Oceola — seminolu virsaitis

15. NODAĻA MAJUMI

Šādos apstākļos notikušu iepazīšanos nebija iespē­jams vienkārši aizmirst. Vai gan tā varēja beigties ci­tādi kā ar draudzību? Šis metiss bija cildens jauneklis, kas dienās būs īsts džentlmenis. Es nol'ēmu pieņemt viņa uzaicinājumu un apciemot viņu.

Viņa mātes būda, kā viņš teica, esot netālu mežā, otrā pusē ezeram. Es to atradīšot mazās upītes krastā, kura ietek lielajā upē augšpus tās vietas, kur sā>k veidoties ezers.

To dzirdot, es izjutu slepenu prieku. Es zināju mazo upīti, par kuru viņš runāja. Nesen es biju laivā devies augšup pa to. Un tieši tur es biju redzējis brīnišķīgo pa­rādību — meža nimfu, kuras skaistumu nespēju vairs aizmirst. Vai tā bija Majumi?

Es gribēju jo drīzāk par to pārliecināties un ar ne­pacietību gaidīju, kad sadzīs mana brūce un roka spēs noturēt airi. Es pukojos par piespiesto aizkavēšanos, taču beidzot pienāca diena, kad es atkal biju pilnīgi vesels.

Savam apciemojumam es izvēlējos brīnišķīgu rītu un, paņēmis bisi un pasaucis līdz savus suņus, gāju uz laivu gatavs doties ceļā.

Es jau rīkojos ap laivu, kad izdzirdu kādu balsi sau­cam manu vārdu. Atskatījies es ieraudzīju savu māsu.

Nabaga mazā Virdžīnijal Viņa pēdējā laikā bija stipri pārvērtusies, zaudējusi savu parasto jautrību un kļuvusi tāda domīga. Acīm redzot tās vēl bija pārciestā draus­mīgā izbīļa sekas.

— Kurp tu brauksi, Džordžij? — viņa jautāja, pienā­kusi tuvāk.

— Vai tu to ļoti gribi zināt?

— Vai nu pasaki, vai ņem mani sev līdz.

— Ko? Uz mežu?

— Kāpēc gan ne? Es tā ilgojos paklaiņot pa mežu. Tu esi nejauks brālis, nekad man nesagādā šo prieku?

— Bet tu taču nekad man neesi to lūgusi!

— Vienalga, tev pašam vajadzēja zināt, ka es to vē­los. Kuram gan nepatiktos paklejot pa mežu? Ak, es gribētu būt putns vai tauriņš, vai cits kāds spārnots ra­dījums! Tad es varētu viena pati lidot pār šiem brīnišķī­gajiem mežiem un man nevajadzētu lūgties savu patmī­līgo brāli, l'ai tas ņem mani līdz!

— Kādu citu reizi, Virdžīnij, šodien nevar…

— Kāpēc nevar? Kāpēc tad šodien nevar? Laiks taču ir tik jauks, taisni burvīgs!

— Patiesību sakot, māsiņ, es šodien nedodos uz mežu, bet gribu uzņemt citu kursu.

— Uz kurieni? Džordžij, uz kurieni tu uzņemsi kur­su? Tā saka par kuģiem, vai ne?

— Es esmu nodomājis apciemot jauno Pauelu viņa mātes mājiņā. Es viņam to apsolīju.

— Ahā! — mana māsa iesaucās, piepeši nosarka un uz mirkli iegrima domās.

Šis vārds laikam viņai atgādināja drausmīgo noti­kumu, un es nožēloju, ka biju to pieminējis.

— Paklausies, brālīt, — brīdi klusējusi, viņa turpi­nāja, — man tik ļoti ļoti gribētos redzēt indiāņu būdiņu, tu taču zini, ka es nekad to neesmu redzējusi. Mīļo, labo Džordžij! Lūdzu, lūdzu, ņem mani līdz!

Viņa tik sirsnīgi lūdzās, ka es nespēju atteikt, kaut •gan man labāk būtu paticis braukt vienam. Man bija noslēpums, ko es nevarēju uzticēt pat savai mīļajai mā­siņai. Bez tam kāda nenosakāma izjūta mani it kā brī­dināja, ka nevajag ņemt viņu sev Idz tik tālu no mājām, uz tādu vietu, ko es pats tik maz pazinu.

Viņa atkārtoja savu lūgumu.

— Nu, ja māte atļaus…

— Nieki, Džordžij! Māmiņa nebūs dusmīga. Kāpēc gan tagad skriet atpakaļ uz mājām? Tu redzi, ka esmu sagatavojusies ceļam, arī saules cepure man ir. Pirms kāds ievēros mūsu prombūtni, mēs būsim jau atpakaļ — tu taču teici, ka tas nav tālu.

