Oceola — seminolu virsaitis

44. NODAĻA viss noskaidrojas

Tātad šīs bija Hadž-Evas apsolītās ēnas uz ūdens — melnas ēnas pār manu sirdi.

Mikosauku ārprātīgā karaliene! Ar ko es esmu izpel­nījies šīs mokas? Arī tu — mana ienaidniece! Ja es būtu bijis tavs visniknākais naidnieks, tu savai atriebībai nevarētu izdomāt asāku dzeloni.

Tur vaigu vaigā stāvēja Majumi un viņas mīļā­kais — pavestā un pavedējs. Man nebija ne mazāko šaubu, ka tie ir viņi. Mēness stars apspīdēja viņus abus — ne vairs ar maigu, sudrabotu gaismu, bet mez­dams rupju, sarkanu atblāzmu kā prieka mājas lukturis. Varbūt tas bija tikai malds, satrauktas iztēles vīzija, ko izraisīja manas paša izjūtas, bet mana ticība viņas 'nevainībai bija zudusi.

Es biju pilnīgi pārliecināts, ka esmu iepriekš noru­nātas satikšanās liecinieks. Ko gan citu es varēju do­māt? Satiekoties viņi ne viens, ne otrs neizrādīja ne mazāko pārsteigumu. Viņi sastapās tā, it kā būtu viens otram solījuši šurp atnākt un jau daudzreiz agrāk ti­kušies.

Acīm redzot viņi bija viens otru gaidījuši. Lai kādas būtu viņu savstarpējās jūtas, pilnīgi skaidrs bija tas, ka viņi .netiekas pirmoreiz.

Man tas bija šausmīgs brīdis. Visa mūža ciešanas, ietvertas vienā vienīgā acumirklī, nevarētu būt grūtāk panesamas. Šķita, ka asinis verdošā šaltī joņo cauri sirdij. Sāpes bija tik iasas, ka es tikko spēju novaldīties, skaļi neiekliedzies.

Ar milzīgu piespiešanos, stingri saņēmis sevi rokās un cieši pieķēries koka zariem, es paliku savā vietā, no­lēmis uzzināt kaut ko vairāk.

Tas bija laimīgs lēmums. Ja es šajā brīdī būtu pa­devies satrakotu kaislību dzinulim un savā neprātā meties lejā, lai .atriebtos, tad laikam gan būtu .pats sevi padarījis nelaimīgu uz visu mūžu. P.acietība izrādījās mans sargeņģelis, un galu galā viss iznāca citādi.

Ne vārda, ne kustības, ne elpas vilciena. Ko viņi runās? Ko viņi darīs?

Es biju tādā stāvoklī kā zem pakārta zobena. Taču, padomājot dziļāk, jāatzīst, ka šis nodrāztais salīdzinā­jums te nav vietā. Zobens bija jau kritis, 'dziļāk tas mani vairs nevarēja ievainot. Es biju kā paralizēts, mana miesa un dvēsele vairs nespēja sajust sāpes.

Ne vārda, ne kustības, ne elpas vilciena. Ko viņi- ruinās? Ko viņi darīs?

Mēness gaisma spoži krīt uz Majumi, es varu viņu redzēt ino galvas līdz kājām. Cik liela viņa ir izaugusi, tās brīnišķīgais stāvs kļuvis vēl sievišķīgāks. Un viņas pievilcība augusi .augumā līdz .ar viņu pašu. Tagad viņa ir skaistāka .nekā jebkad. Ak greizsirdības demon! Vai tev nepietiek ar to, ko tu jau esi izdarījis? Vai es neesmu jau diezgan .cietis? Kādēļ tu liec man viņu ieraudzīt tik apburošā izskatā? Ak, kaut viņa būtu grumbām klātu seju, riebīga, veca, kāda tā kādreiz kļūs! Redzēt viņu tādu būtu gandarījums, mierinājums .manai asiņojošai dvēselei.

Bet tā tas nav. Viņas seja ir brīnišķīgi skaista, tik skaista kā nekad agrāk, maiga un nevainīga kā vien­mēr. Šajos jaukajos vaibstos nav saskatāma neviena, grēcīga rieviņa, šajās lielajās, apaļajās acīs ne miņas no ļaunuma! Debesu eņģeļi ir skaisti, bet viņi ir labi. Ak, kas gan spētu ticēt, ka aiz šāda daiļuma slēpjas noziegums!

