Oceola — seminolu virsaitis

25. NODAĻA KAS BIJA SAVĒJS?

— Dzeltenais Džeks? — es neviļus atkārtoju jautā­jošā tonī, kaut gan man, protams, nenāca ne prātā ticēt sava pavadoņa apgalvojumam. — Tu saki, ka redzēji Dzelteno Džeku?

— Jā, massa Džordž, — mans zirgu puisis atbildēja, mazliet atguvies no izbīļa. — Tikpat droši, kā saule spīd, es viņu redzēju — viņu pašu vai viņa garu.

— Muļķības! Nekādu garu nav. Tavas acis tevi pievīla tumšajā koku ēnā. Tev būs tikai tā izlicies.

— Dieva vārds, massa Džordž! — melnais ļoti no­pietni sacīja. — Zvēru, es viņu redzēju. Man neizlikās, es pats taisni redzēju — tas bij Dzeltenais Džeks vai viņa gars.

— Tas nav iespējams!

— Lai nav iespējams, bet tā bij. Nudie, nudie, es redzēju Dzelteno Džeku! Viņš bij noslēpies aiz sveķu koka un šāva uz jums. Tad es šāvu uz viņu. Massa Džordž, jūs tak dzirdējāt abus divus šāvienus?

— Taisnība: es dzirdēju divus šāvienus, vai visma.; man tā šķita.

—• Jānudie, massa Džordž, tas jums nešķita, nē, bij divi šāvieni. Uh! Tas sasodītais nelietis, viņš šāva, ticiet, kad es saku! Rau, rau, te, massa Džordž! Ko es sacīju? Rau, te!

Mēs bijām pagājuši uz dīķa pusi un tagad atradāmies līdzās magnolijai, kuras ēnā es biju gulējis. Noliecies pie koka, Džeks rādīja uz tā stumbru. Es paskatījos uz no­rādīto vietu. Gandrīz pie pašas zemes gludajā mizā es ieraudzīju skrambu. Lode bija skārusi koku un aizslīdē­jusi garām. Skramba bija zaļa un svaiga, un vēl arvien no tās sūcās sula. Neapšaubāmi kāds bija šāvis uz mani un kļūdījies tikai par collu. Svina gabaliņš bija pagājis tuvu garām manai galvai, kas atdusējās uz mugurso­mas, un tieši man gar ausīm, jo tagad es atcerējos, ka gandrīz vienā l'aikā ar pirmo šāvienu biju dzirdējis no- džinkstam lodi.

— Nu jūs ticēs man, massa Džordž? — pašapzinīgi iejautājās melnais. — Nu jūs ticēs, ka Džekam nav tik izlicies?

— Protams, es ticu, ka kāds ir šāvis uz mani…

— Dzeltenais Džeks, massa Džordž! Dzeltenais Džeks, dieva vārds! — nopietni apzvērēja mans pavado­nis. — Es redzēju to dzelteno blēdi tik skaidri, kā redzu te to koku sev priekšā.

— Vai nu tas bijis ar dzeltenu vai sarkanu ādu, mums iespējami ātri jāpazūd no šejienes. Dod man šau­teni, es pastāvēšu sardzē, kamēr tu apseglosi zirgus. Pasteidzies, lai varam tūlīt doties ceļā!

Es steigšus pielādēju šauteni un, nostājies aiz kāda koka stumbra, sāku raudzīties tajā virzienā, no kurienes bija nācis šāviens. Melnais Džeks aizveda zirgus man aizmugurē, veikli tos apsegloja un piesprādzēja mūsu ceļasomas.

Vai gan vēl jāsaka, ka es ar bažām, pat ar bailēm vēroju apkārtni. Šis mēģinājums mani nogalināt lieci­nāja, ka tuvumā ir nāvīgs ienaidnieks, lai kas viņš būtu. Domāt, ka tas ir Dzeltenais Džeks, bija pārāk absurdi. Es, -protams, neņēmu to nopietni. Es pats biju bijis viņa neapšaubāmās un drausmīgās bojā ejas aculiecinieks, un vajadzētu pārliecinošāku pierādījumu nekā mana pava­doņa gan visai nopietnais apgalvojums, lai es ticētu rē­giem vai augšāmcelšanās iespējai. Uz mani tika šauts — šis fakts nebija apšaubāms, un cilvēku, kas šāva, mans baiļu apstulbinātais pavadonis krēslainā meža nenoteik­tajā gaismā bija noturējis par Dzelteno Džeku. Protams, tā bija tikai fantāzija — Melnais Džeks bija kļūdījies, domādams pazīstam mūsu nezināmo ienaidnieku. Te ne­varēja būt cita izskaidrojuma.

