Oceola — seminolu virsaitis

89. NODAĻA NEGAIDĪTS IENAIDNIEKS

Tāpat kā uz teātra skatuves saviļņojošu melodrāmu nomaina farss, tā šai traģiskajai ainai sekoja visai ko­misks atgadījums. Tas izvilināja mūsu vīriem skaļus smieklus, kas šādos apstākļos skanēja gluži kā ārprā­tīgo smiešanās. Sos cilvēkus patiešām varēja noturēt par prātu zaudējušiem, redzot, kā viņi ļaujas jautrībai tādā brīdī, kad to nākotnes izredzes ir tik drūmas un bezcerī­gas — gandrīz droša nāve vai nu no ienaidnieka rokas, vai bada.

No indiāņiem mums pašreiz nebija jābaidās. Uguns, kas mūs izdzina no meža, bija piespiedusi arī viņus atstāt savas pozicijas, un mēs zinājām, ka tagad tie atrodas tālu no mums. Viņi nevarēja būt tuvumā. Sa­degušie zari bija nokrituši no priedēm un skujas pilnīgi liesmu iznīcinātas, tā ka tagad mēs pa sarkani kvēlojošo koku stumbru starpām uz visām pusēm varējām pār­redzēt mežu vismaz kādus tūkstoš jardus tālu, bez tam »liesmu švirkstēšana un nemitīgā degošo zaru sprakstoņa, •kas atskanēja līdz mums, liecināja, ka ugunsgrēks ap­ņem. arvien jaunus kokus un turpina vērsties plašumā.

Šīs skaņas ar katru mirkli kļuva klusākas, līdz bei­dzot atgādināja it kā tāla pērkona ducināšanu. Varētu gandrīz iedomāties, ka ugunsgrēks sāk apdzist, bet spožais blāzmojums visapkārt horizontam liecināja, ka kaut kur tālāk mežs arvien vēl ir liesmās. Troksnis kļuva klusāks tikai tādēļ, ka uguns josla no mums attālinā­jās. Mūsu ienaidniekiem vajadzēja atrasties vēl tālāk. Viņi noteikti bija atkāpušies augošā liesmu loka priekša. Protams, viņi jau bija ar to rēķinājušies, pirms ķērās

pie lāpas. Droši vien viņi bija atkāpušies līdz savannai, lai nogaidītu iznākumu.

Nebija tik viegli izprast, kādā nolūkā indiāņi bija aizdedzinājuši mežu. Varbūt viņi domāja, ka varenā liesmu jūra saklausies pāri klajumam un iznīcinās mūs vai arī — un tas likās ticamāk — ka mēs nosmaksim biezajos dūmu mākoņos. Tāds liktenis mums patiešām būtu draudējis, ja tuvumā neatrastos dīķis. Mani biedri stāstīja, ka dūmi viņiem sagādājuši šausmīgas mokas un ka viņi būtu nosmakuši, ja steigšus nebūtu iemetu­šies dīķī un turējuši sejas virs paša ūdens, kura līmenis atradās dažas pēdas zemāk par krastiem.

Es tajā brīdī biju nesamaņā. Mans uzticamais Džeks bija aiznesis mani uz dīķi un noguldījis ūdenī līdzās pārējiem, kaut gan jau domājis, ka esmu beigts.

Tikai vēlāk, kad dūmi jau dajēji izklīduši, sākusies spiegu tiesāšana. Hikmens un Vezerfords, būdami dziļi sašutuši par šo izdzimteņu rīcību, negribējuši ne dzir­dēt par šās lietas atlikšanu un pastāvējuši uz to, lai viņus soda nekavējoties. Tad arī abi nelieši sagrābti un izvilkti no dīķa, lai tos nopratinātu un tiesātu. Tieši šajā brīdī es atguvu samaņu.

Tiklīdz bargais spriedums bija izpildīts, nesenie tiesneši steigšus metās atpakaļ uz dīķi un ielēca ūdenī. Karstums vēl arvien bija spēcīgs un grūti panesams.

Tikai divi no viņiem likās to neievērojam un palika malā. Tie bija abi mednieki.

Es redzēju, ka viņi ar dunčiem rokā noliecās pār kādu tumšu priekšmetu, kas atradās turpat tuvumā. Tas bija zirgs, kuru Hikmens no rīta bija nošāvis. Ta­gad es beidzot sapratu, kādēļ viņš to bija darījis. Sī gudrā rīcība vēlreiz apliecināja vecā mednieka instink­tīvo tālredzību, kas bija viņam tik raksturīga.

