Oceola — seminolu virsaitis

72. NODAĻA MELNA DZEKA STĀVOKLIS

Mēs bijāim izbēguši no aplenkuma 'laivās pa upi, aiz­braukuši līdz tās grīvai un pa jūru sasnieguši Sent- marksu. No šejienes brīvprātīgie izklīda pa mājām, jo viiņu dienesta laiks bija beidzies. Viņi aizgāja tāpat, kā bija pieteikušies, — vai nu pa vienam, vai mazos pulci­ņos pa trim un četriem kopā.

Vienā no šiem pulciņiem bija vecais mednieks Hik- uiens, kāds viņa amata brālis, es un mans mūžam uzti­camais miesassargs.

Džeks vairs nebija agrākais Melnais Džeks. Viņa āriene bija izmainījusies līdz nepazīšanai — vaigu kauli izspiedušies, vaigi iekrituši, acis .dziļi iegrimušas dobu­mos, un nekoptie mati biezā, sprogainā ērkulī izspūruši pāri deniņiem. Viņa āda bija zaudējusi savu smalko, melno spīdumu un izskatījās savītusi un krunkaina. Kad viņš to pakasīja ar saviem garajiem nagiem, parādījās bālgani blaugznota virsma.

Nabaga puisim ielenkuma laikā klājās grūiti, un trīs nedēļu ilgā badošanās bija postoši sagandējusi viņa izskatu.

Turpretim Džeka raksturu tā gandrīz nemaz nespēja ietekmēt. Visu laiku viņš saglabāja možu noskaņojumu

un ar savu labo omu bieži vien ne]āva arī man ieslīgt bezcerībā. Grauzdams kukurūzas vālīti un uzdzerdams sausajiem graudiem virsū .aukstu ūdeni'no ķirbja krūkas, viņš mēdza nodoties jūsmīgiem sapņiem ,par kukurūzas biezputru un cūkas gaļu, .ar kuru varēs mieloties, kad liktenim labpatiks ļaut viņam atgriezties vecajā plantā­cijā. Šādas tīkamas nākotnes izredzes palīdzēja viņam vieglāk paciest pašreizējās grūtības, jo, gaidot kaut ko labu, cilvēks jūtas priecīgāks. Tagad, kad mēs bijām briv.i un patiešām jau devāmies uz māju pusi, un viņa sapņiem idrīz vien vajadzēja piepildīties, Džeka līksmī­bai vairs nebija robežu. Viņš nemitīgi pļāpāja un, atse­dzis abas balto zobu rindas, smaidīja vienā gabalā. Un šķita pat, ka viņa āda strauji atgūst savu tumšo, eļļaino spīdumu.

Džeks bija visa mūsu pulciņa dvēsele. Mēs pēc pār­ciestā tikai ar pūlēm vilkāmies uz priekšu, bet viņa jaut­rie joki iedarbojās pat uz vecajiem, nosvērtajiem mednie­kiem un laiku pa laikam izvilināja tiem skaļas smieklu šaltis. '

Man prāts nenesās uz jautrību, un es tikai retumis viņiem piebiedrojos, kad Džeks izteica kādu tiešām ne­atvairāmu asprātību. Mani māca neizprotams drūmums, kam es pats nezināju iemesla.

Vajadzēja būt tieši otrādi. Man vajadzēja justies lai­mīgam, ka drīz atgriezīšos mājās un atkal ieraudzīšu sa­vus mīļos tuviniekus, bet tā nebija.

Pirmajā brīdī, kad mūs tikko atbrīvoja no aplenkuma, es jutos laimīgs, bet tā bija tikai cilvēka dabiska reak­cija pēc izglābšanās no gandrīz drošas nāves. Šis prieks mani drīz atstāja, izgaisa, kā nebijis, un tagad, kad es tuvojos savām dzimtajām mājām, dvēselē kļuva smagi un uzmācās ļauna nojauta, ka kaut kas nav kārtībā.

Es nekā nevarēju izskaidrot šo sajūtu, jo nekādu sliktu vēsti nebiju saņēmis. Gandrīz divus mēnešus es vispār nebiju nekā dzirdējis par mājām un savējiem. Aplenkuma laikā mēs bijām pilnīgi izolēti no ārpasau­les, un Sentmarksā arī neviens mums par Suvoni kolo­niju neko noteiktu nevarēja pastāstīt. Mēs nezinājām, kas tur bija noticis mūsu prombūtnes laikā un vai vispār bija noticis kas tāds, ko būtu vērts zināt.

Šī (neziņa pati par sevi būtu varējusi izraisīt minēju­mus, šaubas un .pat bažas, bet tas nebija vienīgais mana drūma noskaņojuma cēlonis. Tā pamatā bija kas cits. Varbūt atmiņas par steidzīgo izsaukumu, kura dēļ man nācās toreiz tilk pēkšņi šķirties no mājām, atstājot ģime­nes lietas līdz galam nenokārtotas, pavēsā .atvadīšanās aina, ko es tagad tik dzīvi atcerējos, domas par Ringoldu un viņa nelietīgajiem nolūkiem — varbūt tas viss kopā viesa manī nemieru un šis ļaunās nojautas. Divi mēneši bija ilgs laiks, daudz kas varēja notikt divos mēnešos pat šaurajā ģimenes lokā. Sen jau bija oficiāli paziņots, ka es esmu kritis no indiāņu ienaidnieka rokas, mājinieki un visi paziņas mani uzskatīja par mirušu. Un tam va­rēja būt ļaunas sekas. Vai mana māsa būs turējusi savu šķiršanās .stundā doto solījumu, kas skanēja tik apņē­mīgi? Vai, atgriežoties mājās, es .sastapšu vēl arvien mīlamu māsu, vēl arvien brīvu un neprecējušos? Jeb varbūt viņa būs padevusies mātes pierunājumiem un tomēr kļuvusi par tā zemiskā nelieša sievu?

Kāds gan brīnums, ka, noņemdamies ar šādiem minē­jumiem, es nespēju būt jautrs. Ceļabiedri ievēroja manu nospiestību un labsirdīgi pazobojās, cenzdamies mani izklaidēt. Tomēr viņu jautrība man nepielipa. Es neva­rēju novelt smagumu no savas sirds un neparko netiku vaļā no nojautas, ka noticis kas ļauns.

Ak vai, ak vai! Sī nojauta mani nebija vīlusi.. Bet notikušais bija vēl daudz ļaunāks par visiem maniem minējumiem, ļaunāks pat par to, no kā es visvairāk baidījos.

Mani sagaidīja nevis precību, bet nāves ziņa un otra, vēl briesmīgāka vēsts: mana māte bija mirusi un māsas liktenis nezināms. Vēl nesasnieguši mājas, mēs ceļā sa­stapām vēstnesi, kas pastāstīja drausmīgo traģēdiju.

Indiāņi bija uzbrukuši Suvoni kolonijai, pareizāk sakot, mūsu plantācijai, jo tālāk tie nebija devušies. Mana nabaga māte kritusi par upuri mežoņu dunčiem, tāpat arī tēvocis. Un mana māsa? Nolaupīta un aizvesta projām!

Es vairāk neklausījos, bet, iecirtis piešus savam no­dzītajam zirgam sānos, auļos drāzos uz mājām, it ka pēkšņa trakuma pārņemts.