelielo stāv­laukumu, un viņš vēroja, kā atbrauc automašīnas un no tām izkāpj cilvēki. Vairākums bija pāri, un neviens nešķita bīs­tams. Viktoram nebija ieroča, un tas viņu darīja nemierīgu. Ja kāds uzbruktu, viņš varētu izmantot tikai rokas.

Amsterdamā kūsāja dzīvība. Šaurajās ielās pastaigājās cilvēki, dzēra, smēķēja un izklaidējās. Tuvumā darbojās ka­fejnīcas, kur legāli tirgoja marihuānu, un Viktors saoda nar­kotiku aromātu. Tas atgādināja par naktīm manevru laikā.

- Pamēģini atslābināties, Rebeka ieteica. Tu mani ner­vozē, tā tur stāvot.

- Es nevaru atslābināties.

- Kāpēc? viņa jautāja. Vai tiešām tu domā, ka šeit mums kāds uzbruks?

Viņš nepagriezās. Es katru dienu gaidu, ka mani noga­linās, viņš sacīja. Dienā, kad tā nebūs, es miršu.

- Tādā gadījumā es iesaku apsvērt profesijas maiņu. Rebeka skaļi izelpoja.

- Šobrīd mana profesija glābj tev dzīvību.

Rebeka turpināja darbu.

Ši pilsētas daļa tālu no bēdīgi slavenā sarkano lukturu ra­jona bija skaista pat ziemā. Kanālu un interesanto namiņu dēļ pilsēta šķita silta un omulīga. Viktors te bija viesojies jau vairākas reizes, bet vienmēr brauca tālāk, nekad nepalika il­gāk. Viņš nolēma vēlāk atgriezties.

Datora taustiņu klabēšana nebija rimusi jau divas stun­das. Vecpuiši beidzot devās uz pilsētu, un klusie, vienmērī­gie klikšķi Viktoru nomierināja tiktāl, ka uzmācās miegs.

Ik pa brīdim viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka Rebeka uz viņu lūkojas, bet ne tik piesardzīgi kā iepriekš. Viņa daudz vairāk runāja, kaut gan Viktors atbildēja reti. Bailes no sievietes sejas bija nozudušas, lai ari acīs saglabājās vērī­gums. Viņa mazāk raizējās un jutās ērtāk Viktora klātbūtnē. Diemžēl viņš nevarēja atbildēt ar to pašu.

Viktors atgādināja sev, ka nepieciešamības gadījumā nogalinās Rebeku iespējami nesāpīgi. Vismaz to viņa bija nopelnījusi.

Cilvēki pūlī šķita saplūstam kopā; krāsas izlīdzinājās. Rebeka klabināja taustiņus klusāk. Viņš apjauta, ka ir pielie­cis galvu, un spēji to pacēla.

- Man vajag svaigu gaisu. Viktors devās uz durvju pusi.

- Labi, starpniece noteica, atrāvusi skatienu no ekrāna.

- Es būšu tepat. Piezvani, ja redzi kaut ko aizdomīgu.

Aizejot Viktors uzsvērti nepalukojās atpakaļ.

Ielas bija trokšņainas un cilvēku pilnas. Viņš nedaudz pastaigājās, neaizklīstot tālu. Gribējās ilgāk palikt vienam, bet viņš neuzdrošinājās pārāk ilgi atstāt Rebeku abu dro­šības dēļ. Atgriežoties viņš piezvanīja un pajautāja, vai viss kārtībā, un pēc tam viesnīcas bārā iztukšoja alus pudeli.

Viktors nespēja pierast pie darba kopā ar pārinieci, ja Rebeku tā varēja nosaukt. Viņš tik ilgi bija strādājis viens, ka jutās kā iežņaugts spīlēs, esot blakus kādam citam. Arī

Kebeka nebija pie tā pieradusi; viņas spējas operatīvajā darbā bija pavisam niecīgas. Viktoram nācās ar vienu aci pieskatīt viņu, un pašam atlika tikai otra. Turklāt arī tas, ka viņa bija pievilcīga, neko neatviegloja.