Viņi veikli nodīrāja zirgu un jau pēc dažām sekun­dēm atšķēla krietna cepeša tiesu. Tad viņi izgrieza vēl dažus lielus gabalus gaļas un nolika sānis. Pēc tam Vezerfords aizgāja līdz degošā meža malai un tūlīt at­griezās ar klēpi pussadegušu žagaru. No tiem tika sa­krauts neliels ugunskurs netālu no dīķa malas, un tagad abi mednieki, notupušies pie tā, sāka cept uz zaļu zaru iesmiem uzdurtos zirga gaļas gabalus, tik mierīgi un

jautri tērzēdami, it kā sēdētu savās mājās pie krāsns.

Citi, kas bija tikpat izsalkuši kā viņi, sekoja uz­mundrinošajam paraugam. Mokošais izsalkums pārmāca bailes no karstuma, un jau pēc dažām minūtēm kāds ducis vīru gluži kā lijas saklupa ap beigto zirgu, lai izgrieztu ari sev kādu gabalu.

Tieši šajā bridi notika tas starpgadījums, ko es ap­zīmēju par smieklīgu. Izņemot tos nedaudzos, kas rosī­jās, gādādami sev maltīti, pārējie bija palikuši ūdenī. Mēs gulējām lokā visgarām dīķa malai, izstiepuši ķer­meņus cits citam blakus un atbalstījuši galvas pret krastu. Mums nenāca ne prātā, ka kāds varētu mūs iz­traucēt, vismaz pagaidām. Uguns mūs vairs neapdrau­dēja, un indiāņi bija tālu projām.

Bet tad piepeši mēs atklājām kādu ienaidnieku pa­visam negaidītā vietā — tieši mūsu vidū. Pašā dīķa centrā, kur ūdens bija visdziļākais, pēkšņi virspusē iz­nira briesmonīgs ķermenis, un tai pašā mirklī atska­nēja skaļa baurošana, it kā klajumā būtu palaists vaļā pāris desmitu vēršu. Vienā mirklī ūdens sakūlās baltās putās, un pāri mūsu galvām šaltīm lija šļakatas.

Lai cik pēkšņa un šķietami fantastiska bija šī parā­dība, nekā pārdabiska tajā nebija. Mēs visi labi pazi­nām šo riebīgo ķermeni un zemo vērša balsi. Tas bija aligators.

Ja tas nebūtu bijis tik milzīgs, droši vien viņa klāt­būtnei netiktu pievērsta īpaša uzmanība. Bet šis te bija viens no vislielākajiem savas sugas pārstāvjiem, tā ķermenis garumā sasniedza gandrīz dīķa diametru, un šķita, ka varenie, kaulainie žokļi spētu aprīt kādu no mums vienā kampienā. Arī rēkšana bija pietiekami skaļa, lai iedvestu bailes pat visdrosmīgākajiem.

Tā arī notika. Dīķī guļošie vīri, līdz neprātam pār­biedēti un apjukuši, neveikli ķepurojās un šļakstinājās, cenzdamies nostāties uz kājām un tikt ārā no ūdens, visi kā viens steigšus izrāpās malā un izklīda klajumā. Skats bija reizē smieklīgs un uztraucošs.

Nepagāja ne desmit sekundes, kad lielais rāpulis bija palicis dīķī viens pats un turpināja tur baurot un sist ar asti, it kā uzvaroši līksmotu par mūsu atkāp­šanos.

Taču viņam nebija ļauts ilgi izbaudīt savu uzva­ras prieku. Abi mednieki un vēl daži citi paķēra savas šautenes un metās uz dīķa malu. Norībēja kādi desmit šāvieni, un briesmonis bija pagalam.

Tie, kas atradās krastā, jau bija nosmējušies līdz asarām par izbiedētajiem biedriem, un pēdējie, mazliet atģidušies no acumirklīgā nobīļa, tagad viņiem pievie­nojās, tā ka drīz vien viss mežs dārdēja rēcošos smiek­los. Ja indiāņi šajā brīdī būtu to dzirdējuši, viņi noteikti varētu iedomāties, ka mēs esam sajukuši prātā vai — drīzāk gan — jau miruši un ka tās nav vis mūsu, bet gan viņu ciltsbrāļu balsis, kuri paša lielā gara Vikomes vadībā tagad līksmojas par sadegušajiem upuriem.