Oceola — seminolu virsaitis

83. NODAĻA KAUJA DIVOS APĻOS

Lai cik savādi 'tas liktos, pat tajā drūmajā stundā mani bija ieinteresējuši šie novērojumi, bet, staigādams starp kokiem, es pamanīju kaut ko, kas man sagādāja vel lielāku apmierinājumu. Zilgana krēsla, sajaukda­mas ar dzeltenīgo mēness gaismu, izmainīja skuju krāsu, kuras es aplūkoju. Rīts bija klāt.

Tai pašā momentā to bija pamanījuši arī citi. Gulē- ttāji jau rausās augšā no rasotajām gultām un tvēra pēc savā.m seglu jostām.

Mēs bijām ļoti izsalkuši, bet, tā kā nebija nekādu cerību uz brokastīm, tad vajadzēja doties tālāk bez tām.

Rīta krēsla ilga tikai dažas minūtes, debesis kļuva ar katru mirkli gaišākas, un mēs sākām gatavoties ce­ļam. Sargi tika atsaukti, izņemot četrus, kurus drošības dēļ atstāja dažādās klajuma pusēs līdz pēdējai minūtei. Zirgiem segli visu nakti bija palikuši mugurā, tagad vajadzēja tikai katram savējo atsiet un uzlikt tam ie­mauktus. Visi rūpīgi pārbaudīja savas šautenes un sa­gatavoja lādiņus. Daudzi no maniem biedriem bija pie­redzējuši karotāji, un tika darīts viss iespējamais, lai nodrošinātu mums labvēlīgu kaujas iznākumu. Mēs do­mājām, ka jau priekšpusdienā panāksim iezemiešu bandu vai arī pa pēdām nokļūsim viņu midzenī. Kā vienā, tā otrā gadījumā bija paredzama sadursme, un visi vēlreiz apliecināja savu apņēmību doties uz priekšu un cīnīties.

Dažas minūtes mēs apspriedāmies par pārgājiena kārtību un nolēmām, ka visprātīgāk būs, ja daži izveicī­gākie vīri dosies galvenajai grupai pa priekšu kājām un rūpīgi izlūkos apkārtni. Tas mūs pasargātu no ne­gaidīta uzbrukuma, ja gadījumā ienaidnieks būtu ierīko­jis slēpni. Vecajiem medniekiem atkal vajadzēja izsekot pēdas un, protams, vadīt mūsu avangardu.

Tas viss bija jau norunāts, un mēs pašreiz taisījā­mies doties ceļā. Vīri sēdēja zirgos, izlūki jau iegāja mežā, kad piepeši norībēja vairāki šāvieni, un tajā pašā mirklī atskanēja mūsu sargu trauksmi vēstījošie, klie- clzieni. Viņi vēl .arvie,n a-tradās savos posteņos, un visi četri bija izšāvuši gandrīz reizē.

Šķita, ka mežā nodārd simtiem atbalšu. Taču tās ne­bija atbalsis, bet gan īsti šauteņu un muisketu šāvieni. Un griezīgo kara saucienu, kas atskanēja reizē ar tiem, bija viegli atšķirt no mūsējo kliedzieniem.

Mums uzbruka indiāņi.

Pareizāk būtu teikt, ka viņi mūs ielenca. Bija šāvuši visi četri mūsu sargi, kas .atradās katrs savā klajuma malā, — tātad ikviens no tiem bija ieraudzījis indiāņus.

Bet arī bez tā mums jau bija skaidrs, ka tiekam ielenkti. No visām pusēm atskanēja ienaidnieku mežo­nīgie kliedzieni, it kā atbalsodami cits citu, un viņu lo­des džinkstēja mums gar ausīm dažādos virzienos. Ne­bija šaubu, ka ap klajumu savelkas ienaidnieka loks.

Viņu pirmā zalve nenodarīja sevišķu postu. Divi vai trīs vīri un pāris zirgu tika ievainoti, bet viegli. Mēs atradāmies pārāk tālu no tās vietas, kur viņi šāva, un vairums ložu, nesasniegušas mērķi, šļakstēdamas iekrita dīķī. Ja viņi būtu pielīduši tuvāk, iekāms atklāja uguni, tad sekas būtu drausmīgas, jo mēs atradāmies visi vien­kopus un klajā vietā.

