Mednieks

53 . nodaĻa

Londona, Apvienotā Karaliste

Otrdiena

Plkst. 13.56 pēc Centraleiropas laika

Rcbeka sēdēja uz ērta ādas dīvāna "Hārtmena un Roisa ieguldījumu" uzgaidāmajā telpā. Viņa nervozēja, bet zināja, ka tas nav redzams. Eljota Seifa kompānija bija izvietota Kenērivorfas torņa deviņpadsmitajā stāvā. Skats, kas pavērās aiz loga, lika elpai aizrauties. Rebeka lūkojās uz mirdzošo ūdens strūklu uzgaidāmas telpas vidu un ļāvās hipnotiska­jiem gaismas atspīdumiem.

Noklaudzēja papēži, un Rebeka pagrieza galvu. Viņai tu­vojās sekretāre Melānija, skaista brunete ar draudzīgām, patīkamām manierēm un pornozvaigznes augumu, kas iespī­lēts pievilcīgā kostīmā. Melānija bija laipni sagaidījusi Rebeku, smaidījusi un piedāvājusi kafiju. Viņai bija ļoti grūti atteikt.

Melānija sniedza viņai espresso tasīti uz šķīvīša. Rebeka to pieņēma un secināja, ka Melānija gatavo lielisku kafiju. Stipru un nedaudz rūgtu. Rebeka neatcerējās, ka būtu dzē­rusi labāku.

- Brīnišķīgi, pateicos.

- Nav par ko. Melānija savilka spīdīgās lūpas smaidā.

- ja vēlaties kaut ko citu, lūdzu, sakiet.

Viņa atgriezās pie galda, augstajiem papēžiem klaudzot.

Rcbeka prātoja, vai šajā piedāvājumā neslēpjas kaut kas vai­rāk. Nē, noteikti ne.

- Draudzīga sieviete, sacīja Viktors. Viņa balsi Rebeka dzirdēja rācijas austiņā.

Rebeka pacēla tasi pie lūpām. Ļoti.

- Tu viņai patic.

- Vai esi greizsirdīgs? Viņa iemalkoja dzērienu, gaidot atbildi.

- Par ko? Viktors pēc brīža jautāja.

- Neko, es pajokoju.

- Nesaprotu.

Viņa nopūtās. Labi, nekas.

- Neizturies pārāk draudzīgi. Mums vajag, lai viņa tevi aizmirstu, tiklīdz iziesi pa durvīm.

- Sapratu.

Rebeka malkoja espresso un vēroja, kā pēc ilgām pusdie­nām partneri un darbinieki iznāk no lifta. Neviens neuzme­ta Rebekai pat paviršu skatienu, ejot garām uzgaidāmajai telpai, bet daži apstājās, lai aprunātos ar Melāniju. Rebeka bija tikai parasta kliente vai viešņa. Viena no desmitiem svešo, kas katru dienu parādās. Nebija nepieciešams maskēties.

Ausī atkal atskanēja vīrieša balss. Viņš vēl nav parādī­jies.

- Labi, Rebeka atbildēja, nekustinot lūpas.

Viktors ārpusē gaidīja Seifu. Viņš jau kopš agra rīta no­vēroja ēku un skatījās, kā Seifs ierodas un aiziet pusdienās. Viņi bija pametuši Parīzi nakts vidū. Teserakts nozaga auto­mašīnu un brauca uz Kalē, un tur viņi uzkāpa uz prāmja, lai šķērsotu Lamanšu. Uz Londonu viņi brauca vilcienā. Rebeka gulēja.

Viņi ceļoja kā pāris, kaut gan viņas partnerim neizdevās to notēlot. Rebeka juta, ka vīrietis radis strādāt viens un viņam ir niecīga pieredze attiecībās ar pretējo dzimumu.

Viņai veicās labāk, un viņa centās palīdzēt, bet manīja, ka Teseraktam nepatīk fiziskā saskarsme. Viņš droši vien reti saņēma paša neapmaksātus pieskārienus. Vīrietis centās ne­izrādīt savu neveiklību, un Rebeka mēģināja izlikties, ka nav to pamanījusi.

