Oceola — seminolu virsaitis

14. NODAĻA RINGOLDA ATRIEBĪBA

Tikai cietsirdīgi, rupji cilvēki tik nepiedienīgi uzjaut­rinājās par šo notikumu; citi, kam bija vairāk smalkjū­tības, attiecās pret to ar pienācīgu nopietnību un daži pat ar māņticīgu bijību.

Patiešām varēja likties, ka te iejaukusies dieva roka, — pārāk zīmīga bija šī sagadīšanās, ka noziedz­nieku piemeklēja tāds pats liktenis, kādu viņš bija gata­vojis citiem.

Ta bija briesmīga nāve, taču daudz vieglāka nekā tā, ko viņam bija lēmuši cilvēki. Visvarenais bija žēlī­gāks un, šādi mīkstinādams noziedzīgā nelieša sodu, it kā pārmeta viņa tiesnešiem.

*

Es palūkojos apkārt, meklēdams jauno indiāni, un jutos apmierināts, redzot, ka viņa vairs te nav. Viņa ķilda ar Ringol'du tika pēkšņi pārtraukta, un es baidījos, ka tā nav vēl galā. Pauela vārdi bija aizkaitinājuši ne vienu vien balto, pie tam viņa klātbūtne bij.a sagādājusi noziedzniekam izdevību aizbēgt. Ja pēdējais tiešām būtu izbēdzis, tad būtu vēl ļaunāk, bet arī pašreiz mani māca bažas, ka drosmīgajam metisam var iznākt nepatikšanas. Viņš šeit nebija savā zemē — indiāņu teritorija bija upes otrs krasts, un tādēļ viņu varēja uzskatīt par iebrucēju. Taisnība, mēs ar indiāņiem dzīvojām mierā, bet tomēr starp abām rasēm valdīja diezgan naidīgs noskaņojums. 1818. gada karā[8] iegūtās brūces vēl arvien sūrstēja.

Es pazinu Ringolda atriebīgo raksturu. Viņš tika pa­zemots savu biedru acīs, jo neilgā kautiņa laikā metiss guva virsroku. Viņš to tā nepametīs, bet mēģinās at­riebties.

Tādēļ es jutos atvieglots, redzēdams, ka Pauels ir aiz­gājis. Varbūt arī viņš pats bija nojautis briesmas un devies atpakaļ pāri upei. Tur viņam neviens nedzīsies pakaļ. Pat Ringolds neiedrošinātos viņam sekot uz upes otru krastu, jo līguma noteikumu pārkāpšanai varēja būt ļoti nepatīkamas sekas. Pat vispārgalvīgākie kolo­nisti to apzinājās. Šāda rīcība būtu izraisījusi jaunu indiāņu karu, un valdībai, kaut arī tā šai ziņā nebija

pārāk piesardzīga, pašreiz tas nebūtu bijis pa prātam.

Es jau pagriezos, lai dotos uz māju pusi, kad man ienāca prātā, ka vajadzētu uzmeklēt Ringoldu un izteikt savu neapmierinātību ar viņa rīcību. Es biju sašutis par viņa izturēšanos un pietiekami sadusmots, lai pateiktu to viņam tieši acīs. Ringolds bija vecāks par mani un lielāks augumā, bet es no viņa nebaidījos. Taisni otrādi, es zināju, ka viņam drīzāk ir bailes no manis. Tas, ka viņš tik rupji apvainoja cilvēku, kas vēl pirms stundas bija riskējis ar savu dzīvību, lai izglābtu mūs, bija mani saniknojis, un es gribēju izteikt viņam pārmetumu. Tādēļ es devos atpakaļ pie ļaudīm krastmalā, lai viņu uzmek­lētu. RingoMa tur nebija.

— Vai jūs neesat redzējis Erensu Ringoldu? — es jautāju vecajam Hikmenam.

— Jā, viņš nupatās aizjāja, — skanēja atbilde.

— Uz kuru pusi?

— Uz augšu gar upi. Aizlēkšoja kopā ar Bilu Vil- jamsu un Nedu Spensu. Varen agni visi kaut kur aiz­nesās!

Man iešāvās prātā nelabas aizdomas.

— Hikmen, — es palūdzu, — vai jūs man neiedotu savu zirgu uz vienu stundu?

— Manu veco kleperi? Kālab ta ne? Ar labu prātu! Ja jums ir vajadzība — kaut uz visu dienu. Bet, Džor- džij, tu tak ar savu sagandēto roku nevari jāt?

— Nekas! Palīdziet tikai man iekāpt seglos.

Vecais mednieks izpildīja manu lūgumu, un, pārmai­nījis ar viņu vēl dažus vārdus, es devos augšup pa upes krastu.

Mazliet augstāk upē bija pārceltuve, un tur droši vien jaunais indiānis bija atstājis savu laivu. Tātad, lai at­grieztos mājās, viņam vajadzēja būt aizgājušam šajā virzienā, bet Ringoldam uz šo pusi nekas nebija da­rāms, jo ceļš uz viņu plantāciju veda tieši pretējā virzienā. Tādēļ man arī radās ļaunas aizdomas, uzzinot, ka viņš aizjājis augšup gar upi. Šādā laikā un pie tam vēl tādā kompānijā tas neko labu nenozīmēja. Abi šie zeļļi, ko pieminēja Hikmens, bija pazīstami kā visnelietīgākie visā kolonija, un es zināju, ka viņi ir Ringolda drauģeļi jeb, pareizak sakot, rokaspuiši.