— Nu tad kāp iekšā, māšel! Sēdies tur, pakaļgalā! Tā — braucam!

Šai vietā upes straume nebija stipra, un pēc pusstun­das mēs jau sasniedzām mazās upītes ieteku. Iebraukuši tajā, mēs turpinājām airēties uz augšu. Upīte bija pavi­sam šaura, bet pietiekami dziļa, lai pa to varētu braukt gan indiāņu smailītes, gan arī lielākas laivas. Saule bija karsta, bet tās stari imūs nevarēja aizsniegt, jo upītes krasti abās pusēs bija apauguši ar melnajiem sveķu kokiem, kuru kuplie zari gandrīz sastapās virs ūdens.

Nobraukuši kādu pusjūdzi no ietekas, mēs izkļuvām klajumā un ieraudzījām apstrādātus laukus. Tur auga kukurūza, saldie kartupeļi, spāņu pipari, melones un ķirbji. Netālu no krasta atradās liela dzīvojamā māja, ķo ietvēra sēta. Aiz tās varēja redzēt citas, mazākas ēkas. No baļķiem celtā māja ar savu īpatnējo portiku, kura ko­lonas rotāja primitīvi kokgriezumi, izskatījās mazliet vec­laicīga. Laukos strādāja vergi, un nēģeru vidū es tur pamanīju arī dažus indiāņus.

Tā nevarēja būt baltā kolonista plantācija, jo šajā upes pusē tādu nebija. Mēs nospriedām, ka šī zeme un vergi pieder kādam bagātam indiānim. Tas mūs nemaz nepārsteidza, jo mēs zinājām, ka tādu ir daudz.

Bet kur tad bija mūsu drauga mājiņa? Viņš man stāstīja, ka tā atrodas upes krastā, ne tālāk kā pusjūdzi no ietekas. Vai mēs nebūtu to pamanījuši un pabraukuši garām? Vai varbūt tā bija vēl mazliet tālāk?

— Virdžīnij, varbūt apstāsimies un pajautāsim?

— Bet kas tas tur stāv uz mājas lieveņa?

— Jā, patiešām, tev, māšel1 , ir labākas acis nekā man — tas ir jaunais indiānis! Bet nevar būt, ka viņš šeit dzīvotu! Tā jau nav nekāda būdiņa. Varbūt viņš te atnācis ciemos? Bet skaties! Viņš nāk šurp!

Indiānis nokāpa no lieveņa un ātrā gaitā nāca uz mūsu pusi. Pēc pāris sekundēm viņš jau stāvēja upītes krastā un ar rokas mājienu mums norādīja, kur pie­braukt malā. Tāpat kā toreiz, kad mēs iepazināmies, viņš bija tērpies spilgtās, bagātīgi izrakstītās drēbēs un galvā tam bija spalvu rota. Raugoties no lejas, viņa vingrais augums asi iezīmējās pret debesīm, un šai brīdī šķita, ka upes kraujā stāv miniatūrs indiāņu karavīrs. Viņš bija vēl tikai zēns, bet izskatījās tik cēls un krāšņs, ka es viņu gandrīz apskaudu šā greznā iezemiešu tērpa dēļ.

Mana māsa sajūsmināta raudzījās jaunajā indiānī, bet man likās, ka tai pašā laikā viņas skatienā pavīd arī izbailes. Meitenes sejā nemitīgi mainījās pietvīkums ar bālumu, un es nodomāju, ka šī sastapšanās ir no jauna pamodinājusi briesmīgās atmiņas. Es atkal nožēloju, ka biju paņēmis viņu sev līdz.

Pauels it nemaz nelikās samulsis par mūsu ierašanos. Sis jaunais indiānis izturējās tik mierīgi un apvaldīti, it kā būtu mūs gaidījis. Taču viņš nekādā ziņā nevarēja būt gaidījis ierodamies mūs abus.

Mūsu uzņemšanā nejuta ne mazāko vēsuma pieskaņu. Tiklīdz mēs bijām pieairējušies pietiekami tuvu, Pauels satvēra laivas priekšgalu, uzvilka to malā un tad ar īsta džentlmeņa pieklājību palīdzēja mums izkāpt.

— Esiet sveicināti! — viņš sacīja un tad, jautājoši palūkodamies uz Virdžīniju, piebilda: — Ceru, ka sen- joritas veselība ir atkal vislabākajā kārtībā. Par jūsējo, ser, šķiet, būtu lieki apjautāties, jo tas, ka jūs esat at- airējuši laivu tik tālu pret straumi, pierāda, ka notikušais negadījums laimīgi pārvarēts.