Es biju gaidījis, ka ieraudzīšu viņu citādu. Un šī vil­šanās lika manai sirdij ietrīcēties priekā.

Neiedomājieties, ka šīs pārdomas aizņēma ilgu laiku. Dažās sekundēs tās 'izskrēja man caur smadzenēm, jo doma ir ātrāka par zibeni. Es visu to izdomāju, gaidī­dams viņu pirmos vārdus, kas, man par izbrīnu, tūlīt neatskanēja. Tas mani pārsteidza: es nebūtu varējis tā ar viņu satikties. Mana sirds būtu likusi apbērt viņu mīļiem vārdiem un manas lūpas …

Tagad es saprotu. Pirmais jūtu uzliesmojums ir jau pāri, mīlestības pavasaris aizsmaržojis, un šāda satikša­nās vairs nesola .neko ja.unu. Varbūt viņa sāk viņam jau apnikt, šim nekrietnajam izvirtulim! Palūk! Viņu sa­stapšanās ir diezgan atturīga. Viņu attiecības ir vēsas, droši vien mīlnieki saķildojušies.

Lai cik nelaimīgs es jutos, man kļuva mazliet vieg­lāk, redzot šādu mīlētāju izturēšanos. Šķita, ka viņu attiecības ir gandrīz vai naidīgas.

Ne vārda, ine kustības, ne elpas vilciena. Ko viņi runās? Ko viņi darīs?

Manas saspringtās gaidas bija galā. Adjutants bei­dzot .atguva valodu.

— Burvīgā Majumi! Jūs esat turējusi savu solī­jumu.

•— Bet vai jūs, ser, savu esat turējis? Nē, es redzu to pēc jūsu acīm. Jūs neesat nekā darījis mūsu labā!

— Ticiet, Majumi, man nav bijis izdevības. Ģenerā­lis ir tik ļoti aizņemts, ka es neesmu varējis ar viņu par to parunāt. Bet neesiet nepacietīga. Es noteikti viņu pār­liecināšu, un pienāks laiks, kad jūs dabūsiet atpakaļ savu īpašumu. Sakiet savai mātei, lai neuztraucas. Jūsu dēļ, skaistā Majumi, es nežēlošu pūļu. Ticiet man, es esmu par to noraizējies tāpat kā jūs, jo sevišķi tāpēc, ka ģenerālis ir visai draudzīgās attiecībās ar Ringoldiem. Tas sagādās galvenās grūtības, bet es nešaubos, ka spēšu tās pārvarēt.

— Ah, ser, jūsu vārdi skan jauki, bet tagad tie mums šķiet nenozīmīgi. Mēs esam ilgi gaidījuši, kad jūs iz­pildīsiet savu solījumu mums palīdzēt. Mēs gribējām panākt tikai izmeklēšanu, un .to jūs viegli varējāt

Izkārtot jau sen. Mēs vairs neraizējamies par savu zemi, jo lielākas bēdas liek aizmirst mazākās. Es šonakt ne­būtu šurp nākusi, ja mēs nebūtu tik joti satriektas par nelaimi, pareizāk sakot, varmācību, kam par upuri kri­tis mans nabaga brālis. Jūs esat piedāvājis mūsu ģime­nei savu draudzību. Tagad, kad mums vajadzīga jūsu palīdzība,_ jums ir izdevība to pierādīt. Panāciet, lai manu brāli atbrīvo, tad mēs ticēsim skaistajiem vār­diem, ko jūs tik bieži esat runājis. Nesakiet, ka tas nav iespējams, tas nevar jums būt par grūtu, jo jūs baudāt tik lielu cieņu balto virsaišu vidū. Mans brālis varbūt ir izturējies rupji, bet viņš nav izdarījis noziegumu, kas būtu tik bargi jāsoda. Viens jūsu vārds lielajam kara virsaitim, un viņš atgūtu brīvību. Ejiet un pasa­kiet šo vārdu!

