Oceola — seminolu virsaitis

30. NODAĻA SARUNAS PIE GALDA

Pie kopējā ēdamgalda es uzzināju daudz ko. Kad plūst vīns, vīru valodas ir brīvas, un šampanieša ietekmē vis­prātīgākie kļūst pļāpīgi.

Pilnvarotais necentās slēpt ne savus plānus, ne prezidenta viedokli, bet gandrīz visi jau bija tos uzminē­juši.

Viņš bija mazliet sadrumis par diena notikušas sapul­ces neveiksmīgo nobeigumu, jo bažījās, ka sakarā ar to var ciest viņa diplomāta slava — slava, pēc kuras tik kaislīgi tiecās visi Savienoto Valstu valdības aģenti. Oceola un citi bija izrādījuši necieņu arī pret viņu per­sonīgi, jo mierīgais, aukstasinīgais indiānis nicina nesavaldīga rakstura cilvēkus, un Tompsons visu dienu ar šo savu vājību bija devis tiem iemeslu izsmieklam. Viņš jutās sakauts, pazemots, sadusmots uz sarkanādai- najiem un mierināja sevi ar domu, ka rīt liks tiem sajust savu dusmu spēku, parādīs viņiem, ka ar visu savu ātro dabu var būt arī nelokāms un drosmīgs.

Iesilis no vīna, viņš to pateica diezgan lielīgā tonī un kļuva bravūrīgs un jautrs.

Kas attiecas uz armijas virsniekiem, tad tiem bija maza bēda par visas šīs lietas civilo pusi, un viņi ne visai aktīvi piedalījās tās apspriešanā no šā viedokļa. Viņi galvenokārt prātoja par bruņotas sadursmes varbū­tību — būs karš vai nebūs. Šis jautājums interesēja karavīrus vairāk par visu. Es dzirdēju daudzus no viņiem lielāmies ar mūsu pārākumu un nonievājam paredzamā ienaidnieka spēku un drosmi. Taču daži veci indiāņu karu veterāni, kas piedalījās maltītē, bija par to citādās domās.

Lieki būtu teikt, ka tika runāts arī par Oceolu, un uz­skati par jauno virsaiti bija tik atšķirīgi kā melns un balts. Daži viņā patiešām bija saskatījuši «cildenu ieze­mieti», bet es jutos pārsteigts, dzirdot, ka vairākums ne­pievienojas šim vērtējumam. «Piedzēries mežonis», «lopu zaglis», «krāpnieks» — tādiem un līdzīgiem apzīmēju­miem bagātīgi tika apveltīts jaunais seminolu virsaitis.

Es sāku skaisties, jo nevarēju ticēt šiem apvainoju­miem. Es ievēroju, ka vairums no tiem, kas tā izrunājās, nebija vietējie, bet gan nesen šeit ieradušies svešinieki un tātad nevarēja daudz neko zināt par tā cilvēka līdz­šinējo dzīvi, kura vārdu atļāvās nomelnot.

Arī Ringoldi pievienojās zākātājiem. Viņiem jau nu gan vajadzēja Oceolu labi pazīt, bet es sapratu, .kāpēc viņi tā dara.

Es jutu, ka mans pienākums ir iejaukties un aizstā­vēt Oceolu divu iemeslu dēļ: viņa paša te klāt nebija, un viņš bija izglābis manu dzīvību. Par spīti augstajai sa­biedrībai, es nevarēju novaldīt savu mēli.

— Džentlmeņi, — es sacīju pietiekami skaļi, lai pie­vērstu sev runātāju uzmanību, — vai kāds no jums var pierādīt šos pret Oceolu vērstos apvainojumus?

Maniem izaicinošajiem vārdiem sekoja neveikls klusums. Neviens nevarēja tieši pierādīt ne dzeršanu, ne lopu zagšanu, ne krāpšanu.

— Ah! — beidzot iesaucās Erenss Ringolds savā grie­zīgi spiedzošajā balsi. — Jūs esat viņa aizstāvis, vai ne, leitnant Rendolf?

— Līdz tam brīdim, kamēr dzirdēšu pārliecinošāku pierādījumu nekā tukšu apgalvojumu, ka viņš nav aiz­stāvēšanas cienīgs!

— O, to nav grūti dabūt! — kāds kliedza. — Visi zina, ka šis zellis jau gadiem ilgi nodarbojas ar lopu zagšanu.

— Jūs maldāties, — es atbildēju pašapzinīgajam runātājam. — Es to nezinu. Un jūs to zināt, ser?

— Atzīstos, ne no personīgiem piedzīvojumiem, — viņš sacīja, pēkšņā jautājuma mazliet samulsināts.'

— Tā kā jūs runājat par lopu zagšanu, džentlmeņi, es varu jūs informēt, ka vēl vakar sastapos ar kādu retu gadījumu, kas ar to sakarā. Ja jūs man atļautu, es to pastāstītu.

— Ah, protams! Katrā ziņā pastāstiet!

