Mednieks

21 . nodaĻa

/

Plkst. 14.34 pēc Centrāleiropas laika

Viktors gaidīja, notupies labajā tālākajā stūrī, no kura jeb­kurā mirklī varēja iebēgt vannasistabā, ja slepkava vēlreiz mestu granātas. Pistole bija pārlādēta un notēmēta tā, lai ietriektu lodi ienaidniekam galvā, tiklīdz viņš parādīsies. Bet nekas nenotika. Viktors skaitīja, kā aizrit minūtes, un priecājās par atpūtu. Nelielā brūce krūtīs vairs neasiņoja, bet vēl joprojām sāpēja.

Viņš cerēja, ka slepkava ievainots smagāk, bet neuzdro­šinājās uz to paļauties. Ienaidnieks noteikti rīkojās tāpat kā viņš un gaidīja, tēmējot uz durvīm. Līdz ar katru nākamo sekundi arvien samazinājās izredzes, ka slepkava iebruks is­tabā.

No ārpuses atplūda motora dūkoņa.

Klusītēm Viktors sāniski pievirzījās tuvāk logam, bet ne mirkli nenovērsās no durvīm. Viņš aši palūkojās caur stiklu un ieraudzīja pa stāvo celiņu tuvojamies divas lielas polici­jas automašīnas. Viltīgi.

Piesteidzies pie durvīm, Viktors pabāza kājas īkšķi zem tām, lai atrautu vaļā. Slepkava nešāva. Tad Viktors atbalstī­ja plecu pret stenderi un ātri pameta skatienu apkārt. Uz­brucējs nekur nebija manāms. Kā jau gaidīts. Uz grīdas bija nolikti zābaki noauti, lai slepkava varētu klusi aizlavīties.

Viktors ieskrēja guļamistabā un ātri uzvilka haki krāsas

bikses, vilnas jaku, ūdensdrošus zābakus. Viņš ielika zibatmiņu jakas kabatā, atrāva atvilktni pie gultas un izņēma atlikušās pistoles aptveres.

Viņš nokāpa pirmajā stāvā, iegāja boilera telpā un pārcir­ta cauruli, kas piestiprināta propāna tvertnei. Gāze šņācot izplūda ārā un ātri piepildīja telpu un visu namu. Viktors ievadīja kodu, kas iedarbināja sprāgstvielas. Taimeris sāka skaitīt trīs minūtes.

Katrā no policijas automašīnām droši vien bija četri bru­ņoti policisti. "Slepkava tiem piezvanījis un kaut ko samelo­jis, lai izvilinātu mani no mājas. Un viņam izdevās. Bet šobrīd es nedrīkstu izmantot parādes durvis. Astoņi pret vienu, un policistiem ir mašīnas. Ja es sāktu šaut, atbrauktu vēl citi policisti." Viņš virzījās uz otru namiņa malu. Sētas puses durvis karājās eņģēs; slepkava bija tās sašāvis, un trok­snis pamodināja Viktoru. Kaut kur ārpusē slapstījās snaipe­ris, tēmējot uz šīm durvīm. "Būtu pavisam viegli izšaut, kad es izskriešu ārā. Labi pārdomātas lamatas. Visu cieņu."

Parādes durvis izmantot nedrīkstēja. Sētas durvis arī.

Un palikt nebija iespējams.

Propāna kodīgais aromāts mudināja Viktoru doties prom un atgādināja, ka pārāk ilgas vilcināšanās gadījumā no viņa nepaliks pāri nekas, ko identificēt. Tas notiks pēc divām mi­nūtēm.

Spožā saule iespīdēja starp žalūzijām, un viņš samiedza acis, iztēlodamies savu ienaidnieku, kurš ir sastindzis un gaida, nemanot neko citu, pilnīgi koncentrējies uz darbu, vienu aci aizvēris, otru piespiedis pie tēmēkļa un piekalis skatienu sētas puses durvīm. Netālu no mājas aizmugurējās sienas auga kuplas priedes, kas aizsedza skatu. Ja slepkava gatavojās viņu nošaut, tad iespējams izmantot tikai vienu paslēptuvi.

