Oceola — seminolu virsaitis

8. NODAĻA KARALISKĀS LIJAS

— Ahā, dzelteno draudziņ, tad tāds ir tavs nolūks! Galu galā — tā tomēr ir atriebība. Nelietīgo kausli1 , tu man par to dārgi samaksāsi! Tev neienāca ne prātā, ka tu tiec novērots. Bet vēl šodien pat tu rūgti nožēlosi savu velnišķīgo joku!

Apmēram šāds monologs izlauzās pār manām lūpām, tiklīdz es aptvēru, kāpēc mulats te atvilinājis aligatoru. Tagad viņa nolūks man bija skaidrs. Baseinā bija ļoti daudz skaistu zivju — gan zelta un sudraba zivtiņas, gan sarkanās foreles. Manai māsai tās ļoti patika, varēta teikt, viņa bija tās pat iemīļojusi. Katru dienu Virdžīnija nāca uz baseinu, baroja zivtiņas un nolūkojās, kā tās lēkā. Te bija notikusi ne viena vien jautra ūdens deja viņas klātbūtnē. Zivis viņu jau .pazina, peldēja bariem tai līdz gar dīķa malu un ņēma barību meitenei tieši no rokas. Un viņa ar lielu prieku rūpējās par tām.

Mulats gribēja atriebties, atņemot viņai šo prieku. Viņš labi zināja, ka zivis ir aligatora galvenā barība un ka baseina iemītnieces, nevarēdamas nekur izbēgt, drīz vien kļūs aligatoram par laupījumu. Šis stiprais plēsoņa īsā laikā iznīcinās tās visas līdz pēdējai, dučiem vien aprī­dams nevarīgās būtnes. Un, protams, viņu jaukajai saim­niecei tas sagādās lielas bēdas, bet Dzeltenais Džeks varēs izbaudīt ļaunu prieku.

Es zināju, ka mulats neieredz manu mazo māsiņu jau no tās reizes, kad viņa bija ti,k stingri uzstājusies, lai to sodītu par Violas apvainošanu. Bet pēc tam bija noticis vēl viens otrs sīks atgadījums, kas viņa dusmas vēl vai­rāk uzkurināja. Virdžīnija izturējās vēlīgi pret viņa sān­cenša un Violas draudzēšanos un bija aizliegusi Dzelte­najam Džekam viņas klātbūtnē kvarteronei tuvoties. Tas viss, protams, puisi noskaņoja pret manu māsu ļoti nai­dīgi, un, kaut gan viņš ārēji to neuzdrīkstējās izrādīt, es zināju, ka viņš uz Virdžīniju tur ļaunu prātu. To bija pierādījis jau gadījums ar nožņaugto stirniņu, un tagad viņa nesamierināmais ienaids izpaudās jaunā atriebības mēģinājumā.

Mulats cerēja, ka aligators pagūs nodarīt zivīm lielu postu. Protams, viņš zināja, ka to ar laiku atklās un no­galinās, bet tad droši vien jau daudzas no visskaistāka­jām manas māsas mīlulēm būs iznīcinātas. Un nevienam neienāks ne prātā, ka plēsoņa varētu būt tīšām atvests uz dīķi, jo ne reizi vien arī agrāk aligatori kaut kādā veidā bija te atkļuvuši — vai nu ieklīduši no upes un tuvējām lagūnām, vai, pareizāk sakot, atnākuši šurpt . sava neizprotamā instinkta vadīti, kas tiem ļauj nemal­dīgi atrast taisnāko ceļu uz ūdeni.

Tādi, manuprāt, bija Dzeltenā Džeka notūki un apsvē­rumi.

Taču vēlāk izrādījās, ka es tikai daļēji biju uzminē­jis viņa plānu. Es biju pārāk jauns un par maz ļaunda­rību pieredzējis, lai varētu pat iedomāties, uz kādu briesmīgu neģēlību ir spējīgs cilvēks.

Mana pirmā doma bija — sekot mulatam uz mājām, paziņot, ko viņš izdarījis, panākt viņa sodīšanu un tad kopā ar citiem atgriezties pie dīķa, lai nogalinātu aliga­toru, pirms tas būs paguvis kaut ko nodarīt zivīm.

Taču šajā brīdī manu uzmanību piesaistīja briežu bars — ragains buks un vairākas briežu mātes, kas tagad ganījās homoka tuvumā. Tie atradās kādus divsimt jar­dus no tās vietas, kur es stāvēju. Skats bija pārāk kār­dinošs. Es atcerējos savu solījumu mātei, to vajadzēja turēt — par katru cenu man bija jādabū brieža cepetis!