Tā kā es šeit biju svešs, mani uzklausīja visai pacie­tīgi. Es izstāstīju gadījumu ar advokāta Grabsa ganām­pulku, neminot nevienu vārdā. Mans stāsts izraisīja gan­drīz vai sensāciju; es redzēju, ka tas atstāja iespaidu uz virspavēlnieku, bet pilnvarotais izskatījās saīdzis, it kā viņam labāk būtu paticis, ja es būtu turējis muti. Taču visspēcīgāk tas iedarbojās uz Ringoldiem, tēvu un dēlu. Viņi abi bija nobāluši un manāmi satraukti. Varbūt, iz­ņemot mani, neviens cits to nepamanīja, bet es to re­dzēju pietiekami skaidri, lai man rastos pārliecība, ka tie abi zina par šo lietu vairāk nekā es pats.

Tālāk sarunas pievērsās izbēgušajiem vergiem, tika spriedelēts, cik šo nēģeru varētu būt pie indiāņu ciltīm un kā viņi ietekmētu ienaidnieka pretošanos mums kara gadījumā.

Tas bija ļoti nopietns un svarīgs jautājums. Bija labi zināms, ka rezervātā ir apmeties krietns skaits nēģeru un mulatu: daži apstrādāja zemi, citi audzēja lopus, un ne mazums ar šauteni rokā klaiņoja pa savannām un mežiem, pilnīgi pieņēmuši indiāņu mednieku dzīves veidu.

Tika izteikti dažādi uzskati: vieni rēķināja, ka šo iz­bēgušo vergu nebūs vairāk par pieciem simtiem, citi domāja, ka viņu skaits sasniedz tūkstoti.

Tie visi līdz pēdējam vīram būs pret mums. Šai ziņā domstarpību nebija.

Daži apgalvoja, ka viņi būs vāji karotāji, citi — ka drosmīgi, un šis uzskats bija vairāk pamatots. Visi bija vienis prātis, ka viņi ievērojami palīdzēs ienaidniekam un sagādās mums nepatikšanas, bet daži aizrunājās pat tik tālu, ka mums no melnajiem «bēgļiem» esot vairāk jābaidās nekā no sarkanajiem «bēgļiem». Šai izteicienā bija slēpts izsmiekls.[31]

Nevarēja būt šaubu, ka sadursmes gadījumā nēģeri ķersies pie ieročiem, un tikpat skaidrs bija tas, ka viņi ar panākumiem cīnīsies pret mums. Te viņiem palīdzēs balto cilvēku dzīves veida un ieradumu pazīšana. Bez tam nēģeri nav gļēvuļi un bieži vien ir pierādījuši savu drosmi. Nostādiet nēģeri pretī mirstīgam ienaidniekam — būtnei no miesas, kauliem un asinīm, apbruņotam ar šauteni un durkli, — un viņš nebūs tas, kas atkāpsies. Cita lieta, ja ienaidnieks nav šāszemes radījums, bet pieder garu pasaulei. Neizglītotā Āfrikas bērna dvēsele ir dziļas māņ­ticības varā, viņš dzīvo garu, spoku un rēgu pasaulē, un viņa bailes no šiem pārdabiskajiem spēkiem ir patiešām gļēvulība.

Sarunai par nēģeriem turpinoties, es nevarēju nepa­manīt stipri naidīgo noskaņojumu, kas rosināja runātā­jus, it īpaši plantatorus civilapģērbā. Daži iedegās dus­mās un izgāza savu niknumu, rupji lamādamies un draudēdami ar visvisādiem sodiem tiem izbēgušajiem vergiem, kas varbūt tiktu noķerti. Viņi tīksminājās par izredzēm atgūt tos savā īpašumā, bet ne mazāk priecājās par drīzo atriebšanos. Viņi runāja par nošaušanu, pa­kāršanu, sadedzināšanu, cepināšanu un vēl dažādām ci­tām mocībām, kas raksturīgas šajā dienvidu zemē. Iz­meklēti nežēlīgi sodi cits pēc cita vienā elpas vilcienā

tika apsolīti nelaimīgajam bēglim, kam gadītos krist viņu rokās.

Jums, kas dzīvojat tālu no šejienes, būs grūti sa­prast kastu un rasu savstarpējās attiecības. Parastos apstākļos starp baltajiem un melnajiem nemēdz būt naidīgu jūtu. Gluži otrādi — baltais cilvēks ir diezgan labvēlīgi noskaņots pret savu krāsaino brāli, bet tikai tik ilgi, kamēr pēdējais pakļaujas viņa gribai. Tiklīdz nēģe­ris izrāda pretestību, kaut vai visniecīgāko, ātri vien iedegas naids, taisnīguma un žēlsirdības principi tiek aizmirsti un valda tikai atriebības kāre.

Tā ir vispār zināma patiesība un attiecas uz ikvienu, kam pieder kāds vergs.