Mani mocīja .aizdomas, ka viņi ir devušies pakaļ indiānim un, protams, ar ļaunu nolūku. Tās vairs nebija tikai aizdomas, es biju gandrīz pārliecināts par to. Un, jājot tālāk pa upmalas ceļu, manas bažas apstiprinājās. Es redzēju viņu zirgu pēdas uz takas, kas veda uz pār­celtuvi, un šur tur smiltīs pamanīju arī mitrus indiāņa mokasīnu nospiedumus. Es zināju, ka viņa drēbes vēl! nav izžuvušas un mokasīni ir ūdens piesūkušies.

Es dzinu veco zirģeli, cik ātri vien tas spēja skriet. Pārceltuvei visapkārt bija koki, un es nevarēju saskatīt, vai tur ir kādi cilvēki, bet jau pa gabalu sadzirdēju dus­mīgas balsis, kas liecināja, ka manas aizdomas ir bijušas pamatotas.

Es neapstājos, lai paklausītos, bet atkal iecirtu pie­šus zirgam sānos un jāju uz priekšu. Ceļa līkumā es ieraudzīju pie kokiem piesietus trīs zirgus. Es pazinu, ka tie bija Ringolda un viņa drauģeļu zirgi, bet nesa­pratu, kāpēc tie te atstāti.

Es daudz neprātoju, bet .aulekšoju tālāk. Kā jau biju paredzējis, visi trīs puiši atradās pie pārceltuves, un turpat es ieraudzīju arī metisu.

Viņi bija tam nemanot pielavījušies klāt — tādēļ zirgi bija atstāti mežā — un sagrābuši tieši tajā brīdī, kad jauneklis taisījās kāpt savā laivā. Viņam nebija ieroča, ar ko pretoties, jo mana dāvinātā šautene vēl bija mitra un mulats aizbēga ar visu viņa dunci, tādēļ arī uzbru­cējiem bija izdevies viegli gūt virsroku.

Viņi bija rīkojušies ātri un jau paguvuši noraut indiā­ņu jauneklim kreklu un viņu pašu piesiet pie koka. Paš­reiz viņi stāvēja tam līdzās ar pātagām rokās, gatavi izgāzt savu niknumu uz viņa kailās muguras. Skaidrs, ka viņi sitienus nebūtu taupījuši, ja vien šai brīdī ne­ierastos es.

— Kaunieties, Erens Ringold! Kaunieties! — es klie­dzu, piejādams klāt. — Tā rīkojas tikai gļēvuļi, un es parūpēšos, lai visa kolonija to uzzinātu.

Ringolds kaut ko nomurmināja, it kā atvainodamies.

Mana piepešā ierašanās bija viņu acīm redzot samulsi­nājusi.

— Tas nolādētais indiānis ir to pelnījis, — norūca Viljamss.

— Par ko gan, māster Viljams? — es jautāju.

— Lai nepalaiž tik nekaunīgi muti pret baltajiem.

— Ko viņš te meklē? — piebalsoja Spenss. — Viņam nav tiesību nākt šurp, uz šo upes krastu.

— Un jums nav tiesību viņu sist — ne šai pusē, ne viņējā, tāpat kā jums nav tiesību aizskart mani.

— Ho, ho! Varētu uzlaist arī jums! — ņirgādamies sacīja Spenss, un es jutu, ka man asinis saskrien galvā.

— Nu, tas jums tik viegli neizdosies! — es iesaucos, nolēcu no vecā zirga un pieskrēju viņiem klāt.

Mana labā roka bija vesela. Paredzēdams, ka var iz­nākt nepatīkama sadursme, es biju no vecā Hikmena palūdzis arī pistoli un tagad turēju to rokā.

— Nu, džentlmeņi, — es sacīju, nostādamies blakus sagūstītajam Pauel'aim, — turpiniet savu izrēķināšanos, bet es lieku ķīlā savu goda vārdu, ka pirmo, kurš pacels roku sitienam, caururbs mana lode.

Kaut gan viņi visi bija vēl tikai pusaudži, pēc tolaiku paraduma tiem katram bija klāt duncis un pistole. No visiem trim Spenss šķita visvairāk noskaņots izpildīt sa­vus draudus, taču Ringolds, viņu vadonis, jau bija gatavs atkāpties, un, to redzēdami, arī abi pārējie neko neuz­sāka. Pretstatā saviem drauģeļiem Ringolds, sanaidojo­ties ar mani, varēja kaut ko pazaudēt, bez tam viņš kala citus plānus un arī baidījās pats par savu ādu.

Galu galā visi trīs, skaļi izteikuši savu neapmierinā­tību par manu neaicināto iejaukšanos ķildā, kas uz mani nemaz neattiecoties, dusmīgi un saduguši aizlasījās projām.

Es tūlīt atbrīvoju jauno indiāni. Viņš pateica tikai dažus vārdus, bet tā skatiens pauda vissirsnīgāko patei­cību, kad, šķiroties paspiezdams man roku, viņš sacīja:

— Nāciet medīt otrpus upes, kad vien vēlaties, — neviens indiānis jūs neaizskars. Sarkanādaino vīru zemē jūs būsiet gaidīts viesis.