Viktors pagriezās un ieraudzīja sevi spogulī blakus sētas puses durvīm. Viņš tam tuvojās. Apmēram divreiz divas pē-

das liels, gluds, tīrs. Lieliski piemerots. Viņš nocēla spoguli no āķīšiem.

*

Maklarijs centās elpot vienmērīgi, kaut gan krūtis sāpēja un sirds strauji sitās. Viņš tupēja simts jardu attālumā no mājas, paslēpies starp kokiem lēzenās nogāzes vidu. Šaute­nes divkājis bija nolikts uz krituša koka. Tikai no šīs vietas varēja skaidri saskatīt mājas sētas puses durvis. Saule spī­dēja Maklarijam aiz muguras, tātad stari netrāpīs tēmēklī un neatklās viņa slēpni. Attālums bija labs. Aizsegs bija labs. La­matas bija labas.

Viņš nepievērsa uzmanību salam, sāpēm un visam pārē­jam, izņemot tēmēklī redzamo. Durvis bija centrā, optiskais tēmēklis pielāgots attālumam, vēja virzienam un redzes leņ­ķim. Viņam nedaudz drebēja rokas, bet šādā attālumā tam nebija nozīmes. Lode tieši virs acs būs tikpat efektīva kā starp acīm. Tiklīdz durvis atvērsies un pa tām izskries mēr­ķis, viss bus beidzies.

Policijas automašīnas jau bija pavisam tuvu. Tūlīt medīju­mam nāksies bēgt.

Un viņš bēga. Sadragātās durvis atsprāga vaļā, un Mak­larijs aizturēja elpu, gaidot, kad no tumsas iznirs mērķis. Maklarijs negribēja pārsteigties un nenospieda mēlīti. Kaut kas tiešām sakustējās, bet izrādījās, ka tas nav cilvēks. Tas bija kaut kas spožs un juceklīgi raustījās. Atspīdums. Spo­gulis.

Mērķis vēl joprojām slēpās, bet izlika aiz durvīm lielu spo­guli. Maklarijs redzēja viņa rokas, bet ne galvu, rumpi vai kājas, un gaidīja, saglabājot mieru. "Vai mērķis cenšas kādam signalizēt?" Maklarijs neko nesaprata un brīdi apcerēja, vai nevajadzētu sadragāt mērķim roku. "Bet tad viņš neiznāktu ārā, un policija viņu nenogalinātu." Spoguļa virsma uztvēra sauli īstajā leņķī, un gaisma iespīdēja Maklarijam acīs; tēmēklis to padarīja desmitreiz spožāku. Viņš apžilbis sarā-

vās; redzeslauku aizpildīja lieli, dūmakaini plankumi. Viņš instinktīvi atvirzījās no tēmēkļa un izšāva.

Lode sadragāja spoguli tūkstoš mirdzošās lauskās.

Maklarijs gandrīz neko neredzēja, bet viņam izdevās sa­skatīt mērķi traucamies prom no durvīm. Viņš skrēja 11/ koku pusi, noliecis galvu, un strauji līkumoja. Nolamājies Maklarijs parāva šauteni augšup, pielika kreiso aci pie tēmēkļa. Viņš pavirzīja šauteni sānis, mēģināja attapties no apžilbuma un izsekot mērķim, turot krustpunktu nedaudz priekšā skrienošajam cilvēkam.

Viņš izšāva, un lode uzjundīja sniegu mērķim pie kājām. Neatbalstītās šautenes atsitiens bija tik spēcīgs, ka Maklarija rokas pasitās augšup. Viņš steigšus pārlādēja ieroci un izšāva vēlreiz. Lode izrāva gabalu no koka stumbra. "Saso­dīts!"

Jau atkal Maklarijs pielādēja šauteni un tēmēja, gatavo­damies šaut, bet mērķis izrādījās nozudis starp kokiem.