Es taču ne ar ko neriskēju, mazliet uzkavēdamies. Aligators savas brokastis jau bija paēdis. Tam vēderā bija vesels suns, un droši vien vismaz dažas stundas viņš liks mierā dīķa spurainās iemītnieces. Un Dzelteno Džeku es redzēju aizejam uz māju pusi: . Tur viņš būs atrodams kurā katrā laikā, un tā sodīšanu var atlikt līdz manai pārnākšanai.

Vienā mirklī to visu apsvēris, es atmetu savu sākot­nējo plānu un pievērsos tikai medījumam.

Brieži vēl bija par tālu, lai tos aizsniegtu bises šā­viens, un es nolēmu kādu brīdi nogaidīt, cerēdams, ka tie pienāks tuvāk.

Taču es gaidīju velti. Brieži vairās pienākt klāt ho- mokam. Šo mūžam zaļojošo koku saliņu tie uzskata par visai bīstamu vietu un parasti mēdz turēties no tās tālāk. Un tas arī pilnīgi saprotams, jo šajā biezoknī tie bieži vien ir izdzirduši notrinkšķam indiāņa šaujamloka stiegru vai spalgi nokrakšķam mednieka bises šāvienu. Un no turienes tos arī visbiežāk sasniedz nāve.

Redzēdams, ka brieži nedomā tuvoties, bet gan attā­linās, es nolēmu dzīt tos ar suņiem. Nošļūcis zemē no klints, es devos lejup cauri1 biezoknim uz savannas malu.

Iznācis klajumā, es palaidu no saites savus kurtus un, skaļi tos rīdīdams, arī pats metos skriešus uz priekšu.

Tās bija brīnišķīgas medības! Bara priekšgalā auļoja vecais buks, un pakaļ briežiem pa kaklu pa galvu nesās suņi. Man likās, ka es nekad neesmu redzējis briežus skrienam tik ātri — vairāk nekā jūdzi plato savannu tie šķērsoja pāris desmitos sekunžu. Es ļoti labi varēju visu novērot, jo zāle savannā bija noganīta un zaļajā līdze­numā neauga neviens pats krūms, kas aizsegtu skatienu vai traucētu dzīvnieku straujo skrējienu. Medību iznākums bija atkarīgs tikai no vajātāju un vajājamo ātruma. Bet brieži aulekšoja tik. ātri, ka es jau sāku šaubīties, vai man izdosies iegūt cepeti.

Taču drīz manas bažas izgaisa. Pašā savannas tālā­kajā malā pakaļdzīšanās beidzās veiksmīgi — suņiem bija izdevies panākt vienu briežu māti. Es redzēju, ka tie me­tās viņai virsū un, negāzuši zemē, palika stāvam pie sava laupījuma, kuru viens no kurtiem turēja aiz rīkles.

Es steidzos turp. Pēc desmit minūtēm es jau atrados notikuma vietā, un pēc īsas cīņas medījums bija nonāvēts un noasiņojis.

Es biju apmierināts ar saviem suņiem, medību iz­nākumu un savu paša veiksmi un jutos Laimīgs, ka būšu izpildījis doto solījumu. Uzmetis nomedīto briežu māti plecos, es priecīgs pagriezos uz māju pusi.

Sajā brīdī es uz saules apspīdētās savannas pamanīju kustīgas spārnu ēnas. Es palūkojos augšup. Man virs galvas lidoja divi lieli putni. Tie nebija visai augstu un arī necentās pacelties augstāk gaisā, bet gan nemitīgi riņķoja virs manis, ar katru nākošo loku nolaizdamies arvien zemāk.

Saule spīdēja man tieši acīs, un es uzreiz nevarēju pateikt, kas tie ir par putniem. Es pagriezos otrādi, un tagad saules stari mani netraucēja, bet visā spožumā apmirdzēja mīkstās, gaiši iedzeltenās spalvas, pēc kurām es tūlīt pazinu karaliskās lijas. Tie ir visskaistākie putni savā dzimtā, man gandrīz gribētos teikt — visskaistākie putni pasaulē. Katrā ziņā tie pieder pie visizcilākajiem spārnotās cilts pārstāvjiem.