Turklāt viņš Rebekai acīmredzami neuzticējās, kaut gan viņa bija pierādījusi, ka var palīdzēt. Bija grūti tēlot pāri, ja viens no abiem nemitīgi gaidīja kādu nodevības zīmi. Var­būt tas pats attiecās arī uz īstiem pāriem, bet Rebeka do­māja, ka vairākums vīriešu satraucas par savas partneres krāpšanu, nevis slepkavības plāniem. Par laimi, šī situācija bija īslaicīga. Arī Rebeka nejūsmoja par Teserakta sabiedrību.

Bija skaidrs, ka slepkavam arī nepatīk tas, ko viņš dara, kaut gan viņš to nepauda vārdos. Visas viņa kustības bija savaldīgas, un Rebeka juta, ka viņš nekad nesasteidz savu darbu. Viņš gribēja rūpīgi izplānot katru soli, jo sen bija sa­pratis likumsakarību jo ilgāks laiks tiek veltīts plāniem un izmēģinājumiem, jo mazāk pārsteigumu realitātē. Tagad vi­ņam nācās iztikt ar pusi faktu un ceturtdaļu laika.

Teserakts atkal ierunājās: Viņš šķērso vestibilu.

- Labi.

Divdesmit minūtes pēc diviem, un lifta durvis atvērās. Telpā ienāca liela auguma vīrietis, smagnējais augums iespī­lēts cieši pieguļošā, tumši zilā uzvalkā. Viņam bija stūraina seja un pieplacināts, greizs deguns kautiņa sekas. Rebeka pamanīja, ka kreisajā padusē viņš slēpj ieroci. Lielbritānijā to nedrīkstēja nēsāt pat miesassargi. Ak vai.

Viņam sekoja vīrietis, ko Rebeka uzreiz pazina. Eljots Seifs. Viņš bija kalsns un īsa auguma tieši tāds kā fotogrā­fijā tīmekļa vietnē. Grumbainā āda liecināja, ka viņš reti iz­iet saulē. Atlikušie mati bija saķemmēti uz sāniem. Rokā viņš nesa melnu ādas datorsomu.

Eljotam Seifam līdzi nāca otrs miesassargs, tikpat liels kā pirmais un ģērbies līdzīgā uzvalkā. Seifs uzvedās tik nevē-

rigi, it kā būtu viens, un runāja pa mobilo telefonu. Miesas­sargi pielāgoja gaitu viņam un apstājās, kad viņš pakavējās, lai pārmitu dažus vārdus ar Melāniju, kas nekaunīgi flirtēja.

Rebeka juta sev pievērstos miesassargu skatienus, bet turpināja lasīt jaunāko National Geograpliic izdevumu, it kā pat viņus nepamanītu. Raksts par jūras ziloņu migrācijas pa­radumiem bija aizraujošs, kaut gan tonis šķita nedaudz ni­cīgs.

Melānija tēloti iesmējās, un Seifs ar abiem miesassargiem turpināja ceļu. Šķita daiļrunīgi, ka viņš nolīdzis divus, nevis vienu. Acīmredzot Seifs juta nepieciešamību pēc apsardzes vai arī gribēja to kādam parādīt. Rebeka nodomāja, ka mie­sassargi atstāj iespaidu uz dažiem zemāko aprindu klien­tiem, kuriem pašiem tādi ir.

Tiklīdz viņi aizgāja, Rebeka piecēlās un pagriezās pret sekretāri.

- Labierīcības?

- Trešās durvis pa kreisi. Tur ir zīme. Melānija norā­dīja virzienu, kurā bija aizgājis Seifs. Tas bija vienīgais gai­tenis.

Rebeka pasmaidīja. Pateicos.

Viņa gāja ātri un sasniedza stūri tajā pašā brīdī, kad Seifs kopā ar saviem miesassargiem iegaja pēdējā kabinetā gaiteņa galā. Otrais miesassargs apstājās aiz durvīm un iepleta kā­jas, saņēmis rokas sev priekšā.

Kamēr vien Seifs uzturējās savā kabinetā, ārpusē noteikti bija šis miesassargs. Viņš palūkojās uz Rebeku, bet viņa jau gaja uz labierīcībām.