*

Viktors skrēja, kaut gan krūtīs smeldza. Katrs sirdspuksts raidīja sāpju viļņus. Kājas grima sniegā līdz potītēm, bet viņš jau bija starp kokiem, un priežu stumbri aizšķērsos snaipe­rim skatu. Vienmēr bija grūti trāpīt kustīgam mērķim, it īpaši, ja priekšā ir mežs. Spoguļa lauskas bija sagraizījušas Viktoram rokas un plaukstas, bet viņš nelikās par to zinis.

Aizritēs tikai dažas sekundes, līdz snaiperis atgūsies no mirkļa akluma, un tad Viktors gribēja būt tālu prom no vi­ņa redzesloka. Vienīgā vieta, no kuras būtu saprātīgi novē­rot sētas puses durvis, bija nelielais pacēlums simts jardu at­tālumā no mājas. Tuvākajā pusē tas veidoja lēzenu nogāzi, bet otrā pusē bija neliela klints, un tās pakājē urdzēja strau­me. Viktors devās pie tās. Šīs bija viņa mājas, viņa teritori­ja, un neviens to nepārzināja labāk.

Šāvienu vairs nebija. Ļoti labi.

Viņš bija kļuvis par mednieku.

*

No gāzes balona pamazām izplūda propāns un izplatījās pa visu pirmo stāvu. Taimeri parādījās cipars "2", pēc tam "1". Un "0".

Sprādziens iznīcināja svarīgākos nesošo sienu segmentus. Vel pēc brīža uzsprāga gāze, sadragājot parādes durvis un pirmā stāva logus. Ārā izspļāvās liesmas. Triecienvilnis trau­cās uz priekšu, nopurinot sniegu no tuvākajiem kokiem.

Parādes durvis šķēla gaisu un trāpīja pirmajai policijas au­tomašīnai, saplēšot vējstiklu. Pār transportlīdzekli nobira bruņustikla lauskas. Šveices policisti, kas, dzirdot šāvienus, bija paslēpušies aiz automašīnām, pieplaka pie zemes, un šķē­peles kapāja sniegu viņiem apkārt.

*

Maklarijs instinktīvi pieplaka zemei, izdzirdot sprā­dzienu. Viņš pameta skatienu atpakaļ un vēroja, kā liesmo izpostītā māja, it kā tā būtu celta no sērkociņiem. Jumts ie­bruka, un debesīs kāpa uguns un dūmi. Skaisti.

Viņš uzrausās kājās, pārmetis šautenes siksnu pār plecu. Ielādējis vēl piecas lodes, viņš to cieši satvēra abās rokās. Apziņa, ka viņš jau trīs reizes neveiksmīgi mēģinājis nogali­nāt upuri, svilināja sāpīgāk nekā brūce krūtīs.

Pirmīt mērķis skrēja uz dienvidiem, tāpēc viņš devās turp. Zābakus viņš bija noāvis, lai klusi izlavītos no mājas, un pē­das sniegā sala, kaut gan kājās bija biezas zeķes. Viņš virzī­jās ātri, lūkodamies uz priekšu, ik pa brīdim apstādamies un ieklausīdamies, pieplakdams pie kokiem.

Par policistiem viņš nesatraucās. Tie pagaidām kā piekalti vēroja degošo namu, aizmirsuši šāvienus. Bet, ja viņi nolem­tu bāzt degunu svešās darīšanās, Maklarijs bez sirdsapziņas pārmetumiem šo degunu nolauztu. Pēc diviem Eiropā pa­vadītiem gadiem viņš bija sācis kaismīgi nīst kontinentu un tā iedomīgos cilvēkus. Viņš labprāt izgāztu šo naidu pār dumjajiem Šveices policistiem.

Pamanījis pēdas, viņš piesteidzās pie tām. Dziļi iespie­dumi, katrs jarda attālumā no nākamā, un tie norādīja uz dienvidiem. Mērķis bēga, cenšoties tikt iespējami tālāk. Maklarijs ātri sekoja pēdām starp kokiem, kur veidojās lēzena nogāze. "Muļķis! Viņš virzās prom no augstuma; acīmredzot neko nezina par lauka taktiku."

