Oceola — seminolu virsaitis

91. NODAĻA TRIS MELNĀS SPALVAS

Mēs jājām visu nakti. Izdegušais mežs bija palicis aiz muguras, un, šķērsojuši savannu, mēs vairākas stundas turpinājām jāt pa milzīgu ozolu, palmu un magnoliju biezokni. Es to nopratu, sajuzdams magnoliju ziedu smaržu, kas pēc gruzduma smakas piesātinātā gaisa likās tik salda un atsvaidzinoša.

_ Gaismai austot, mēs sasniedzām kādu klajumu, kur mūsu sagūstītāji apstājās.

Klajums bija tikai dažus akrus liels, un to no visām pusēm ietvēra palmu, magnoliju un ozolu biezoknis. Koku lapotne sniedzās līdz pat zemei, tā ka noriņa li­kās milzīgas, 'zaļas sienas ieslēgta, kurā nebija saska­tāma neviena sprauga.

Pelēkajā gaismā mums priekšā iezīmējās nometnes kontūras. Tur bija divas vai trīs teltis, to. tuvumā ganī­jās piesieti zirgi un staigāja cilvēki. Citi gulēja zālē

pa vienam vai grupiņās, it kā saspiedušies kopā, lai būtu siltāk. Vidū dega liels ugunskurs, ap kuru redzēja, stāvam vai sēžam vīriešus un sievietes.

Mūs aizveda līdz pašai nometnei, bet to tuvāk ap­lūkot mēs nepaguvām. Tūlīt mūs rupji izrāva no segliem un nosvieda guļus zalē. Tad mūs pagrieza uz muguras, plaukstas locītavām un potītēm apmeta siksnas, rokas un kājas izstiepa visā garumā, un tādā stāvoklī mēs tikām cieši piesieti pie zemē iedzītiem mietiņiem gluži kā ādas, kas izliktas žāvēšanai.

Protams, šādā situācijā mēs nevarējām redzēt ne nometni, ne kokus, ne zemi — tikai zilās debesis virs mums.

Arī veselam cilvēkam būtu grūti nogulēt tādā pozā» bet man ar savu ievainoto roku tā bija tīrā mocība.

Mūsu ierašanās bija sacēlusi kājās visu nometni-. Vīri iznāca pretī mūs sagaidīt, un tagad mums apkārt sadrūzmējās sievietes. Viņu vidū redzēj;a arī indiānietes, bet es ar izbrīnu ievēroju, ka vairums no tām bija afrikāņu rases — mulates, zambo Un nēģerietes.

Nostājušās lokā ap mums, sievietes ņēmās mūs iz­smiet un kaitināt. Viņas pat sāka mūs mocīt — spļāva virsū, izplēsa matus veselām saujām un durstīja adu ar asiem dzeloņiem, visu laiku ļaunā priekā klaigāda­mas nesaprotamā žargonā, kas izklausījās kā spāņu un ja masu valodas sajaukums.

Melnais Džeks dabūja ciest tikpat smagi kā es. Vienādā ādas krāsa šajās velnišķīgajās sievās neizrai­sīja ne mazāko līdzjūtību. Viņu sātaniskais niknums vērsās vienlīdz nežēlīgi kā pret balto, tā nēģeri.

Es daļēji varēju saprast, ko viņas runāja. Pateico­ties savām nelielajām spāņu valodas zināšanām, es tagad uzzināju, ko sagūstītāji nodomājuši ar mums darīt.

Šis atklājums nepavisam nesagādāja mierinājumu: uzvarētāji bija mūs atveduši uz nometni, lai spīdzinātu.

Mēs jau bijām pietiekami nomocīti, bet mūs gaidīja vēl daudz lielākas ciešanas. Mums pirms nāves vaja­dzēja spēlēt upuru lomu grandiozā izrādē, un šīs vel­nišķīgās raganas tagad līksmojās par gaidāmo baudī­jumu, kādu viņām sagādās mūsu mokas. Tikai tādēļ mēs nebijām nogalināti, bet sagūstīti un atvesti šurp.

Kādu briesmoņu rokās mēs bijām krituši? Vai tie bija cilvēki? Vai tie bija indiāņi? Vai tie varēja būt seminoli, par kuriem līdz šim nekad «nebija dzirdēts, ka viņi spīdzinātu savus gūstekņus?

It kā atbildot uz maniem jautājumiem, atskanēja daudzbalsīgs kliedziens. Visi klātesošie vienā mutē sauca:

— Mulatto-miko! Mulatto-miko! Lai dzīvo Mulatto- mikol

Zirgu pakavu dipoņa vēstīja, ka tuvojas liela jātnieku grupa. Tur jāja tie, kas bija cīnījušies kaujā, uzvarējuši mūs un saņēmuši gūstā Džeku un mani. Mūs naktī uz nometni atveda tikai kāds pusducis sargu. Tagad iera­dās galvenie spēki, kas bija aizkavējušies kaujas laukā, lai pabeigtu kritušo ienaidnieku aplaupīšanu.

Es nevarēju viņus redzēt, kaut gan tie atradās ne­tālu no mums. Es dzirdēju mīņājamies viņu zirgus un gulēju, klausīdamies zīmīgajā saucienā:

— Mulatto-miko! Lai dzīvo Mulatto-miko!

Manī šie vārdi modināja drausmīgas aizdomas. Ap­zīmējums «Mulatto-miko» nebija man svešs, un es ar bailēm klausījos šajos kliedzienos. Mans satraukums jau bija sasniedzis augstāko pakāpi. Mani gaidīja šaus­mīgs liktenis. Paša nelabā parādīšanās nebūtu varējusi padarīt to ļaunāku.

Mans nelaimīgais ciešanu biedrs domāja tāpat. Mēs gulējām tuvu viens pie otra un varējām sarunāties. Mēs dalījāmies savās nojautās, un tās abiem bija pilnīgi vienādas.

Taču drīz vien šai jautājumā vairs nepalika ne ma­zāko šaubu. Līdz mūsu ausīm atskanēja skarba balss, kas strupā tonī pavēlēja sievietēm izklīst. Aizmugurē bija dzirdami smagi soļi — runātājs nāca šurp. Nāko­šajā mirklī viņa ēna uzgūlās manai sejai, un es savā acu priekšā ieraudzīju Dzelteno Džeku.

Neraugoties uz krāsojumu, kas noslēpa viņa dabisko ādas krāsu, neraugoties uz zīlītēm izrotāto kreklu, plato jostu un izrakstītajiem stilbsargiem, neraugoties uz trīs melnajām spalvām, kas nokarājās pār viņa pieri, es tūlīt viņu pazinu.