Oceola — seminolu virsaitis

28. NODAĻA UZLECOŠĀ SAULE

Jā, tas bija Oceola — Uzlecošā Saule, kura slava jau bija sasniegusi vistālākos zemes nostūrus un kura vārds izraisīja tādu interesi 'karaskolas audzēkņu vidū un arī ārpus tās sienām — ielās, augstākās sabiedrības salonos, it visur. Tas bija viņš, kas tik negaidīti parādījās virsaišu pusloka vidū.

Dažus vārdus par šo neparasto jauno cilvēku.

Sākumā viņš bija bijis vienkāršs karavīrs, pēc tam — neievērojams apakšvirsaitis gandrīz bez sekotājiem, bet tad pēkšņi izvirzījies un it kā uz burvja mājienu uzreiz ieguvis tautas uzticību. Šobrīd Oceola bija patriotu par­tijas cerība, visu pārvietošanās pretinieku iedvesmotājs, un ar katru dienu viņa ietekme pieauga. Grūti būtu at­rast viņam atbilstošāku vārdu par šo indiāņu apzīmē­jumu.

Varētu iedomāties, ka tauta viņu šādi iesaukusi tikai pēdējā laikā, taču patiesībā tas bija viņa indiāņu vārds jau kopš bērnības. Šai zīmīgajā apstāklī bija kaut kas pravietisks, jo tagad viņš patiešām bija seminolu uzle­cošā sa,ule. Par tādu viņu uzskatīja tauta.

Es ievēroju, ka Oceolas ierašanās manāmi ietekmēja karavīru noskaņojumu. Varbūt viņš te bija bijis jau visu laiku, tikai līdz šim brīdim stāvējis kaut kur aizmugurē. Viņa parādīšanās iedrošināja bailīgos un svārstīgos, bet nodevīgie virsaiši, viņu ieraugot, acīm redzami satrūkās. Es ievēroju, ka brāļi Omatlas un pat niknais Lusta Hadžo uzlūkoja viņu ar tramīgiem skatieniem.

Oceolas piepešā ierašanās atstāja iespaidu ne tikai uz indiāņiem, bet satrauca ari dažus citus no klātesošajiem.

No tās vietas, 'kur es stāvēju, varēja redzēt pilnvarotā seju, un es pamanīju, ka tā pēkšņi nobāl un neapmierināti saviebjas. Bija skaidrs, ka viņam Uzlecošās Saules pa­rādīšanās nepavisam nav pa prātam. Viņa steigā pateiktie vārdi Klinčam sasniedza manas ausis, jo es stāvēju tuvu ģenerālim un gribot negribot biju spiests tos noklausīties.

— Kāda neveiksme! — viņš pikti murmināja. — Ja neierastos viņš, mēs būtu panākuši savu. Es cerēju pie­spiest viņus pie sienas pirms tā atnākšanas. Es viņam tīšām paziņoju nepareizu laiku, bet veltīgi. Velns lai pa­rauj šo puisi! Viņš visu izjauks. Redziet, viņš apvārdo Onopu, un šis vecais muļķis klausās viņā kā bērns. Eh! Viņš tam paklausīs kā liels zīdainis, kas viņš arī ir. Viss pagalam, ģenerāl, mums būs jāķeras pie ieročiem!

Dzirdot šo pusčukstus izteikto spriedelēšanu, es at­kal pievērsu skatienu tam, par kuru tika runāts, un aplū­koju viņu uzmanīgāk. Oceola vēl arvien atradās karalim aiz muguras, bet tagad bija noliecies un čukstēja tam kaut ko ausī, — patiesību sakot, nevis čukstēja, bet ru­nāja parastā balsī savā dzimtajā valodā. Vienīgi tulki būtu varējuši saprast, ko viņš teica, bet tie bija pārāk tālu, lai sadzirdētu. Taču viņa nopietnais tonis, nosvērtā, bet tomēr mazliet satrauktā izturēšanās, izaicinājuma liesmiņas, kas paplaiksnījās viņa acīs, pametot skatienu uz pilnvarotā pusi, tas viss liecināja, ka Oceola pats nedomā padoties un ieteic arī galvenajam virsaitim ne­piekāpties un pretoties.

Kādu brīdi sapulces laukumā bija dzirdami tikai piln­varotā čuksti balto pusē un^Oceolas paklusā saruna ar miko pretējā pusē. Pēc laiciņa noklusa arī šīs skaņas, un iestājās saspringts klusums.

