Oceola — seminolu virsaitis

49. N O D A Ļ A KARŠ

Pēc Kinga forta sapulces dažas nedēļas zemē valdīja šķietams miers. Sarunu stunda bija garām, tuvojās iz­šķirošas rīcības brīdis, un balto iedzīvotāju vidū galve­nais valodu temats bija: ko indiāņi darīs? Vai viņi cīnī­sies vai padosies? Vairākums domāja, ka viņi piekāpsies.

Viņiem bija dots zināms Laiks, lai sagatavotos pār­vietošanai. Uz visām ciltīm tika nosūtīti ziņneši, kas .pavēstīja dienu, kad indiāņiem jānogādā uz fortu savi zirgi un lopi. Tos bija paredzēts pārdot izsolē paša aģenta vadībā un īpašniekiem apsolīts, ka viņi pēc iera- šainās savās jaunajās imājās Rietumos saņems par tiem labu .atlīdzību. Indiāņu plantācijas un iekoptos zemes gabalus bija 'domāts .atsavināt līdzīgā veidā.

Pienāca noteiktā izsoles diena, bet, pilnvarotajam par lielu sarūgtinājumu, gaidītie ganāmpulki netika at­dzīti un pārdošanu vajadzēja atlikt.

Tas, ka indiāņi ar saviem lopiem neieradās, neno­zīmēja neko labu, un drīz vien sekoja citi, vēl taustā­māki .gaidāmo notikumu priekšvēstneši.

Miers, kas bija valdījis vairākas nedēļas, bija tikai draudošs klusums pirms vētras, un dobji tāla pērkona dārdi jau vēstīja negaisu. Arvien biežāk sāka atgadī­ties dažādi incidenti, kas nepārprotami liecināja par tuvojošos konfliktu.

Kā parasti, uzbrucējs bija baltais cilvēks. Trīs indiāņi bija sastapti medījam ārpus rezervāta robežām. Grupa balto bija viņus sagūstījusi un, cieši .sasietus ar jēlādas siksnām, ieslodzījusi zirgu stallī, kas piederēja vienam no uzbrucējiem. Šādā stāvoklī viņi turēti trīs dienas un trīs naktis, līdz sagūstīto indiāņu ciltsbrāļi, uzzinot par šo varmācību, steigušies viņus glābt. No­tikusi sadursme, kurā vairāki indiāņi ievainoti, bet baltie metušies bēgt, un igūstekņi .atbrīvoti.

«Iznesot gūstekņus ārā, gaismā, viņu draugi ierau­dzīja visai bēdīgu skatu,» es citēju vēsturisku patiesību no drošiem avotiem. «Siksnas, .ar kurām šie nabaga puiši bija sasieti, bij.a iegrauzušās miesā. Viņu kājas uz laiku bija kļuvušas nekustīgas, viņi nevarēja ne no­stāvēt, ne paiet. Viņi bija arī stipri noasiņojuši, un visu ieslodzījuma laiku tie nebija dabūjuši barību. Tātad nav grūti iedomāties, kāda šausmīga ciešanu aina pavērās skatienam, viņus ieraugot.»

Vai atkal: «Seši indiāņi atradās savā nometnē Ka- nafas dīķa tuvumā, kad pie viņiem pienāca grupa balto, atņēma tiem šautenes, pārmeklēja saiņus un sāka viņus sist ar pātagām. Šai brīdī tuvumā gadījās divi citi indiāņi un, redzēdami notiekošo, izšāva uz baltajiem. Pēdējie šāva pretī, nogalināja vienu no indiāņiem un smagi ievainoja otru.»

Dabiski, ka indiāņi bija saniknoti un atriebība ne­izbēgama. Pretējā puse ziņoja:

«11. augustā Daltonā. Pasta vedējs ceļā no Kinga forta uz Brūka fort.u sešu jūdžu attālumā no pēdējā sa­stapās ar grupu indiāņu. Tie sagrāba viņa zirga pavadu, izrāva pašu no segliem un nošāva. Sakropļoto līķi, kas bija paslēpts mežā, atrada pēc dažām dienām.»

