Oceola — seminolu virsaitis

42. NODAĻA IZAICINĀJUMS

Tajos laikos, par kuriem es rakstu, Savienoto Valstu armijā .divkaujas nebija nekas neparasts. Kara laikā, cik varu spriest pēc saviem nesenajiem piedzīvojumiem, 'tās arī vēl tagad notiek diezgan bieži. Amerikāņu armijā divkaujas ir aizliegtas ar reglamentu, tāpat kā tas, manuprāt, ir visās civilizētās pasaules armijās. Nerau­goties uz to, pret reglamenta pārkāpumu šai ziņā pa­rasti mēdz attiekties visai iecietīgi un priekšniecība bie­žāk skatās caur pirkstiem nekā soda vainīgos. Vismaz to es varu apgalvot, ka ikviens amerikāņu armijas virs­nieks, ikas atklāti .apvainots melos, uzskatīs par savu goda lietu pārkāpt .šo militāro noteikumu, nevis to ie­vērot.

Pēc visa, kas ir runāts un rakstīts par divkaujām, skaļie protesti pret tām ir .tikai nožēlojama izlikšanās, vismaz Amerikas Savienotajās Valstīs — nekas cits kā vislielākā liekulība. Lai aik plašu vērienu ir ieguvusi šī nosodīšanas tendence, man netiktos meklēt patvērumu pie tās. Eis labi zinu, ka tā mani nepasargātu no rie­bīgā apzīmējuma — zaķapastala. Atkal un atkal no jauna esmu ievērojis, ka 'laikraksti, kas visskaļāk nolād divkaujas, paši pirmie .steidz apvainot par gļēvuli cil­vēku, kurš .atsakās cīnīties.

Tā nu tas ir. Kaut gan Amerikā tik ļoti tiek cildināta morālā drosme, patiesībā tā neizpelnās vispārēju atzi­nību. Atteikšanās cīnīties divkaujā ar cilvēku, kas jūs izaicinājis, netiek tā izskaidrota. To nosauc par izvai­rīšanos, mazdūšību, un tas, kurš tā rīkojas, lai vairs ne­cer uz savas sirds dāmas labvēlību, viņa to vairs negri­bēs ne acīs redzēt.

Tātad, pastāvot šādam vispārējam noskaņojumam, Erensam Ringoldam nebija citas izejas kā izaicināt mani uz divkauju, pie tam man bija izdevies viņu uz to pro­vocēt, neatklājot savu noslēpumu. Un tomēr, pat ja viņš būtu lielākais gļēvulis pasaulē, viņš nevarētu justies ne­laimīgāks kā es, atgriezdamies savā istabā.

Mans dzīvespriecīgais draugs vairs nespēja mani uz­jautrināt, kaut gan mana drūmā garastāvokļa cēlonis nepavisam nebija bailes no priekšā stāvošās divkaujas. Nekas tamlīdzīgs, tā man gandrīz nemaz nebija prātā. Es domāju tikai par Majuimi, par to, ko nupat biju dzir­dējis. Viņa bija kļuvusi neuzticīga, pievīlusi mani un pati pievilta … zudusi uz visiem laikiem!

Es patiešām jutos dziļi nelaimīgs. Vēl vairāk mani satriekt būtu varējis tikai viens: ja rastos kāds šķērslis paredzētajai divkaujai, ja kaut kas izjauktu imanu atrie­bību. Uz šo divkauju es tagad liku visas savas cerības. Varbūt tā atvieglos manu sirdi, remdinās karstās asinis, kas tajā dega. Taču nē, man nebūs miera, iekāms manā priekšā nestāvēs arī tas otrais — pavedējs, kas bija vainojams šajās ciešanās. Kaut es varētu atrast kādu ieganstu, lai viņu izaicinātu! Man to vajadzēja izdarīt jau tūlīt. Kādēļ es to neizdarīju? Kādēļ es neiesitu viņam par to riebīgo smaidu? Tad es būtu varējis cīnī­ties ar viņiem abiem uzreiz, papriekš ar1 vienu, tad ar otru.

Tā es plosījos kā negudrs Gallagera klātbūtnē. Mans draugs nezināja visu manu noslēpumu. Viņš jautāja, kādēļ man esot «zobs uz adjutantu».

— Saki tikai vienu vārdu, Džordžij, manu zēn, un mēs uzrīkosim četrrocīgu spēlīti. Pie svētā Patrika! Man ļoti gribētos paplucināt tam iedomīgajam pāvam spožās spal­viņas!

— Nē, Gallager, nē. Tā nav tava darīšana, tu ne­vari iman sagādāt gandarījumu. Nogaidīsim, kamēr uz­zināsim vairāk. Es nespēju tam ticēt, es nespēju tam ticēt!

— Kam ticēt?

— Nejautā tagad, mans draugs. Kad tas būs pāri, es tev visu paskaidrošu.

— Labs ir, manu zēn! Čarlijs Gallagers nav tas cil­vēks, kas ielauzīsies tavos noslēpumos. Bet tagad apska­tīsim buldogus un pārliecināsimies, ka tie ir riešanas gatavībā. Es ceru, šie slaisti neizmuldēsies štābā un nesagādās mums galu galā vilšanos.

Tas bija vienīgais, no kā es baidījos. Es zināju, ka arests ir pilnīgi iespējams, varbūt pat neizbegams, ja vien mans pretinieks to vēlētos. Arests_ izjauktu divkauju, un mans stāvoklis būtu ļaunāks nekā jebkad. Ringolda tevs bija aizbraucis, šo labvēlīgo apstākli es biju noskaid­rojis, bet vienalga. Virspavēlnieks bija Ringoldu ģimenes draugs, un pietiktu, ja viņaoi ausīs nāktu kaut viens vārds. Es baidījos, ka adjutants Skots, Erensa pamudi­nāts, var iečukstēt šo vārdu.