Vārds «senjorita» liecināja par spāniešu ietekmi, kas šai novadā bija saglabājusies no tiem laikiem, kad starp seminolu cilts indiāņiem un ibēriešiem pastāvēja cieši sa­kari. Pat mūsu jaunā paziņas apģērbā bija vērojami daži spāniešiem raksturīgi piederumi — kaklā uzkārtais sud­raba krustiņš, platā, sarkanā zīda josta ap vidukli un aiz tās aizbāztais garais trīsšķautņu duncis. Arī ainavai pie­mita kaut kas spānisks. Te bija eksotiski augi — Ķīnas apelsīni, brīnišķīgie meloņkoki, spāņu pipari un «mīles­tības āboli» jeb tomāti. Tos visus parasti mēdza audzēt spāniešu kolonisti savās plantācijās. Arī mājas arhitek­tūrā bija manāmas kastīliešu stila iezīmes. Šie kokgrie­zumi nebija indiāņu.

— Vai tā ir jūsu māja? — mazliet samulsis, es jau­tāju.

Viņš bija mūs apsveicis kā savus viesus, un es ne­kur neredzēju būdiņu, bet mans jautājums tomēr varēja būt netaktisks.

Viņa atbilde mani nomierināja. Tā bija viņa māja, viņa mātes māja, jo tēvs bija jau sen miris un viņi ģi­menē dzīvoja tikai trīs — māte, māsa un viņš pats.

— Un šie? — es jautāju, norādīdams uz strādniekiem.

— Mūsu vergi, — Pauels smaidīdams atbildēja. — Kā redzat, ari ailēs, indiāņi, pamazam piesavināmies civili­zācijas paradumus.

Bet tie taču visi nav nēģeri, tur ir daži indiāņi. Vai tad viņi ari ir vergi?

— Jā, tāpat kā pārējie. Es redzu, jūs esat pārsteigts. Tie nav no mūsu cilts, tie ir jamasi. Kādreiz senos lai­kos mūsu tauta viņus uzvarēja, un daudzi no viņiem vēl arvien ir vergi.

Mēs bijām pienākuši pie mājām. Paneļa māte, tīr- asinīga indiāniete raksturīgajā savas tautas tērpā, sa­gaidīja mūs pie durvīm. Acīm redzot viņa kādreiz bija bijusi ļoti skaista sieviete un ari tagad vēl izskatījās labi — glīti ģērbusies, patīkamajā sejā gudrība un mātes maigums.

Mēs iegājām iekšā. Mēbelēs, medību trofejas, segli un citi jātnieka piederumi spāniešu stilā, ģitāra un … grā­matas!

Mēs ar māsu jutāmies visai pārsteigti, ieraugot indiā­ņu mājā šo civilizācijas simbolu.

— Ak! — iesaucās jauneklis, it kā pēkšņi atģizda- mies. — Es ļoti priecājos par jūsu apciemojumu. Jūsu mokasīni ir gatavi. Māt, kur tie ir? Jā, un kur ir viņa pati? Kur ir Majumi?

Viņa vārdi gluži kā atbalss izteica manas domas.

— Kas tā ir — Majumi? — čukstot jautāja Virdžī- nija.

— Indiāņu meitene, viņa masa, cik es zinu.

— Tur jau viņa nāk!

Sprīdi gara pēdiņa, virs izšūtā mokasīna atloka slaida potīte, no kuras augšup maigā izliekumā veidota kāja, šmaugs viduklis, vingras krūtis, ko nepaslēptu visrupjā­kās drānas, zeltaini brūna seja ar gandrīz caurspīdīgu ādu, koraļļsārti vaigi un lūpas, tumšas acis un uzacis, garas, uzliektas skropstas, ogļu melni, kupli un biezi mati…

Iedomājieties šādu meiteni, ietērptu viskrāšņākajā rotā, kādu vien spēj radīt indiāņu izdoma, iedomājieties, ka tā tuvojas jums gaitā, kas gracioza kā arābu rikšotā­jam, un tad jūs varēsiet iedomāties — nē, jūs tomēr ne­varēsiet iedomāties, cik daiļa bija Majumi!

Mana nabaga sirds! Tā bija viņa —mana meža nimfa.

Man 'būtu ticies uzkavēties šajā viesmīlīgajā mājā nez cik ilgi, bet šķita, ka mana māsa nejūtas labi, it kā viņai te atkal un atkal uzmāktos baismīgās atmiņas par noti­kumu baseinā.

Mēs palikām te tikai kādu stundu, un tā man aizritēja kā viens mirklis. Un tomēr šai pavisam īsajā laikā es pārkāpu bērnības slieksni. Irot laivu atpakaļ uz māju pusi, es jutu, ka mana zēna sirds ir palikusi tur, aiz manis.