- Izņēmuma gadījumos attiecības ir sliktākas. Dienvidu štatos ir baltie saimnieki, kas nēģera dzīvību vērtē visai zemu — tieši tikpat, cik ir viņa tirgus cena. Kā piemēru es minēšu kādu gadījumu no jaunā Ringolda medību gaitām. Tikai iepriekšējā dienā to bija pastāstījis mans «ieroču nesējs» Melnais Džeks.

Šis jauneklis kopā ar citiem pazīstamiem zēniem, tik­pat izlaidīgiem pēc rakstura, mežā medījis. Suņi aizskrē­jusi tālu uz priekšu, tos vairs nebijis iespējams sadzirdēt, un neviens nevarējis pateikt, kādā virzienā tie devušies. Nebijis nozīmes jāt tālāk, un kompānija apstājusies, puiši izlēkuši no segliem un piesējuši zirgus pie kokiem.

Ilgu laiku mednieki nevarējuši saklausīt kvekšu rie­šanu, un viņiem kļuvis garlaicīgi. Kā gan lai pakavē laiku?

Tuvumā gadījies nēģeru zēns, kas cirtis malku. Baltie mednieki viņu labi pazinuši, tas bijis viens no kaimiņu plantācijas vergiem.

— Pajokosim mazliet ar šo melno! — ieteicies viens.

— Kā tad?

— Joka pēc pakārsim viņu.

Šis priekšlikums, protams, izraisījis vispārējus smieklus.

— Jokus pie malas, — teicis pirmais runātājs, — man tiešām gribētos pamēģināt, cik ilgi viens melnais var karāties, neizlaidis garu.

— Man arī, — pievienojies otrs.

— Un man arī, — piebildis trešais.

Šī doma visiem iepatikusies, jo solījusi izklaidēšanos.

— Nu tad sarīkosim tiesu, tas ir vislabākais veids, kā to lietu izdarīt.

Un «tiesāšana» tiešām notika — es stāstu patiesību. Nelaimīgo zēnu saķēra, aplika viņam cilpu ap kaklu un uzvilka augšā pie kāda koka zara.

Tieši šai momentā garām aizdrāzās briedis un tam pakaļ suņi, skaļi riedami. Mednieki metās pie saviem zirgiem un šajā kņadā aizmirsa pārgriezt virvi, kurā bija pakārts viņu neģēlības upuris. Viens domāja, ka to iz­darīs otrs, bet visi aizmirsa!

Kad medības bija beigušās, viņi atgriezās uz šo vietu. Nēģeris vēl arvien karājās pie zara — viņš bija beigts!

Vainīgos sauca tiesas priekšā, bet tā bija tīrā komē­dija. Kā tiesnesis, tā zvērinātie bija noziedznieku radi­nieki, un tiesas spriedums skanēja: par nēģeri jāsamaksā! Verga īpašnieku cena apmierināja; taisnīgums bija ievē­rots, vismaz šķietami. Un Džeks bija dzirdējis simtiem balto kristiešu, kas zināja, ka šis notikums ir patiesība, smejamies par to kā par labu joku. Un kā tādu to bieži vien visos sīkumos mēdza stāstīt pats Erenss Ringolds!

Jūs, kas mītat otrpus Atlantijas okeāna, paceļat savas rokas un kliedzat: «Šausmīgi!» Jūs dzīvojat iedomās, ka jums nav vergu un ka pie jums nenotiek tādas neģēlī­bas. Bet jūs rūgti maldāties. Es te pastāstīju par vienu izņēmuma gadījumu un vienu atsevišķu upuri. Darba namu un cietumu zeme![32] tavu upuru ir tūkstošiem!

Smaidošais kristieti! Tu gan izrādi savu līdzjūtību, bet pats esi vainojams postā, kas to modina. Ar labprā­tīgu sadarbību tu atbalsti sistēmu, kas rada visas cie­šanas, un nomierini savu dvēseli, sludinādams, ka noziegumiem un nabadzībai ir dabiski cēloņi. Bet dabu nevar apmelot nesodīti. Velti tu centies izvairīties no personīgas atbildības. Par katru vaidu un asaru tev būs jāatbild dieva vaiga priekšā.

Saruna par izbēgušajiem vergiem dabiski novirzīja manas domas uz otru — vēl neizprotamāko vakardienas piedzīvojumu. Es biju šo gadījumu garām ejot piemi­nējis, un mani uzaicināja pastāstīt to sīkāk. Es to arī darīju, protams, nepieļaujot domu, ka uzbrucējs, kas gri­bēja mani nogalināt, varētu būt bijis Dzeltenais Džeks. Laba dala no klātesošajiem zināja notikumu ar mulatu nn apstākļus, kādos viņš bija gājis bojā.

Bet kādēļ gan, kad es pieminēju viņa vārd.u, stāstot par sava melnā ieroču nesēja nopietno apgalvojumu, kā­dēļ gan Erenss Ringolds pēkšņi satrūkās, nobālēja un kaut ko iečukstēja savam tēvam ausī?