— Galu galā viņš to neuzdrīkstēsies, — sacīja Gallagers. — Tu to Metu nostrādāji tīri un nogriezi vi­ņam atkāpšanās ceļu. Viņš nekādā ziņā neuzdrošināsies tik zemiski rīkoties. Tas varētu nākt gaismā, un tad viņš nezinātu, kur dēties aiz kauna. Turklāt, manu zēn, viņš tik un tā grib tevi nogalināt, tātad viņam jābūt pat lai­mīgam par šo jauko izdevību, ko tu tam esi sagādājis. Kā dzird, viņš neesot slikts šāvējs. Nebaidies, Džordžij, šoreiz viņš nemēģinās izvairīties. Viņam jācīnās, un viņš cīnīsies. Ha! Vai es tev neteicu? Tur jau nāk šis Belvede- ras Apolons1 ! Svētais Mozus! Laistās kā pats Fēbs[52]!

Atskanēja klauvējiens.

— Ienāciet!

Durvis atvērās, un tajās parādījās adjutants pilnā formas tērpā.

«Viņš ieradies, lai mani arestētu,» es nodomāju, un mana sirds pamira.

Taču nē. Tikko uzrakstīta zīmīte viņa rokās liecināja, ka nāciena nolūks ir pavisam cits, un es nomierinājos. Tas bija izaicinājums.

— Leitnants RendoLfs, ja nemaldos? — Skots sacīja, tuvodamies man.

Es neatbildēju, bet norādīju uz GaHageru.

— Vai man tas jāsaprot tā, ka kapteinis Gallagers ir jūsu draugs?

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

Abi virsnieki nostājās viens otram pretī un jau nā­košajā acumirklī uzsāka lietišķu sarunu, nesatricināmi mierīgi un cukursaldā tonī apspriezdami divkaujas no­teikumus.

Pēc paša novērojumiem es uzdrošinos piezīmēt, ka pieklājību, ar kādu viens pret otru izturas divkaujas se­kundanti, nepārspēj pat visgalantākie galminieki pasaulē.

Vienošanās neprasīja ilgu laiku. Gallagers labi pār­zināja divkauju norises kārtību, un es redzēju, ka .arī Skotam tā nav sveša. Piecās minūtēs viss bija noru­nāts — l'aiks, vieta, ieroči un attālums.

Es pamāju ar galvu, Gallagers atvadījās ar iznesīgu žestu, adjutants stīvi paklanījās un izgāja.

*

Es jūs neapgrūtināšu ar savām pārdomām pirms div­kaujas, ne arī ar sīku tās norises izklāstu. Šo cīniņu apraksti grāmatās ir pietiekami bieži sastopami, un tādēļ es atļaušos pie viena šāda gadījuma tuvāk nepaka- vēties.

Mūsu divkauja atšķīrās no parastajām tikai ieroču ziņā. Mēs cīnījāmies ar šautenēm, nevis ar zobeniem vai pistolēm. Tā bija mana izvēle, jo kā izaicinātā puse es baudīju šīs tiesības, bet tas bija tikpat izdevīgi arī ma­nam. pretiniekam, kas prata ar šauteni rīkoties ne mazāk izveicīgi kā es. Es izvēlējos šo ieroci tāpēc, ka tas ir visbīstamākais.

Norunātais laiks bija — stundu pirms saulrieta. Bai­dīdamies, ka divkauja varētu tikt izjaukta, es biju pastā­vējis uz šo agro tikšanos. Vieta — līdzens laukumiņš netālu no mazā dīķa, kur es biju sastapis Hadž-Evu; attālums — desmit soļu.

Mēs satikāmies, ieņēmām savas vietas, nostājoties viens pret otru ar mugurām, un gaidījām liktenīgo sig­nālu: «Viens, divi, trīs…» Tiklīdz tas bija atskanējis, mēs strauji apgriezāmies un izšāvām.

Es dzirdēju lodi nodžinkstam gar ausīm, bet trieciena nejutu.

Dūmu mutulis pacēlās augšup. Es ieraudzīju savu pretinieku pakritušu uz zemes. Viņš nebija beigts: viņš locījās sāpēs un vaidēja.

Sekundanti un daži klātesošie virsnieki pieskrēja viņam klāt, bet es paliku savā vietā.

— Nu, Gallager? — es jautāju, kad draugs atgrie­zās pie manis.

— Ievainots rokā, zvēru pie Jupitera! Tu esi patai­sījis nelietojamu viņa labo roku, virs elkoņa locītavas dragāts kauls.

— Un tas ir viss?

— Ūja, dvēselīti Vai tad ar to nepietiek? Dzirdi, kā tas suns smilkst!

Es jutos, kā pēc nostāstiem mēdzot justies tīģeris, kad tas nogaršojis asinis, kaut gan tagad pats nevaru iz­skaidrot savu zvērisko niknumu. Šis cilvēks bija tīkojis, pēc manas dzīvības, es slāpu pēc viņējās. Tas un vēl tā otra doma padarīja mani gandrīz traku.

Es nebiju apmierināts un pat nedomāju atvainoties,, bet manam pretiniekam bija ticis diezgan. Viņa vienīgā vēlēšanās bija drīzāk atstāt šo vietu, un tā šī cīņa bei­dzās.

Tā bija imana pinmā, bet ne pēdējā divkauja.