Šo putnu dzimtene ir Ziedu zeme, un tie nav sasto­pami tālāk uz ziemeļiem. Viņi dzīvo Floridas zaļajās purvu zemienēs un plašajās savannās, Orinoko upes ļa- nos un Apuras līdzenumos. Arī dažos Floridas apvidos karaliskās lijas ir diezgan liels retums, bet to parādīša­nās plantāciju tuvumā izraisa ne mazāku interesi kā ērgļa lidojums. Turpretim citas liju pasugas — vistu grifi un melnās lijas — te ir tikpat parasti putni kā vārnas.

To, ka karaliskās lijas ir reti sastopamas, pierāda fakts, ka mana māsa, būdama jau divpadsmit gadu veca un uzaugusi Floridā, vēl nekad nebija kādu no tām re­dzējusi tuvumā. Tiesa, viņa gan arī reti kad bija bijusi tālāk no mājām un aiz plantācijas robežām. Es atcerējos, ka Virdžīnija bija izteikusi karstu vēlēšanos apskatīt šo skaisto putnu tuvāk, un tūlīt nolēmu sagādāt viņai šo prieku.

Putni bija man diezgan tuvu — tik tuvu, ka es varēju atšķirt viņu tumši dzeltenās pakaklītes, koraļļsarkanās sekstes un oranžkrāsas ādas lēverus, kas nokarājās gar knābjiem. Šādā attālumā tos viegli sasniegtu manas bises lode, taču es nebiju tik labs šāvējs, lai varētu trāpīt lido­jošam putnam. Tādēļ es nemaz nemēģināju tos nomedīt šādā veidā. Man ienāca prātā cita ideja, un es bez kavē­šanās sāku rīkoties.

Es sapratu, ka lijas ir ieraudzījušas beigto briežu māti, ko es nesu uz pleciem. Tādēļ tās tik neatlaidīgi lidinājās virs manis. Mans plāns bija pavisam vienkāršs. Es noliku savu medījumu zemē un, paņēmis bisi, pats devos uz mežmalu. Pirmie koki atradās kādus piecdesmit jardus no tās vietas, kur es biju atstājis briežu māti, un es nostājos aiz tuvākā no tiem.

Man nebija ilgi jāgaida. Nekā ļauna nenojauzdami, putni riņķodami laidās arvien zemāk un zemāk, līdz bei­dzot viens nometās uz zemes. Otrs nepaguva taim pievie­noties, kad jau atskanēja šāviens un skaistais putns no­vēlās beigts zālē.

Trokšņa izbiedēts, viņa biedrs pacēlās arvien augstāk un augstāk un tad aizlidoja projām pāri ciprešu galotnēm.

Es atkal uzvēlu plecos savu brieža cepeti un, nesdams rokā putnu, devos mājup.

Es biju ļoti līksmā noskaņā, jo mājās mani gaidīja divkāršs prieks, ko izjutīšu, sagādājot divkāršu prieku citiem. Es varēšu aplaimot divas būtnes, kas bija man visdārgākās pasaulē, — savu mīļoto māti1 un skaisto māsu.

Drīz vien es jau biju pāri savannai un pienācu pie apelsīnu birzs. Negribēdams kavēties, es negāju apkārt pa vārtiņiem, bet pārkāpu pāri sētai tās zemākajā galā. Es biju tik laimīgs, ka pat mana nasta likās viegla kā spalviņa. Prieka pārpilns es soļoju uz priekšu, tik sparīgi pašķirdams sev ceļu caur augļu pilnajiem zariem, ka zeltainie apelsīni ripot ripoja uz visām pusēm. Ko gan pašreiz nozīmēja kāds bušelis apelsīnu?

Kad es nonācu mājas priekšā, māte bija uz terases. Ieraudzījusi mani tuvojamies, viņa priecīgi iesaucās. Es nosviedu savu bagātīgo medījumu viņai pie kājām. Es biju turējis savu solījumu.

— Kas tas ir — putns?

Jā, karaliskā lija — dāvana Virdžīnijai. Kur viņa ir? Vēl nav uzcēlusies? Pag, mazo sliņķīt, — es tūlīt tevi pamodināšu! Tik brīnišķīgs rīts un vēl gultā!

— Nē, Džordž, tu viņu velti apvaino. Viņa uzcēlās jau pirms kādas stundas, parotaļājās un tikai nupat aiz­gāja.

— Kur tad viņa ir? Dzīvojama istaba?

— Nē, viņa aizgāja peldēties.

— Peldēties?!

— Jā, kopā ar Violu. Un kas tad ir?

— Ak vai, māmiņ, mārniņ!

— Kas noticis, Džordž? . ..

— Ak dievs — aligators!