Oceola — seminolu virsaitis

88. NODAĻA ĀTRA IZRĒĶINĀŠANĀS

Es jautāju Melnajam Džekam, ko tas nozīmē, bet, pirms viņš paguva atbildēt, pats jau aptvēru situāciju.

Mans bēdīgais stāvoklis man palīdzēja izprast no­tiekošo. Es atcerējos savu ievainojumu, atcerējos, ka uz mani tika šauts no aizmugures. Es atcerējos, ka otra lode, kas ietriecās kokā, arī nāca no tās pašas puses. Tobrīd es domāju, ka par šiem šāvieniem mums jāpa­teicas indiāņiem, taču tagad sapratu savu maldīšanos. Vainīgie bija par indiāņiem ļaunāki mežoņi — Spenss un Viljamss.

Sī doma bija drausmīga, viņu rīcības motīvi — ne­izprotami.

Tad man ienāca prātā iepriekšējās nakts notikumi — abu šo puišu dīvainā izturēšanās mežā, vecā Hikmena un viņa biedra aizdomas. Atausa atmiņā arī citi, daudz senāki starpgadījumi, kurus es nepavisam vēl nebiju aizmirsis.

Te atkal bija iejaukts Erenss Ringolds. Ak dievs! Un šis šausmīgais briesmonis…

— Viņi tiesā tos divus razbainiekus, — Džeks sa­cīja, atbildēdams uz manu jautājumu. — To viņi dara, rnassa Džordž, vairāk nekā!

— Kādus razbaiuiekus? — es pārjautāju gluži me­hāniski, jau zinādams, uz ko šie vārdi attiecās.

— Žēlīgs dies, massa Džordž, vai tad jūs neredzat tos tur? Nu, Spensu un Viljamsu. Viņi tik balti kā no­mizoti ķirbji. Viņi šāva uz jums, nekādi indiāņi nešāva. Es to zināju no paša sākuma. Es pateicu massa Hikme- nam, bet massa Hikmens sacīja, ka viņš pats to jau re­dzēja un massa Vezerfords ar redzēja. Viņi abi redzēja, ka Spenss un Viljamss šāva. Un tagad tiem spriež bargu tiesu, to tur dara.

Ar savādu interesi es vēlreiz paskatījos uz to pusi un aplūkoju vispirms vienu grupu, tad otru.

Uguns rūkoņa tagad vairs nebija tik skaļa, un sprā­dzieniem līdzīgie sprakšķi atskanēja arvien retāk, jo koku sveķainā kārta bija jau izdegusi. Klajumā varēja sadzirdēt cilvēku balsis, un es uzmanīgi klausījos, ko runā improvizētās tiesas vīri. Es sapratu, ka pašreiz no­tiek strīds. Tiesneši nevarēja vienoties par spriedumu. Vieni prasīja, lai vaininiekus tūlīt uz vietas sodītu ar nāvi, turpretim citi tam nepiekrita un uzskatīja, ka viņi jāatstāj dzīvi, kamēr visu pamatīgi noskaidros.

Daži vispār negribēja ticēt, ka Spenss un Viljamss būtu vainīgi. Noziegums bija pārāk briesmīgs un ne­iedomājams. Kādēļ gan viņi būtu to pastrādājuši, pie tam vēl brīdī, kad viņu pašu dzīvības atradās vislielā­kajās briesmās?

— Nekādas briesmas viņiem nedraudējal — Hikmens iesaucās, atbildēdams uz šo jautājumu. — Ne tik daudz kā melns aiz naga! Visu augu dienu neviens uz viņiem nešāva. Es jums saku, puiši, viņi ir paslepen sadziedā- jušies ar indiāņiem. Viņi ir ienaidnieka špioni, nekas vairāk, to pierāda viņu pagājušās nakts izrīkošanās. Tie bij salti meli, ka viņi esot apmaldījušies. Šitie zeļļi gan tev apmaldīsies! Viņi abi tak pazīst šos te mežus tikpat labi kā zvēri, kas te dzīvo. Viņi te ir bijuši ne reizi vien, biežāk, nekā jūs varat iedomāties. Apmaldī­jušies! Taisni smiekls nāk! Tad jau jenots ar mežā ap­maldīsies!

Kāds Hikmenam atbildēja. Es nesadzirdēju, kas tika teikts, bet tad atkal skaidri un skaļi atskanēja vecā med­nieka balss:

— Jūs te spriedelējat, kamdēļ viņi to būtu darījuši, kas šiem licis pastrādāt tādu asiņainu darbu. Atzīstos, tas arīdzan man nav skaidrs, bet aizdomas man ir. Es netaisos te klāstīt, kas un kā. Tas var tā būt, bet var ar nebūt. Beidzamos piecos gados es esu piedzīvojis visādas dīvainas lietas un dzirdējis daudz ko, un, ja tas, ko esu dzirdējis, ir taisnība, — ko pats esu redzējis, to jau nu droši zinu, — tad, ticiet iman, puiši, visai šai padarīšanai apakšā ir kāds lielāks putns nekā šie abi. Tā tas ir.