Tas bija satrauktu gaidu un dziļas ieinteresētības pilns brīdis. No vārdiem, kurus Onopa gatavojās teikt, bija atkarīgi ļoti svarīgi notikumi, kas būtu nozīmīgi gandrīz ikvienam no klātesošajiem. Visi saprata, ka šai brīdī izšķiras jautājums: miers vai karš, tātad — dzīvība vai nāve. Pat kareivji ierindā stāvēja, kaklus izstiepuši, lai labāk sadzirdētu, bet indiāņu pusē pusaudži un sie­vietes ar bērniem uz rokām drūzmējās cieši aiz karavīru ■mugurām, un viņu bažīgie skatieni liecināja, cik ļoti tos interesē Onopas spriedums.

Pilnvarotais .kļuva nepacietīgs, .viņa seja atkal pie­sarka. Es redzēju, ka viņš ir uztraukts un sadusmots, bet tai pašā laikā par katru cenu cenšas izrādīties mie­rīgs. Līdz šim viņš nebija licies manām Oceolas klāt­būtni, it kā nemaz nebūtu to ievērojis, kaut gan bija acīm redzams, ka šai brīdī tieši Oceola aizņem viņa domas. Tikai šad un tad, pagriezdamies pret ģenerāli, lai tur­pinātu savu sarunu, viņš pašķielēja uz jauno virsaiti.

Taču šī starpspēle nevilkās ilgi. Tompsons vairs ilgāk nespēja izturēt neziņu.

— Sakiet Onopam, — viņš teica tulkam, — ka sapulce gaida viņa atbildi.

Tulks darīja, kā pavēlēts.

— Man ir tikai viena atbilde, — sacīja nerunīgais karalis, neturēdams par vajadzīgu piecelties kājās. — Es esmu apmierināts ar savām tagadējām mājām. Es ne­taisos tās pamest.

Šim paziņojumam sekoja aplausu vētra no patriotu puses. Varbūt šie bija visietekmīgākie vārdi, ko tauta jebkad dzirdējusi no vecā Onopas mutes. No šā brīža viņš ieguva īstu karaļa varu un varēja pavēlēt savai tautai.

Es paskatījos uz puslokā sēdošajiem virsaišiem. Ho- lata Miko smalkie vaibsti atplauka smaidā, Hoitl-metti drūmā seja staroja priekā, Aligators, Mākonis un Arpiuki neapvaldīti izpauda savu sajūsmu, un pat Ābrama biezās lūpas bija nostieptas virs smaganām, atsedzot divas baltu zobu rindas apmierinātā uzvarētāja smīnā.

Turpretim brāļi Omatlas un viņu piekritēji izskatījās melni kā nakts. Viņu drūmie skatieni liecināja par ne­apmierinātību, un pēc to žestiem un pozām bija skaidri redzams, ka tie visi kā viens izjūt nopietnas bažas.

Tam ari bija pamats. Līdz šim viņus tikai turēja aiz­domās par nodevību, bet tagad, par to vairs neviens ne­šaubījās — viņu nodevība bija kļuvusi acīm redzama.

Tā bija viņu laime, ka Kinga forts atradās tik tuvu un tepat stāvēja apbruņotu kareivju ierinda. Varēja ga­dīties, ka viņiem būs vajadzīga tās durkļu aizsardzība.

Tagad arī pilnvarotais zaudēja savaldīšanos. No ofi­ciālas personas cienīguma nepalika vairs ne vēsts, un viņš sāķa dusmīgi kliegt, draudēt un nikni lamāties.

Pašās beigās viņš kļuva personīgs, sauca virsaišus vārdā un apvainoja tos neuzticībā un krāpšanā. Viņš pārmeta Onopam, ka tas jau esot parakstījis Oklavoho līgumu, un, kad pēdējais to noliedza, pilnvarotais ap­galvoja, ka viņš melojot! Pat iezemietis neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt uz šo rupjo apvainojumu, bet uzņēma to ar klusu nicinājumu.

Izgāzis krietnu porciju savas žults uz vairākiem vir­saišiem, pilnvarotais pavērsās pret pusloka centru un dusmīgā balsī skaļi nokliedza:

— Jūs to izdarījāt — jūs, Pauel!

To dzirdot, es satrūkos un palūkojos apkārt, ar acīm meklēdams cilvēku, kuru viņš uzrunāja un kurš saucās šai labi pazīstamajā vārdā.

Pilnvarotā skatiens un žests palīdzēja man to atrast. Tompsons stāvēja, draudoši izstiepis roku un rādīdams ar pirkstu. Viņa acis bija pievērstas jaunajam virsai­tim — Oceolam.

Pēkšņi man atausa gaisma. Jau iepriekš man domās bija pavīdējušas dīvainas atmiņas un licies, ka cauri sarkanajam krāsojumam es saskatu sejas vaibstus, ko jau kādreiz esmu redzējis.

Tagad es tos atcerējos. Jaunajā indiāņu varonī es pa­zinu savu jaunības draugu, manas dzīvības glābēju, Majumi brāli!