Brīdī, kad Rebeka atgriezās vestibilā, Melānija viņu uz­runāja:

- Osvaldas jaunkundz, nupat piezvanīja Braisa kungs. Diemžēl viņš ir aizkavējies un šodien neatgriezīsies. Viņš ļoti atvainojas par sagādātajām neērtībām.

Rebeka izskatījās vīlusies. Ļoti žēl.

- Braisa kungs jautāja, vai iespējams sarunāt tikšanos uz kādu citu šis nedēļas dienu.

- Rīt es lidošu uz Ņujorku, tāpēc tas neizdosies. Viņa bridi klusēja, izliekoties, ka domā. Bet nākammēnes, kad

I atgriezīšos, noteikti piezvanīšu.

- Labi. Melānija pamāja. Es paziņošu Braisa kungam.

- Uz redzēšanos.

- Uz redzēšanos, Osvaldas jaunkundz. Melānijas sejas i/teiksme mainījās, viņa nometa pieklājīgās sekretāres masku. Un varbūt es varēšu jums parādīt pilsētu. Šeit ir

| skaistas ainavas.

Rebeka neveikli pamāja. Ticu.

I * , , ,

Viņa devas uz tikšanas vietu kafejnīcu pie laukuma aiz Seifa firmas ēkas. Ārpusē bija desmit galdiņi un droši vien vēl desmit aiz loga. Visi bija aizņemti, pie tiem sēdēja vīrieši uzvalkos, sievietes kostīmos un daži vienkārši ģērbušies cil­vēki, kas izskatījās neiederīgi un to apzinājās.

Tuvojoties Rebeka mēģināja Viktoru pamanīt, bet tas neiz­devās. Viņš bija solījis sēdēt pie galdiņa pašā priekšā. Vienu ilgu, baiļpilnu mirkli Rebeka domāja, ka ienaidnieki viņu no­tvēruši, un drudžaini lūkojās apkārt, jo jutās pārliecināta, ka tūlīt kļūs par nākamo upuri. Tad viņa ieraudzīja Teseraktu ar espresso tasi rokā un Londonas avīzi tai blakus. Viņš Rebeku neredzēja, jo uzmanīgi pētīja avīzi, un viņa priecājās, ka izdevies noslēpt savu panikas lēkmi. Viņa neuzsauca un nepamāja, lai piesaistītu vīrieša uzmanību, un brīdi vēroja viņu, baudot šo reto iespēju slepus skatīties uz viņu.

Vīrietis pāršķīra lapu, iemalkoja kafiju. Rebeka pārsteig­ta saprata, ka viņš izskatās pavisam normāls, sēžot viens pats ar avīzi rokā, un ne ar ko neatšķiras no banku darbi­niekiem blakus. Saules gaismā viņš pat bija pievilcīgs.

Rebeka atgādināja sev, ka viņš vārda tiešā nozīmē ir pavi­sam pretējs jebkam normālam, izlaipoja starp tuvu salik-

tajiem galdiņiem un apsēdās vīrietim pretī. Viņu jau gaidīja kūpoša espresso tase.

- Kāpēc tu mani tā vēroji? viņš jautāja, nepacēlis ska­tienu.

- Vai, piedod. Negribēju. Tikai nepamanīju tevi uzreiz.

- Labi. Citādi man nāktos mainīt profesiju.

Bija grūti saprast, vai tas ir joks vai nopietni domāts paziņojums. Viktors pielieca galvu, uzlūkojot viņu. Sejas izteiksme neko neatklāja. Kā vienmēr. Rebeka nekad nebija redzējusi kādu, kurš tā līdzinātos robotam.

- Seifs nes datoru sev līdzi pusdienās, viņa sacīja.

- Tātad arī visur citur.

- Kabinetu vajadzētu izslēgt no iespējamo uzbrukuma vietu saraksta.

- Kāpēc?

- Tur ir daudz darbinieku, un viens no miesassargiem stāv pie kabineta durvīm. Viņš tevi iekšā nelaidīs. Tu noteikti varētu tur iekļūt ar varu, bet gaitenī droši vien ienāks kāds cits un redzēs milzīgo miesassargu sakņupušu uz grīdas.