Maklarijam kļuva arvien grūtāk elpot. No skriešanas viņš bija noguris un visu laiku domāja par šauto brūci, bet par to būs laiks parūpēties vēlāk. Viņš jau ļoti sen nodarbojās ar profesionālu slepkavošanu un nekad nebija ļāvis mērķim aizbēgt; viņš negrasījās to darīt ari šoreiz.

Pēdas novirzījās pa labi apkārt pakalnam, un drīz Maklarijs attapās ziemeļu pusē, kur zeme bija stāva un akme­ņaina. Pakalna virsotne sniedzās apmēram trīsdesmit pēdu augstāk. Viņš skriešus šķērsoja šauru upīti un turpināja se­kot pēdām, kas iezīmēja taku apkārt pakalnam. Viņš atkal domās nodēvēja mērķi par muļķi. "Vajadzēja izmantot ūdeni, lai noslēptu pēdas!" Līdz ar katru nākamo mirkli šķita, ka mērķim ir tikai paveicies.

Tālāk pēdas turpinājās ap nelielo pakalnu; laikam mērķis apmeta loku un devās mājas virzienā. Tas likās bezjēdzīgi, ja vien viņš nebija gļēvulis, kurš nolēmis padoties policijai un tā glābt dzīvību. Maklarijs pasmaidīja. "Lai jau viņš tā domā."

Viņš dzirdēja, kā veļas akmeņi, un ar acs kaktiņu pama­nīja nelielus oļus nokrītam sniegā pie klints malas. Kaut kas bija tos izkustinājis. Maklarijs apcirtās, nokrita uz ceļgala un pacēla skatienu uz nelielās klints malu. Tur rēgojās tumšs ap­veids.

Starp kokiem atbalsojās šāviens.

Maklarijam likās, ka viņam kāds iezvēlis pa roku ar beis­bola nūju. Viņš jau pacēla Mosberga sistēmas šauteni, bet otra lode trāpīja plecā, un labā roka noslīga gar sānu. Sniegā izšļācās asinis.

Šautene nokrita Maklarijam pie kājām. Viņš sagrīļojās un pacēla veselo roku, atbalstīdamies pret koka stumbru. Līdz šim viņš ne reizi nebija sašauts, bet tagad saņēmis jau trīs lodes. Viņš gandrīz sāka smieties. Aiz muguras nograbēja akmeņi, un Maklarijs saprata, ka mērķis kāpj lejā. "Maitasgabals atvilinājis mani uz zemāko ieplaku, lai pats varētu at­griezties un izmantot augstumu."

Zem kājām nočaukstēja sniegs.

- Es tev uzdošu dažus jautājumus, viņam aiz muguras kāds ierunājās.

- Ej ellē, Maklarijs atbildēja bez liekiem vārdiem.

- Nepieklājīgi.

- Es nerunāšu.

Mērķis turpināja: Es tik un tā tos uzdošu, un tu atbil­dēsi.

Šautene bija Maklarijam priekšā, tikai dažu pēdu attālumā no brīvās rokas. Tās, ko viņš nespēja pakustināt.

- Tu tik un tā mirsi, mērķis sacīja. Ja atbildēsi brīv­prātīgi, nevajadzēs mirt kliedzot.

Tam Maklarijs ticēja. Pieredze liecināja, ka spīdzināšanas laikā runā visi. Šautene bija pavisam tuvu, bet tikpat labi va­rētu būt jūdzes attālumā. Ja viņš censtos to aizsniegt ar otru roku, tad nokristu sniegā uz ieroča. Varbūt izdotos apvel­ties, bet mērķis tikmēr jau būtu viņu nogalinājis. Maklarija izstieptā roka drebēja. Viņš nezināja, cik ilgi spēs uz tās bal­stīties.

- Es tikai izpildīju uzdevumu, viņš sēca.

- Vajadzēja strādāt labāk.

Maklarijs pamāja. "Nelietim taisnība." Viņš nolaida roku, pret kuru balstījās, un uzkrita uz savas šautenes.

Kādu mirkli viņš taustījās zem krūtīm.