«Četrpadsmit vīru liela grupa jāšus devās izlūkošanā Vakahontas virzienā uz kapteiņa Gabriela Prīsta plan­tāciju. Vienas jūdzes attālumā no tās viņi piejāja pie maza homoka. Daži atteicās doties tam cauri, bet četri tomēr turpināja ceļu, kad piepeši no paslēptuves izlēca indiāņi un sāka viņus apšaudīt. Divi priekšējie jātnieki tika ievainoti. Kāds misters Foulks dabūja lodi kaklā, bet aizmugurē jājošie viņu pacēla un aizgādāja projām. Otram, kapteiņa Prīsta dēlam, ievainoja roku un nošāva zirgu. Viņš bēga, un, ielienot līdz kaklam purva dūņās, tam izdevās izvairīties no vajātājiem.»

«Apmēram tajā pašā laikā grupa indiāņu uzbruka strādniekiem, kas cirta ozolu baļķus uz kādas Džordža ezera salas. Tie izglābās, bēgot savās laivās, bet divi no viņiem tika ievainoti.»

«Ņūriverā, pussalas dienvidaustrumu daļā, indiāņi iebruka kāda mistera Kūlēja mājās, noslepkavoja viņa sievu, bērnus un ģimenē nodarbināto mājskolotāju. Viņi nolaupīja divpadsmit barelus pārtikas, trīsdesmit cūkas, tfrīs zirgus, vienu muciņu pulvera, vairāk nekā divsimt mārciņas svina, septiņi simti sudraba dolāru un divus nēģerus. Misters Kūlējs šai laikā nebija mājās. Atgrie­zies viņš atrada savu sievu ar lodes caururbtu sirdi un zīdainīti pie krūtīm. Arī viņa abi vecākie bērni bija no­šauti tajā pašā vietā. Meitene vēl arvien turēja rokās savu grāmatu, bet zēna grāmata gulēja viņam blakus. Māja bija liesmās.»

«Springgordenā pie Sentdžonsas pulkveža Rīza plašā plantācija pārvērsta postažā un ēkas nodedzinātas līdz pamatiem. Iznīcinātas cukurniedres, no kurām iz­nāktu deviņdesmit mucu cukura, bez tam nolaupītas trīsdesmit mucas gatava cukura un aizvesti līdz simt sešdesmit divi nēģeri. Paņemti arī mūļi un zirgi. Tie paši indiāņi nopostījuši mistera Depeistera plantācijas ēkas, kura nēģeri sadarbojušies ar sirotājiem. Tā kā viņu rīcībā bijusi laiva, tie pārcēlušies pāri upei un nodedzinājuši kapteiņa Dammeta mājas. Izpostīta ma­jora Heriota plantācija, un astoņdesmit viņa nēģeri aiz­gājuši līdz indiāņiem. Sentogastinas novadā pārvērstas drupās plašās ģenerāļa Hernandeza plantācijas, tāpat arī Balona, Djuponta Buen-Retirā, Danhema, Makreja Tomoka-Krīkā, Beijesa, ģenerāļa Heringa un Bartalones Solāmo .plantācijas un «gandrīz visas pārējās dienvidos no Sentogastinas.»

Vienkārši vēsturiski fakti. Es tos citēju, lai parā­dītu notikumus, kas ievadīja seminolu kanu. Lai cik barbariski rīkojās indiāņi, tā bija tikai atriebība, ilgi apslāpēta naida brāzmains uzliesmojums, atmaksa par pacietīgi panestiem pār i dari jumiem un apvainojumiem.

Līdz šim vēl nebija notikusi vispārēja, liela mēroga sadursme, bet sirotāju grupas vienlaicīgi darbojās da­žādās vietās. Daudzi no tiem, kas bija izturējušies ne­krietni pret indiāņiem, taigad saņēma atmaksu, un dau­dzi izglāba tikai savu kailo dzīvību. Ugunsgrēks sekoja ugunsgrēkam, līdz visa zeme bija liesmās.

Tie, kas dzīvoja indiāņu rezervāta teritorijā vai tā robežu tuvumā, bija spiesti pamest savus sējumus un lopus, savu saimniecības inventāru un mēbeles, patie­šām visu savu mantību un meklēt patvērumu fortos vai tuvākajos ciemos, kuriem apkārt lielākas 'drošības labad tika uzceltas stipras sētas.

Baltajiem draudzīgie virsaiši — brāļi Omatias un citi — kopā ar kādiem četrsimt saviem .piekritējiem atstāja dzimtos ciematus un aizbēga uz Brūka fortu meklēt aizstāvību.

Vairs nebija šaubu, ka karš ir neizbēgams. Tā tu­vumu jundīja mežonīgais «jo-ho-ehi», kas dienu un naktī •skanēja cauri mežiem.