77 . nodaĻa

Plkst. 17.34 pēc Austrumāfrikas laika

Alvaress pieķērās pie kravas automašīnas, un viņam iz­devās piecelties. Labā roka nevarīgi nokarājās gar sāniem. Krekls mirka asinīs un pielipa pie ādas. Sāpju un nelabuma dēļ Alvaresam trūka spēka paņemt pistoli, kas bija paslīdē­jusi zem automašīnas, bet viņš redzēja, ka tai tuvojas Saikss, turot plaukstu pie skrambas virs kreisās uzacs.

- Ko tu šeit dari? Saikss jautāja Alvaresam, nometās ce­ļos un paņēma ieroci.

- Grasījos tev vaicāt to pašu.

Saikss neatbildēja, tikai ar kreklu noslaucīja putekļus no pistoles.

Klibodams tuvojās Delvegs. Kreisās kājas stilbu klāja sar­kanas asinis vietā, kur lode bija nobrāzusi ādu. Rokā viņš nevērīgi turēja automātu.

- Tev nepaveicās, viņš uzrunāja Alvaresu. Es trāpīju tev ar pēdējo lodi.

Delvega seja bija asiņaina un pietūkusi. Viņš piegāja pie Alvaresa un ar ieroča spalu iesita pa vēderu. Alvaress no­slīga ceļos, un Delvegs pasmīnēja.

- Esam norēķinājušies, viņš sacīja un palūkojās uz Saiksu. Kas viņš tāds ir, sasodīts?

- Pārvaldes darbinieks, Saikss paskaidroja. Tas ir garš stāsts.

Beidzot pārtraucis klepot, Alvaress ieraudzīja, ka pret viņu pavērsts pistoles stobrs.

Viņš ielūkojās Saiksam acīs. Tu to negribi darīt, draugs.

- Nāksies, Saikss atcirta. Un nevaino mani. Tev neva­jadzēja šurp doties, nevajadzēja iejaukties.

- Vajadzēja.

- Tātad tu neatstāj man izvēles iespējas.

- Vai jūs zināt, kas ir mašīnā? Alvaress jautāja, pārmai­ņus uzlūkodams Delvegu un Saiksu.

Delvegs izspļāva asinis.

- Protams, ka zinu, Saikss atbildēja.

Alvaress stenēdams piecēlās un ar veselo roku ieķērās automašīnas spogulī, lai nenokristu. Viņš palūkojās uz Del­vegu. Vai tu tiešām viņam palīdzēsi?

- Viņš man par to maksā.

- Es redzēju jūras kara flotes tetovējumu tev uz rokas. Vai tu teiksi to pašu, kad zaudēsim tūkstoti jūrnieku, jo viena no mūsu transportkuģu flotilēm uzsprāgs?

- Pie velna jūras kara floti! Delvegs saviebās. Mani izmeta no komandas tikai tāpēc, ka vienai pada.uzai bija daži zilumi, sasodīts. Viņš pasmaidīja. Man pienākas atmaksa.

- Tās…

- Aizveries. Delvegs spēra soli viņam tuvāk.

Alvaress atkal pievērsās Saiksam. Man šķita, ka tu esi

patriots, Kevin. Vai tiešām tu pārdosi savu valsti tikai tā­pēc, lai papildinātu bankas kontu?

Delvegs trieca automātu Alvaresam vēderā, un viņš el­sodams nokrita uz ceļiem. Vai es stostījos? Teicu taču, lai aizveries!

Saikss sarauca pieri un nopūtās. Es esmu iepinies pārāk dziļi, lai izkļūtu ārā.

Uz brīdi Alvaress pārtrauca klepot, lai pateiktu: Vien­mēr ir kāda iespēja.

Atkal izspļāvis asinis, Dclvegs atkāpās un pamāja Saiksam. Nošauj to ākstu, lai varam lasīties prom.

Saiksam uz pieres mirdzēja sviedri. Viņš pavērsa ieroci pret Alvaresu. Delvegs mudināja un piegāja tuvāk. Pastei­dzies! Saikss tēmēja uz Alvaresa kreiso aci un dziļi ievilka elpu. Šauj, Delvegs sacīja.

