Oceola — seminolu virsaitis

23. NODAĻA PĀRDOMAS CEĻĀ

Koledžā, tāpat kā visur citur, mani izsmēja par no­stāšanos indiāņu pusē. Nereti mani kaitināja, pieminot veco nabaga Pouhattanu, kura asinis pēc divu gadsimtu ilgas «balināšanas» ļoti atšķaidītā veidā ritēja manās dzīslās. Mēdza teikt, ka es neesot patriots, jo es nepie­vienojos vulgārajai klaigāšanai, ikas tik raksturīga tau­tām, kad tās runā par ienaidnieku.

Tautas ir tādas pašas kā atsevišķi cilvēki. Lai tām izpatiktu, jums vajag būt tikpat ļaunam kā visi, just to pašu vai vismaz izlikties jūtam — arī ar to pietiek, mīlēt un nīst atbilstoši vispārējam noskaņojumam, vārdu sa­kot, atteikties no domu neatkarības un līdz ar vairākumu kliegt: «Sist krustā!»

Tāds ir īstais sabiedrības cilvēks, sava laika patriots.

Tas, kurš smeļ savas atziņas patiesības avotā un mēģina apturēt tautaš pāragro spriedumu bezjēdzīgo straumi, nekad nekļūs populārs, dzīvs būdaims. Varbūt gan pēc nāves, bet ne šaipus kapa. Tam nevajag meklēt sava mūža laikā slavu, pēc kādas ilgojās Peru iekaro­tājs, — viņš to neatradīs. Ja īstais patriots vēlas gūt slavas laurus, viņš tos var gaidīt tikai no vēlākajām pa­audzēm, pēc tam kad viņa iznīcīgie kauli sen jau būs kapā sairuši.

Kaut gan mani ļoti skumdināja secinājumi, pie kuriem gribot, negribot noveda ne tikai, nupat redzētais gadī­jums, bet daudzi citi, par kuriem biju pēdējā laikā dzir­dējis, es jutu iekšēju gandarījumu par savu izturēšanos. Ne ar vārdiem, ne darbiem es nebiju iesviedis ne spal­viņu netaisnības svaru kausā. Man nebija iemesla pašam sevi apsūdzēt. Mana sirdsapziņa bija pilnīgi tīra pret šiem nelaimīgajiem cilvēkiem, ar kuriem man drīz vien vajadzēja sastapties kā ar ienaidniekiem.

Manas domas nekavējās ilgi pie šīs vispārējās problēmas. Jau pēc īsa brīža to aizēnoja vēl sāpīgākas pārdomas, ko manī viesa draudzības un mīlestības iz­raisīta līdzjūtība. Es domāju par izputināto atraitni, par viņas bērniem, par Majumi. Patiesības labad jāatzīstas, ka es domāju tikai par pēdējo, bet šīs domas aptvēra visu, kam bija sakars ar viņu. Visi Majumi tuvinieki bija man dārgi, kaut gan viņa atradās šo jūtu degpunktā.

Es jutu līdz viņiem visiem, bēdājos par visiem, un manu sirdi plosīja sabrukušu cerību izmisums. Es vairs necerēju viņus vēl kādreiz sastapt.

Kur gan viņi tagad bija? Uz kurieni viņi bija aiz­gājuši? Mani mocīja minējumi, nojautas, bailes. Es ne­spēju atvairīt savā iztēlē drūmas ainas. Cilvēki, kas iz­darīja šo noziegumu, bija spējīgi uz jebkuru citu, pat visneģēlīgāko, kādu vien pazīst tiesu vēsture. Kas bija noticis ar šiem maniem jaunības draugiem?

Mans pavadonis nevarēja, par to nekā pastāstīt. Viņš domāja, ka tie devušies uz kādu citu vietu indiāņu re­zervātā, jo pēc lielā pāridarījuma dienas neviens par viņiem vairs neesot nekā dzirdējis:

Bet pat tas bija tikai minējums.

Manas drūmās domas mazliet izklaidēja izmaiņas ap­kārtējā ainavā.