— Burvīgā Majumi! Jūs nezināt, cik grūtu uzdevumu jūs man dodat. Jūsu brālis ir apcietināts pēc valdības aģenta norādījuma un virspavēlnieka pavēles. Pie mums nav tāda kārtība kā pie jums. Pēc dienesta pakāpes es esmu tikai apakšnieks, un, ja es iedomātos iemaisīties ar savu padomu, kā jūs ieteicat, tad saņemtu rājienu vai varbūt pat sodu.

— Ak jūs baidāties saņemt rājienu par taisnīgu rīcību, nemaz nerunājot par jūsu daudzkārt piedāvāto draudzību mums? Labi, ser! Man .nav vairāk ko teikt, izņemot vienu, — mēs jums vairs neticam. Turpmāk vairs nenāciet uz mūsu vienkāršo būdiņu.

Ar nicinošu smaidu uz lūpām viņa apgriezās. Cik skaists man likās šis nicinājums!

— Palieciet, Majumi! Skaistā Majumi, neaizejiet tā no manis! Nešaubieties, ka es darīšu visu, kas manos spēkos …

— Izdariet to, ko es jums lūdzu. Atbrīvojiet maņu brāli, jaujiet viņam atgriezties mājās.

— Un ja es to izdarītu …

— Jā, ser?

— Ziniet, Majumi, ka to darīt man nozīmētu riskēt ar visu. Mani var degradēt, pazemināt par vienkāršu ierindas kareivi, apkaunot visas tēvzemes priekšā, jā, sodīt, varbūt ieslodzīt cietumā pat uz ilgāku laiku nekā jūsu brāli. Man draudētu lielas .nepatikšanas, ja es mē­ģinātu kaut ko darīt.

Meitene apstājās, bet neko neatbildēja.

— Un itomēr es būtu gatavs uz visu, pat nāves bries­mas mani nebaidītu, ja vien jūs, .skaistā Majumi… — tagad runātāja balsī ieskanējās kaislība un pieglai­mošanās, — ja vien jūs piekristu.

— Piekristu — kam tad, ser?

— Burvīgā Majumi, vai man jums tas jāsaka? Jūs. taču saprotat, ko es domāju? Jūs nevarat būt akla pret mīlu, kaislību, dziļo pieķeršanos, ko jūsu skaistums manī izraisījis …

— Kam piekristu, ser? — viņa prasīja, atkārtodama savus vārdus maigā tonī, kas šķita solām piekāpšanos.

— Tikai mīlēt mani, skaistā Majumi… kļūt par manu mīļāko.

Kādu brīdi atbildes nebija. Staltā sieviete šķita ne­kustīga kā statuja. Viņa pat nesarāvās, dzirdot neķītro, priekšlikumu, bet stāvēja gluži kā pārakmeņojusies.

Viņas klusēšana iedrošināja dedzīgo mīlētāju, acīm redzot viņš to iztulkoja kā piekrišanu. Viņš nebija ielūko­jies Majumi acīs, jo tad būtu tajās izlasījis izteiksmi, kas viņu atturētu no tālākās uzbāšanās. Nē, viņš nebija pamanījis šo skatienu, citādi nebūtu pielaidis tādu kļūdu.

— Tikai apsoliet to, skaistā Majumi, un jūsu brālis būs brīvs vēl šonakt, un jums būs viss . ..

— Nelietis, nelietis, nelietis! Ha, ha, ha, ha! Ha, ha, ha, h.a, ha!

Visā savā mūžā es nebiju dzirdējis neko (tik apburošu kā šos smieklus. Tās bija saldākās skaņas, ko jebkad uztvērušas manas >ausis. Ne visi kāzu zvani, kas kādreiz skandināti, ne visas kokles, kas tikušas spēlētas, ne visas pasaules arfas un obojas, taures un trompetes nebutu spējušas radīt mainai sirdij tik tīkamu muziķu.

Šķita, ka mēness lej sudrabu no debesīm, zvaigznes bija kļuvušas lielākas un spožākas, nakts vēsmiņa atnesa jaukas smaržas, it kā no tumšās velves pāri zemei būtu izliets vīraka trauks, un visa pasaule man pēkšņi likās pārvērtusies par paradīzi.