Saikss izgrūda elpu un vienlaikus pateica: Nē.

- Šauj, pie velna!

- Nē. Saikss nolaida ieroci. Es nepārkāpšu šo robežu.

- Vai esi prātu zaudējis? Nedrīkst atstāt viņu dzīvu. Jau rīt tev pakaļ dzīsies visa CIP.

- Man vienalga, Saikss atbildēja, neskatīdamies uz Delvegu. Sēdies mašīnā. Mēs braucam prom.

Delvegs nesakustējās un neatbildēja, tāpēc Saikss pagrieza galvu un paguva saklausīt: Toties man nav vienalga. Nā­kamajā mirklī milzīga dūre trāpīja viņam pa vaigu. Saikss sabruka. Mīkstais. Jau no paša sākuma es zināju, ka tu esi gļēvulis. Es nepieļaušu, lai šis nelga man dzītos pakaļ ar visiem savējiem. Delvegs pārkāpa Saiksam pāri un pacēla Bērētas sistēmas pistoli. Ja kaut kas jādara, labāk dari to pats. Viņš pagriezās pret Alvaresu, pacēla ieroci. Vai gribi vēl kaut ko lūgt?

Alvaress samiegtām acīm lūkojās uz Delvegu. Viņa sejā nebija ne miņas no bailēm, tajā vīdēja tikai naids.

- Ej ellē.

- Dāmām priekšroka. Delvegs pavīpsnāja, atklājot ieplaisājušos, asiņainos zobus.

Saikss izmantoja pēdējo spēka uzplūdu, lai iespertu Delvegam pa ievainoto kāju, un bijušais kareivis iekliedzās. Viņš nenokrita, tikai sagrīļojās Alvaresa virzienā. Alvaress pielēca kājās un trieca pieri pret Delvega neaizsargāto seju. Kauli, audi un zobi padevās, un Delvegs krita atmuguriski, trāpīja pa automašīnas sānu, sabruka dīzeļdegvielas lāmā. Viņš

nezaudēja samaņu, toties šķita apdullis un rokā vēl jopro­jām turēja pistoli.

- Tu esi līķis! Delvegs ieaurojās, pacēla roku un nospieda mēlīti. Lode ieurbās sienā Alvaresam labajā pusē, pārāk tālu, bet Alvaress negaidīja, kamēr Delvegs atgūsies un notēmēs labāk. Viņš aizskrēja. Nodunēja vēl trīs šāvieni. Alvaress sarāvās, tomēr nebija ievainots. Piespiedis kreiso plaukstu pie izejas brūces virs lāpstiņas, viņš steidzās pa sānielu. Vairs nebija ne šāvienu, ne soļu, tāpēc Alvaress apstājās, atbalstījās pret sienu un centās atgūt elpu. Viņš izrāva dzerokli, kas bija iestrēdzis ādā starp uzacīm.

Pēc brīža ierūcās kravas automašīnas dzinējs, un viņš at­griezās, lai pamestu skatienu uz ielu. Saikss vēl joprojām nekustīgs gulēja uz ceļa; kreisais vaigs bija nobrāzts, kauls droši vien lauzts. Viņš nekur neaizbēgs.

No izpūtēja cēlās dūmi, un automašīna pamazām virzījās uz priekšu. Abās pusēs bija novietoti automobiļi, tāpēc manevrs bija apgrūtināts. Arī sašautā riepa palēnināja gaitu. No bākas vēl joprojām plūda dīzeļdegviela.

“Kravas automašīna un kaujas raķetes tūlīt nozudīs, ja vien es kaut ko nedarīšu," Alvaress prātoja. Jau pēc dažām dienām tās būtu pārdotas Tuvo Austrumu melnajā tirgū. Viņš dziļi ievilka elpu. Pēdējā iespēja.

Alvaress noslaucīja kreiso roku biksēs un izskrēja uz ceļa, turoties pusē, ko vadītājs neredzēja. Viņš tuvojās kravas au­tomašīnas aizmugurei un ar veselo roku tai pieķērās. Skaļi iestenējies, viņš palēcās un ievēlās kravas nodalījumā.