Par laimi, mūsu uzticamie sargi bija pamanījuši ienaidnieku tuvošanos un laikus sacēluši trauksmi.

Tas mūs izglāba.

Sīs ir vēlākas pārdomas. Tajā brīdī visus nodarbi­nāja tikai viena doma: kā labāk noturēties pret uzbrū­košo ienaidnieku, kurš — kā to ikviens apzinājās — draudēja mūs ielenkt klajumā.

Kādu brīdi valdīja apjukums un skaļa kņada — vīri klaigāja cits caur citu, satrauktie zirgi zviedza un cēlās pakaļkājās, bet tad juceklīgo troksni pārskanēja Hik- rnena pavēlošā balss:

— Nost no zirgiem, puiši, un aši uz imežu! Mudīgi, mudīgi! Visi uz mežu! Mums viņi jāatsit par katru cenu, citādāk tie noskalpēs mūs visus līdz pēdējam! Uz mežu! Pie kokiem!

Arī citiem bija iešavusies prātā tāda pati doma, un mednieks vēl nebija beidzis izkliegt savus rīkojumus, kad vīri, izlēkuši no segliem, jau metās uz klajuma, malu.

Katrs skrēja savā virzienā — uz to koku, kas viņam atradas vistuvāk, un pēc dažām sekundēm visi mūsu grupas vīri jau bija drošībā, ikviens paslēpies aiz prie-, des stumbra. Tādā veidā, turēdamies koku aizsegā, mēs sagrupējāmies slēgtā aplī visapkārt klajumam ar mugu­rām pret ito un ar sejām pret ienaidnieku.

Mūsu zirgi, pamesti savā vaļā un uzbrukuma sa­tracināti, mežonīgos auļos šķērsoja klajumu, seglu kāp­šļiem dauzoties gar sāniem un pavadām velkoties pa zemi. Vairums no tiem aizdrāzās mums garām un aiz­joņoja projām starp kokiem, kur vai nu krita iezemiešu rokās, vai arī, aizlēkšojuši tiem garām, nozuda meža dziļumos.

Mēs nemaz nemēģinājām zirgus apturēt. Lodes ne­pārtraukti džinkstēja mums gar ausīm. Atiet .nost no ko­kiem, kas mūs .aizsargāja, nozīmētu drošu nāvi.

Priekšrocības, ko mēs bijām ieguvuši, ieņemdami šā­das aizsardzības pozicijas, bija acīm redzamas. Par laimi, mēs līdz pēdējam brīdim bijām atstājuši sargus. Ja viņi būtu atsaukti īsu brīdi agrāk, uzbrukums mūs pārsteigtu pilnīgi negaidīti. Indiāņi būtu pienākuši līdz pašai klajuma malai bez viena šāviena un klie­dziena, un tad mēs būtu pilnīgi viņu varā. Ienaidnieks atrastos koku aizsegā, .pasargāts no mūsu lodēm, tur­pretim mēs klajumā būtu pakļauti iznīcinošajai ugunij. Tikai pateicoties laikus saceltajai trauksmei, mums bija izdevies izbēgt no šādas apkaušanas.

Tagad mūsu pretiniekiem nebija lielu priekšrocību. Kā viņi, tā mēs atradāmies koku aizsegā. Vienīgi mūsu loka iekšpuse bija neaizsargāta, un ienaidnieks varēja to apšaudīt pāri klajumam. Bet, tā kā pēdējais bija piec­desmit jardu plats un mēs nevienā vietā nebijām pielai­duši indiāņus tuvu tā malai, tad zinājām, ka tik tālu viņu lodes nevar sniegt, un tādēļ jutāmies droši par sa­vām mugurām.

Sis manevrs, kaut arī steigā improvizēts, mūs iz­glāba. Tagad visi saprata, ka tas bija vienīgais, ko mēs varējām darīt, lai paglābtos no tūlītējas iznīcināšanas. Par laimi, Hikmens momentā bija apķēries un licis steig­šus ieņemt šādas pozicijas..