*

Šautenes lode norāva pusi amerikāņa galvaskausa, un sniegā izveidojās asiņu un kaulu gabalu trīsstūris. No asi­

nīm cēlās garaiņi. Viktors papurināja galvu. Sniga. Viņš pār­meklēja līķi, bet neko noderīgu neatrada. Tomēr viņš skaidri saskatīja slepkavas pēdas sniegā un sekoja tām uz degošo namu. Viņš gāja pieliecies, domājot par policistiem, kas vel joprojām bija tuvumā. Pēc tam viņš aizlīda līdz nelielajam pa­augstinājumam, kur slepkava gulējis, tēmējot uz sētas puses durvīm. Sniegā mētājās misiņa čaulītes.

No tās vietas pēdas veda divos virzienos uz namiņa pusi un tālāk uz ziemeļiem. Viktors tām sekoja prom no mā­jas. Iespiedumi bija skaidrāki, dziļāki; slepkava acīmredzot virzījies strauji un vēl nebija novilcis zābakus.

Pēdas veidoja gandrīz taisnu līniju, apmetot lokus tikai ap kokiem ceļā. Pēc desmit minūtēm Viktors stāvēja klin­šaina atseguma pakājē. Pēdu vairs nebija, tomēr viņš redzē­ja kritušo sniegu pie stāvās nogāzes, izkustinātos akmeņus, kailo zemi. Viktors turpināja ceļu augšup, pieturēdamies pie kokiem, un sajuta, ka sēc. Sausie gārdzieni pieņēmās spēkā. Viņš bija ievainots un nomocījis sevi vairāk, nekā bija ietei­cams. Vajadzēja atpūsties vismaz dažas dienas, lai ķermenis varētu atkopties. Viņš solīja sev, ka to izdarīs pavisam drīz.

Vēl nesasniedzis pakalna virsotni, Viktors atrada slēpni. Izskatījās, ka slepkava tur pavadījis nakti. Blakus bija no­mests ziemas mētelis, mugursoma, divu litru tilpuma pude­le, līdz pusei piepildīta ar urīnu, un plastmasas maisiņš ar ekskrementiem. Mēteļa kabatas bija tukšas. Viktors uzlika mugursomu plecā, blakus savai somai, un sāka sekot otrai pedu takai, kas veda dziļāk mežā rietumu pusē. Pēdējo divpadsmit stundu laikā bija snidzis, bet ne vairāk kā collas biezumā. Sniegā vēl bija sekli iespiedumi, un Viktors bez pie­pūles spēja tiem sekot.

Pēc četrdesmit minūtēm viņš ceļa malā ieraudzīja slepka­vas automašīnu. Tas bija Toyota markas pilsētas džips. Viņš pārmeklēja mugursomas kabatas, atrada atslēgas un atvēra automašīnu.

Piepeši viņš sastinga, pielicis roku pie krūtīm, un sāka rīs­tīties. Mutē parādījās dzelzs garša, un viņš klepoja asinis. Viņš saliecies stāvēja, līdz sāpes pierima, tad ar sniegu notī­rīja asinis no mutes un paslēpa sarkanos traipus, uzberot tiem virsū sniegu.

Automašīnā nekas neliecināja par tā cilvēka personību, kurš centās viņu nogalināt. Uz vējstikla un aizmugures loga bija nomas kompānijas uzlīme, un cimdu nodalījumā viņš at­rada nomas dokumentus. Slepkava noteikti bija izmantojis neīstu vārdu. Viktors nosvieda abas somas uz aizmugures sēdekļa un iedarbināja motoru. Ļāvis automašīnai dažas mi­nūtes uzsilt, viņš uzmanīgi atpakaļgaitā izbrauca uz ceļa.

Viktors skaļi nopūtās. Ienaidnieks bija uzzinājis, kur viņš dzīvo. Kaut kas neiespējams nupat bija dramatiski pierādīts kā iespējams. Spogulī Viktors redzēja dūmus, kas cēlās virs kokiem. "Ja nezināmais ienaidnieks mani atradis šeit, tad at­radīs jebkur."

Kaut cik iekārtotā dzīve, kā to attāli varēja dēvēt, bija bei­gusies.