Jā, bet kāpēc es tieši tajā brīdī sapņoju par viņu — par mulatu? Kādēļ tāds sapnis? Ja ticētu Melnā Džeka apgalvojumam, tad iznāktu, ka nejaukais murgs, kas mani mocīja miegā, piepildījies īstenībā.

Domājot par šo dīvaino sakrišanu, man pārskrēja aukstas tirpas pār kauliem un asinis dzīslās sastinga. Tajā bija kaut kas šausmīgs un tik sasodīti iespējams, ka es gandrīz sāku ticēt nēģera nopietnajam apgalvoju­mam. Un, jo vairāk es par to domāju, jo nevarīgāks jutos apšaubīt tā patiesīgumu.

Kādēļ gan kāds indiānis, kam es nekā neesmu darī­jis, būtu izvēlējies ma.ni par mērķi savai lodei? Tiesa, indiāņu un balto savstarpējās attiecības bija naidīgas, bet karot tie pagaidām nekaroja. Karš vēl noteikti ne­varēja būt sācies. Virsaišu sapulce vēl nebija sanākusi, tai vajadzēja notikt nākošajā dienā, un, iekāms nebūs zināmi tās rezultāti, nebija sagaidāms, ka viena vai otra puse ķersies pie ieročiem. Tāda rīcība būtu jūtami ietek­mējusi paredzamās sapulcēs lēmumus. Indiāņi bija tikpat ieinteresēti saglabāt mieru kā viņu baltie pretinieki — patiesībā vēl vairāk, un viņi noteikti zināja, ka šāda veida izlēciens nelaikā nāktu viņiem tikai par ļaunu un sagā­dātu pārvietošanās piekritējiem kāroto ieganstu.

Tātad vai tas varēja būt kāds indiānis, kas tīkoja pēc manas dzīvības? Ja ne, tad kam gan citam pasaulē vēl būtu iemesls mani nogalināt? Es nevarēju iedomā­ties nevienu, ko es būtu apvainojis, vismaz ne tik ļoti, ka tas alktu pēc tik briesmīgas atmaksas.

Man ienāca prātā piedzērušies lopu dzinēji. Tiem jau gan būtu maza bēda par līgumiem vai sapulces iznā­kumu. Zings, segli, šautene, kāds spožs nieks tādiem ir vairāk vērts nekā visas cilts drošība. Tie abi acīm redzot bija īsti bandīti, jo indiāņu vidū tāpat ir laupītāji kā starp baltajiem.

Taču nē. Tie nevarēja būt viņi. Viņi mūs nemaz netika pamanījuši un, ja arī būtu redzējuši, tad diez vai varētu tik drīz nokļūt līdz šejienei. Atstājuši viņus, mēs jājām raitā solī, bet viņi bija kājām.

Spenss un Viljamss bija jāšus, un, spriežot pēc tā, ko Džeks man pa ceļam pastāstīja par abu šo kaušļu agrākajām izdarībām, es biju gatavs ticēt, ka viņi ir spē­jīgi uz visu — pat uz šādu nelietību.

Bet arī tas likās maz iespējams, jo viņi mūs nere­dzēja, bez tam tie bija aizņemti ar savām darīšanām.

Ahā! Beidzot es to atminēju. Vismaz man ienāca prātā visiespējamākā varbūtība. Sis nelietis būs bijis kāds bē­guļojošs vergs, kas droši vien sliktās apiešanās dēļ aiz­bēdzis no plantācijas un zvērējis mūžīgi ienīst visus bal­tos. Un tagad viņš atriebās pirmajam, kas gadījās ceļā. Droši vien tas bija mulats un varbūt mazliet līdzīgs Dzeltenajam Džekam, jo visiem mulatiem, tāpat kā nē­ģeriem, ir ārējā izskatā kaut kas kopējs.

Tas izskaidrotu arī mana pavadoņa kļūdīšanos, jo dabiski, ka šādā gadījumā viņš varēja pārskatīties. Ar šo pieņēmumu, vai nu tas bija pareizs, vai maldīgs, es biju spiests apmierināties.

Džeks tagad bija jau visu sakārtojis, un, vairs neka­vēdamies, lai tālāk izdibinātu mīklaino notikumu, mēs uzlēcām seglos un auļojām projām no šīs vietas.

Kādu laiku mēs jājām, ik mirkli atskatīdamies, un, tā kā mūsu ceļš tagad veda caur klaju mežu, mēs varējām pārredzēt krietnu gabalu sev aiz muguras.

Ienaidnieks, lai viņš bija kas būdams, — baltais vai nēģeris, indiānis vai mulats, — neparādījās ne mums priekšā, ne sānos, ne aizmugurē. Mēs neredzējām nevie­nas dzīvas dvēseles, kamēr piejājām pie Kinga forta[19], kuru mēs sasniedzām tieši tajā brīdī, kad saule nogrima aiz tumšās meža sienas pie horizonta.