Mūsējie nevilcinājās atbildēt uz ienaidnieka uguni. Pēc pāris sekundēm viņi jau laida darbā savas šau­tenes, un ik pa brītiņam visā klajumu ietverošajā lokā atskanēja asie, pātagas plīkšķini līdzīgie šāvienu sprak­šķi. Laiku pa laikam vīru balsis iegavilējās uzvarošā urrā saucienā, kad ikads iezemietis, pārsteidzīgi atse­dzis sevi, bija .kritis par upuri mūsu lodēm.

Atkal pāri klajumam atskanēja vecā mednieka balss. Nosvērta, mierīga un skaidra — tā bija visiem sadzir­dama.

— Nomērķējiet kārtīgi, puiši, un tik tad šaujiet! Ne­tērējiet par tukšu ne graudiņu pulvera! Jums vēl daudz (tā vajadzēs, kamēr imēs tiksim galā ar šito nolādēto bandu. Lai neviens nenospiež gaili, pirms nav nomēr­ķējis kādam sarkanādainajam taisni acī!

Šis piekodinājums bija vietā. Līdz šim jaunākie puiši bija šāvuši diezgan neapdomīgi, — tiklīdz ierocis pie­lādēts, tūlīt steidzas izšaut, — un rezultātā viņu lodes kapāja tikai koku stumbrus. Ar savu aizrādījumu Hik- mens gribēja izbeigt šādu rīcību.

Viņa vārdi tika ņemti vērā. Tagad šāvieni atskanēja retāk, bet triumfējošie kliedzieni liecināja, ka lodes sa­sniedz mērķi tikpat bieži kā iepriekš.

Pēc dažām minūtēm kauja pieņēma pavisam citādu raksturu nekā sākumā. Mežonīgie bļāvieni, ar kādiem indiāņi nāca savā pirmajā uzbrukumā, gribēdami iz­raisīt mūsu vidū apjukumu, vairs nebija dzirdami, un arī balto kliedzieni bij.a apklusuši. Tikai šad un tad at­skanēja dārdošs urrā, vai arī kāds no mūsējiem skaļi uzsauca saviem biedriem, lai tos uzmudinātu.

Laiku pa laikam indiāņu pusē kāds virsaitis izkliedza pazīstamo «jo-ho-ehi», aicinādams savus drosuļus uz­brukumā.

Šāvieni vairs nerībēja veselām zalvēm, bet pa vie­nam vai diviem trim reizē. Katrs šāviens tika rūpīgi no­tēmēts, un tikai tad, ja lode trāpīja mērķī vai vismaz šāvējs tā domāja, abās pusēs atskanēja balsis. Ikviens kaujinieks bija aizņemts, meklējot sev objektu, uz ko tēmēt, un nešķieda laiku tukšās sarunās vai klaigāšanā.

Varbūt visā kara vēsturē nebūs minēta sadursme, kās noritējusi tik .mierīgi, kauja, kas izcīnīta tik klusi.

Dažbrīd šāvienu starplaikos iestājās absolūts klu­sums — drausmīgs un ļaunu vēstījošs klusums.

Nekad arī laikam nav notikusi kauja, kurā abas pu­ses būtu atradušās tik neparastā izkārtojumā viena pret otru. Mēs bijām izvietojušies divos koncentriskos apļos: ārējo veidoja ienaidnieks, iekšējo — mūsu gru­pas vīri, kas stāvēja gandrīz_ vienādos atstatumos cits no cita visapkārt klajumam. Šie abi apļi atradās apmē­ram četrdesmit soļu viens no otra, dažās vietās, kur drošsirdīgākie indiāņu karavīri koku aizsegā bija pavir­zījušies tuvāk mūsu līnijai, varbūt pat mazāk. Nekad nav notikusi kauja, kurā pretinieki, atrazdamies tik tuvu viens otram, nebūtu pārgājuši tuvcīņā. Mums butu bijis iespējams sarunāties ar saviem ienaidniekiem, ne­maz nepaceļot balsi, un mēs varējām notēmēt burtiski viņu acu baltumos.

Šādos apstākļos kauja ritēja tālāk.