— Bet vai tu tiešām vari apgalvot, ka redzēji viņus izšaujam tajā virzienā? Vai tu esi drošs par to?

To jautāja kāds gara auguma vīrs, kas stāvēja tie­sātāju pulciņa vidū. Viņš bija jau krietni gados, diezgan bargs, bet cienījams pēc izskata. Es zināju, ka tas ir viens no mūsu kaimiņiem, lielas plantācijas īpašnieks, kas bija labi saticis ar manu tēvoci un tagad aiz drau­dzības pret mūsu ģimeni pievienojies atriebēju pulci­ņam.

— Skaidrs, ka drošs! — vecais mednieks atsaucās diezgan sadusmotā tonī. — Vai tad mēs ar Džimu Ve- zerfordu to neredzējām paši savām acīm? Un tās, manu­prāt, ir labas diezgan, lai uzmanītu šitādus mūdžus. Mēs visu dienu viņus paturējām acīs, jo zinājām, ka tiem ir kas nelabs aiz ādas. Mēs redzējām, ka viņi abi šāva pāri klajumam un mērķēja taisni uz jauno Ren- dolfu. Melnais arīdzan saka, ka abi šāvieni nākuši no tās puses. Kādi pierādījumi ta jums vēl vajadzīgi?

Šai brīdī es sev blakus izdzirdu Džeka balsi. Viņš sauca tiesātājiem:

— Massa Hikmen, ja viņiem vajg vēl pierādījumu, man domāt, šis melnais var tos pagādāt. Viena lode ne­ķēra manu jauno kungu un ieskrēja kokā. Rau, tur ir tas koks, aiz kura mēs bijām. Tas vēl nav nodedzis, nemaz nav aizdedzies. Varbūt, džentlmeņi, jūs tur vē! atradīsiet to lodi, un tad varēs pasacīt, no kura šaujamā tā bij.

Šis priekšlikums tūlīt tika pieņemts. Vairāki vīri aiz­skrēja pie koka, aiz kura mēs ar Džeku bijām stāvējuši un kurš līdz ar nedaudziem citiem tajā malā šāda vai tāda iemesla dēļ bija paglābies no uguns. Šo koku mel- nfe stumbri, vēl arvien liesmu neskarti, pacēlās degošā meža priekšā. Džeks aizskrēja līdz pārējiem, lai parā­dītu šāviena vietu.

Vīri aplūkoja mizu, atrada lodes caurumu un uzma­nīgi izvilka kokā iestrēgušo svina liecinieku. Lode vēl bija saglabājusi savu apaļo formu, un tās virsmā va­rēja saskatīt tikai vieglus stobra rievu atstātus ieskram- bājumus. Tā bija šautenes lode un ļoti liela izmēra. Visi zināja, ka Spensam ir liela kalibra ierocis. Tagad sa­nesa kopā visas šautenes un pēc kārtas tām pielāgoja lodi. Izrādījās, ka tā iet iekšā vienīgi Spensa šautenes stobrā.

Nu viņu vaina bija neapšaubāmi pierādīta, un tiesa vairs nekavējās pieņemt spriedumu. Vienprātīgi tika nolemts, ka ļaundariem jāmirst.

— Un lai viņi mirst suņa nāvē, jo citādu nav pelnī­juši! — sašutuma pilnā balsī skaļi kliedza Hikmens un jau pacēla savu šauteni. — Džim Vezerford, esi gatavs nomērķēt! Puiši, laidiet viņus vaļā un paši nemaisie­ties pa kājām! Mēs dosim viņiem izdevību glābt savas nolādētās dzīvības. Lai viņi jož uz mežu, ja ir patikšana, un aprod ar karstumu, jo drīz tie nonāks vēl karstākā vietā. Laidiet viņus vaļā, kad es saku, laidiet, citādāk, goda vārds, es šaušu jums virsū!

Vīri, kas turēja sagūstītos, redzēdami mednieka drau­došo pozu un baidīdamies, ka viņš tiešām var uz vie­tas izšaut, tūlīt palaida vaļā notiesātos un pieskrēja klāt pārējiem.

Abi ļaundari bija kā apstulbuši. Šķita, ka viņi aiz bailēm zaudējuši valodu un nespēj izkustēties no vietas. Ne viens, ne otrs nemēģināja bēgt. Varbūt viņi saprata, ka tas ir pilnīgi bezcerīgi, un šī apziņa tiem laupīja visus spēkus. Viņi nebūtu varējuši aizbēgt no klajuma. Teikdams, lai viņi metas mežā, sašutušais mednieks tikai ņirgājās. Starp degošajiem kokiem bēgļi desmit «ekundēs būtu gājuši bojā.

Kādu mirkli valdīja saspringts klusums. Tad atkal atskanēja Hikmena balss, šoreiz paklusa un steidzīga:

— Tu, Džim, ņem Spensu, to otru atstāj man.

Tikko šie vārdi bija izrunāti, reizē norībēja divi šāvieni.

Kad izklīda dūmi, skatienam atklājās tiesas ainas noslēgums. Nāves sods bija izpildīts. Nelietīgie nodevēji bija beiguši dzīvot.