-Līdz šim mēs bijām jājuši caur priežu mežu. Ap pus-: dienas laiku mēs nokļuvām kāda Floridas dabiskā dīķa tuvumā, kam apkārt plašā joslā stiepās mūžam zaļo koku biezoknis. Mūsu ceļš jeb taka veda tieši cauri tam.

It kā uz burvja mājienu ainava pēkšņi izmainījās. Mūsu zirgu kājas mina citādu zemi, un citāda bija la­potne virs mūsu galvām. Priedes te vairs neauga. No visām pusēm mūs ietvēra necaurredzama mūžam zaļo koku siena. Dažiem no tiem bija platas, spīdīgas, ādai līdzīgas lapas kā magnolijām, kas te pacēlās visā savā staltumā. Blakus tām auga ozoli, sarkanie zīdkoki, lauru koki, dzelzskoki, halēzijas un kalikarpas, bet pāri visam kā torņi slējās palmas, lepni šūpodamas vējā savus plūksnainos cekulus, it kā augstprātīgi mājot sveicienus saviem pazemīgākajiem biedriem tur lejā.

.Ilgu laiku mēs jājām pa dziļu ēnu, jo taku apēnoja ne tikai paši koki, bet arī uz tiem augošie parazītaugi. Milzīgi, lapām klāti meža vīnāji, smilaksu un efeju lož­ņājošās stīgas un tilandsiju sudrabotie pušķīši pilnīgi aizsedza debesis mūsu skatienam. Taka vijās līču loču, un jāt pa to bija grūti. Bieži vien tā meta līkumus ap kritušu koku stumbriem, un nereti ceļu aizšķērsoja blāvi zaļš muskata vīnogulāja mezgloto stīgu režģis, kuras stiepās no koka uz koku kā kuģa tauvas.

Aina bija mazliet drūma, bet varena un iespaidīga. Tā saskanēja ar manām pašreizējām izjūtām un nomie­rināja mani pat vairāk nekā klajais priežu mežs.

Izjājuši cauri šai tumšā meža joslai, mēs nokļuvām pie viena no tiem īpatnējiem dīķiem, kas jau iepriekš tika aprakstīti. Tas bija norimis ūdens vulkāns — apaļš ba­seins* kam visapkārt pacēlās pauguri un klintis. Angļu- sakšu ienācēji savā barbariskajā žargonā šos dīķus dēvē par «mārkiem», taču šis apzīmējums ir pavisam aplams, jo ūdens, kas atrodas tajos, vienmēr ir kristāldzidrs un tīrs.;

Dīķis, pie kura mēs piejājām, bija gandrīz pilns ar skaidru ūdeni. Mūsu zirgi gribēja dzert un mēs paši arī. Bija pati karstākā dienas stunda. Mežs viņpus dīķa iz­skatījās retāks un ne tik ēnains. Bija īstais laiks un vieta uz kādu brīdi apstāties. Nokāpuši no zirgiem, mēs ga­tavojāmies atpūsties un atspirdzināties.

Džekam plecos bija liela mugursoma, kuras izspiedu­šies sāni un uz āru izlīdušie vairāku -pudeļu kakli liecināja par -maigajām rūpēm, ar kādām mēs bijām iz­vadīti ceļā.

Vairāku stundu ilgais jājiens bija radījis -man apetīti un karstums savukārt slāpes, bet drīz vien mugursomas saturs apmierināja manu izsalkumu un glāze sarkanvīna, sajaukta ar vēso ūdeni, brīnišķīgi atveldzēja izžuvušo rīkli.

Cigārs bija neatņemams šās brīvdabas maltītes no­beigums, un, to aizkūpinājis, es atgūtos uz muguras kuplas magnolijas zaru paēnā.

Es lūkojos, kā zilie dūmu mākonīši aizpeld augšup starp spīdīgajām lapām, liekot sīkiem kukainīšiem pamest savu apmešanās vietu. Mans jūtu satraukums norima, miers ieaijāja domas, spēcīgā smarža no lielajiem, vaskai- najiem ziediem, kuru vidū vizēja koraļļsārti konusiņi, kā reibinoša elpa apņēma mani. Es iemigu.