Viņš jau zināja, ko meklē un kur tas atrodams. Steigšus atvēris kasti, viņš izņēma signālraķeti. Automašīna spēji ap­stājās, un viņš zaudēja līdzsvaru, atsitot ievainoto plecu pret nirēja balonu. Viņš skaļi ievaidējās un brīdi gulēja nekustīgs, pūlēdamies aizgaiņāt sāpes, kamēr automašīna nesteidzīgi brauca atpakaļgaitā. Jākustas.

Ievilcis elpu, Alvaress sakoda signālraķeti zobos, lai atbrī­votu rokas un varētu attaisīt nodalījuma malu un izvelties ārā.

Ceļi uztvēra triecienu, un viņš sāpēs saviebās. Automašīna brauca viņam pāri, un viņš pagriezās uz muguras. Automo­bilis apstājās, un viņš gulēja starp abām aizmugurējām rie­pām. Oda pēc dīzeļdegvielas.

Tad Alvaress satvēra signālraķeti un turēja uzgali zobos, kamēr izvilka raķeti no cilindra. Vadītājs ieslēdza pirmo āt­rumu. Alvaress ar zobiem atskrūvēja uzgali un aizspļāva to, pagrieza raķeti tā, ka zobos turēja apakšējo galu, ar rādītāj­pirkstu aptvēra aizdedzes auklu un parāva to.

Signālraķete iedegās, un trīsdesmit tūkstoši kandelu gais­mas un karstuma izsprāga no tā gala, kas bija pavērsts prom no Alvaresa sejas.

Automašīna atkal virzījās uz priekšu, un Alvaress apvē­lās uz labajiem sāniem, samierinoties ar mokošajām sāpēm plecā, lai varētu iegrūst raķetes degošo galu dīzeļdegvielas lāmā uz ceļa.

Tā nekavējoties aizdegās, un Alvaresa seju apdvesa tveice. Viņš steidzās attālināties no uguns. Tā ātri uzvijās līdz bākai un projām uz abām pusēm. Degvielā samirkušās rie­pas dega, atstājot uz zemes izkusušas gumijas pēdas.

Pēc brīža kravas automašīna pārbrauca Alvaresam pāri, un viņš palika guļam uz muguras, kodīgo dūmu ieskauts. Alvaress zināja, ka dīzeļdegviela nesprāgst kā benzīns, to­ties deg daudz kvēlāk. Jau pēc dažām sekundēm liesmas ap­ņēma visu automašīnas labo sānu, un tā spēji apstājās.

Vēl joprojām gulēdams uz muguras, Alvaress ar kājām at­grūdās pret zemi, rāpjoties tālāk no uguns. Šķita, ka seja ap­degusi saulē, un viņš saoda degošu matu smārdu. Vietējie uzmanīgi tuvojās, vērojot kravas automašīnu. Alvaress uz­sauca, lai viņi atkāpjas, bet palika nesaprasts. Uzsprāga saspiesta gaisa tvertne, un troksnis līdz ar jaunām liesmām

beidzot pārliecināja vietējos bēgt. Saikss bija pamanījies pie­celties un grīļodamies gāja prom.

Vadītāja puses durvis atvērās, un Delvegs izlēca no kabī­nes, nolaidās četrrāpus un drudžaini kārpījās prom no de­gošās automašīnas. Nonācis drošā attālumā, viņš lūkojās uz liesmām, kas cēlas debesīs gar kravas nodalījuma brezentu, un saniknots ieaurojās.

Spēka pārvietoties Alvaresam nebija, bet viņš pacēla galvu un redzēja, ka Delvegs pievēršas viņam.

- Vai tagad tu esi apmierināts, nelieti?

Alvaresam gribējās atbildēt apstiprinoši, bet viņš tikai ieklepojās. Delvegs draudīgi tuvojās, savilcis pirkstus dūrēs.

- Es nedabūšu naudu, viņš šņāca. Toties izgriezīšu tev sirdi no krūtīm.

Viņš izņēma no maksts nirēja nazi. Tas mirdzēja liesmu gaismā. Alvaress atkal pacēla skatienu, lai novērtētu leņķi, pacēla kreiso roku un meta signālraķeti.

Tā trāpīja Delvegam tieši virs sirds uz dīzeļdegviela iz­mērcētā krekla.

Загрузка...