- Tā es to nedarītu, bet arī mans variants nebūtu vien­kāršs. Postenī visu laiku nestāvētu viens un tas pats cilvēks, citādi vienmuļais darbs notrulinātu maņas. Viņi droši vien mainās ik pēc pāris stundām. Ja viņi ir gudri, šie laiki būs neparedzami un tiks mainīti katru dienu. Kā Seifa miesas­sargi izturējās birojā?

- Modri, vērīgi, kaut gan apkārt bija daudzas skaistas sekretāres.

Viņš pamāja. Acīmredzot rūpīgi klausījušies lekciju par briesmām, ko sagādā uzmanības zaudēšana pazīstamā vidē. Ja viņi neatslābināja modrību birojā, tas nenotiks nekur.

- Tātad viņi ir prasmīgi.

Teserakts paraustīja plecus. Jā un nē. Lieli, biedējoši vīri lieliski noder, ja vajag izlauzties cauri pūlim, bet viņi ir smag­nēji un lēni. Tomēr, lai gan izskatās pēc dumjiem pērtiķiem,

viņi ir bruņoti un ļoti vērīgi. Seifs viņus nenoliga skata pēc vien.

- Vai redzēji, ko viņi nēsā? Viņš pamāja, nepaužot ne i/brinu, ne trauksmi, un Rebeka jautāja: Vai pistoles?

- Jā. Kas viņiem bija mugurā zem lietusmēteļiem?

- Uzvalks. Rebeka pasmaidīja. Vai tevi interesē ģērb­šanās ieteikumi?

- Kā tie piegulēja?

- Man bija taisnība!

- Vaļigi, cieši?

- Pietiekami cieši, lai tos vajadzētu lāpīt pēc straujas pieliekšanās. Teserakts pamāja, un Rebeka jautāja: Vai tas ir labi?

- Varētu noderēt.

- Paklau, man tā šķiet slikta doma. Ja būtu tikai Seifs, tad varētu, bet miesassargi visu maina. Viņi ir kā vanagi lieli, ļauni vanagi ar ieročiem. Tu viņam nepiekļūsi nemanīts.

- Ja Seifs ir slepkavu sarakstā, man jāizmanto jebkura iz­devība. Viņam pieder dzīvoklis Londonā un savrupmāja Sari grāfistē, vai ne?

- Jā. Mums nāksies šķirties, Rebeka sacīja. Es novē­rošu viņa dzīvokli, tu māju. Ja viņš parādīsies dzīvoklī, es tev piezvanīšu. Jebkurā gadījumā tu varēsi izvairīties no mie­sassargiem. Klusā pieeja.

- Un kā tev padodas ielaušanās?

Viņa nopūtās. Labi, trāpīts. Bet… ko tagad darīt? Mēs nezinājām, ka viņam būs divi bruņoti sargi.

Rebeka iemalkoja espresso. Tas nespēja mēroties ar Me­lānijas kafiju.

- Kad būsi pabeigusi, nedaudz pagaidi un pasūti lielu kapučīno vai kaut ko tamlīdzīgu, ko vari dzert lēnām un vē­rot apkārtni, Teserakts sacīja. Ziņo man, tiklīdz redzēsi viņu aizejam. Ja tas notiek, piezvani uz viņa kabinetu un palūdz viņu pie telefona. Tev droši vien pateiks, vai viņš

grasās atgriezties. Ja ne, mēģini viņam sekot, bet labāk at paliec nekā pieļauj, lai tevi pamana miesassargs.

- Labi, bet kurp dosies tu?

- Pēc ieroča.

- Tu vari tādam piekļūt Londonā?

Viņš palūkojās uz Rebeku. Vai tas ir jautājums?

- Es tikai zināju, kur tu reiz dzīvoji, viņa atgādināja.

- Neko vairāk. Ja tu runā par to.

-Jā.

- Cits jautājums, vai to zina vēl kāds.

- Seifa miesassargi ir bruņoti, tāpēc man jāriskē.

- Tik un tā būs divi pret vienu.

Viktora sejas izteiksme nemainījās. Izredzes nerunā vi­ņiem par labu.

- Kas tev ir padomā?

- Mēs nezinām, vai viņš būs mājā vai dzīvoklī, un, kā jau teici, birojā iekļūt nevar. Tātad atliek viena iespēja.

- Kāda?

- Nāksies viņu notvert kaut kur starp šīm trim vietām.