Viņš izdzēra alu un izgāja no bāra, paraušoties malā, lai izvairītos no trim jaunām, kokteiļus baudījušām sievietēm, kas lieliski izklaidējās. Viņas skaļi ūjināja, un viena vulgāri piedāvājās Viktoram. Viņš uzjautrināts sarauca uzaci, un sievietes smējās.

Viesnīcas vestibilā Viktors ielūkojās pulkstenī un secinā­ja, ka bijis prom daudz ilgāk nekā paredzēts. Viņš uzkāpa līdz otrajam stāvam un tuvojās istabai. Abiem bija elektro­niskā atslēga, un viņi vienojās, ka pieklauvēs un pirms ieie­šanas brīdi pagaidīs. Viktors tā izdarīja un atvēra durvis. Rebeka pacēla galvu, un viņi saskatījās. Viņa savilka lūpas tik tikko jaušamā smaidā. Viktors jutās neērti.

- Cik ilgi vēl?

Skarbais jautājums viņai nepatika. Es nelūdzu, lai tu iz­skaidro man savas metodes. Lūdzu, esi tikpat laipns pret mani.

Viktors devās uz vannasistabu. Redzu, ka tev izveido­jies mugurkauls.

Viņa atbildēja tikpat asi: Un tev ir parādījusies humora izjūta.

Zinot, ka viņa to neredz, Viktors ātri pasmaidīja, bet stei­dzās sev atgādināt, ka sieviete ir tikai instruments. Nekas cits. Tikai izdzīvošanas līdzeklis. Tāpat kā pistole. Noderīga, bet izmetama, tiklīdz kļūst par apgrūtinājumu. Nebūtu labi par viņu domāt kaut kā citādi.

Vannasistabā viņš noskaloja seju ar ūdeni.

- Tu ilgi biji prom, starpniece sacīja no istabas.

- Es iedzēru alu. Viktors lūkojās uz savu atspulgu.

- Tu joko, viņa atsaucās.

Viktors noslaucīja seju ar dvieli. Es nejokoju.

- Man šķita, ka jūs alkoholu nelietojat.

- Tu pārāk daudz skaties filmas.

Rebeka teica vēl kaut ko, bet viņš jau aiztaisīja durvis un

sāka gatavot vannu. Viņš ātri nomazgājās un atgriezās istabā sauss un apģērbies.

Starpniece bija atlaidusies krēslā, salikusi rokas aiz pa­kauša. Viņa smaidīja. Tas viņai piestāvēja.

- Atradu, viņa bez liekiem izpušķojumiem paziņoja.

- Seifam naudu izmaksāja kompānija "Olimpa darījumi".

- Turpini.

- Pēdējā laikā šī firma veikusi dažus ievērības cienīgus pārskaitījumus. Pēdējais bija nedēļu pirms tam, kad tu no­galināji Ozolu.

- Un pārējie? Viktors jautāja, gan jau nojaušot, kurp viņa mērķē.

- Ko tu darīji mēnesi pirms Ozola?

- Ieroču tirgotājs Zviedrijā.

- Toreiz Seifs saņēma divus maksājumus vienu summu nedēļu pirms tirgotāja nāves un tieši tikpat nedēļu vēlāk. Vai man turpināt? Viktors papurināja galvu, un Rebeka turpi­nāja: Lai kas būtu šie "Olimpa darījumi", firma darbojas arī kā aizsegs tai CIP daļai, ar kuru mums ir darīšana.

- Slepenie līdzekļi.

- Tieši tā. Melnajām operācijām.

- Varbūt tā eksistē tikai uz papīra.

- Izskatās īsta. Turklāt īsta kompānija naudu var atmaz­gāt daudz veiksmīgāk nekā papīra firma.

Viktors juta, ka spriedze mazinās. Viņi bija spēruši soli tu­vāk atrisinājumam. Tomēr ārēji viņš neko neizrādīja.

- Rīt dosimies prom, viņš solīja. Uz kurieni?

- Teiksim tā, starpniece smaidot sacīja. Iedegums tev piestāvēs.