Oceola — seminolu virsaitis

80. NODAĻA SIGNĀLšĀVIENI

Es nemēģināšu aprakstīt, ko pārdzīvoju šajā mo­mentā. Mana spalva nespēj to izdarīt. Iedomājieties manu stāvokli un iztēlojieties to paši, ja varat.

Aiz manis — noslepkavota un neģēlīgi sakropļota māte, tādā pašā veidā nobendēts tuvs radinieks, mana māja, viss mans īpašums kritis par upuri liesmām. Manā priekšā — māsa, ko mežoņi izrāvuši no mātes apkam­pieniem un nežēlīgi aizveduši sev līdz, varbūt jau viņu velnišķīgā vadoņa piesmieta. Un arī viņš, šis nelietīgais, nodevīgais slepkava, manu acu priekšā! Vai gan tas nebija pietiekami, lai mani pārņemtu neprātīgs naids un kaisla atriebības kāre?

Manas krūtis plosīja satrakotas jūtas, un, raugoties uz šo neģēli, ar katru mirkli tās auga augumā. Drīz vien es vairs nespēju sevi apvaldīt. Mani muskuļi saspringa niknumā, un asinis traucās pa dzīslām kā versmīga straume.

Es gandrīz aizmirsu, kādā situācijā mēs atrodamies. Man galvā bija viena vienīga doma — atriebties! Manā' priekšā bija visas šās ļaundarības vaininieks. Viņš ne­nojauta manu klātbūtni, gluži kā būtu iestidzis miegā, es viņu varēju gandrīz ar roku aizsniegt un ar savas šautenes lodi noteikti.

Es pacēlu ieroci un notēmēju uz nolīkušo spalvu ga­liem. Es zināju, ka zem tiem ir acis. Mans pirksts no­gūlās uz šautenes gaiļa.

Nākošajā mirklī šis cilvēks, kas līdz šim man bija šķitis varonis, būtu noslīdzis zālē bez dzīvības, bet mani biedri neļāva man izšaut.

Ar ātru kustību Hikmens .sagrāba manas šautenes aizslēgu, ar savu plato plauksitu aizsegdams dzelksni, bet Vezerfords cieši satvēra stobru. Es vairs nebiju no­teicējs par savu ieroci.

Es dusmojos par viņu iejaukšanos, bet tikai vienu acumirkli, jo tūlīt pats sapratu, ka viņi ir rīkojušies pareizi. Vecais mednieks, pielicis savas lūpas cieši pie manas auss, nopietni čukstēja:

— Vēl ne, Džordžij, vēl ne! Dieva dēļ, netaisiet traci! Nav nekādas jēgas nošaut viņu. Pārējie mūdži noteikti aizmuks, un skaidrs, ka sieviešus aizvilks .sev līdz. Mēs trijatā vien nespēsim viņus aizturēt, tikai paši pazaudē­sim savus skalpus. Mums klusiņām jāaizskrien pēc pārējiem, un tad mēs varēsim viņus ielenkt. Tā būs prā­tīgi darīts, vai ne, Džim?

Vezerfords, baidīdamies palaist balsi, tikai piekrītoši pamāja.

— Tātad ejam! — Hikmens turpināja tāpat čukstot. — Mēs nedrīkstam zaudēt ne minūti. Vicosim atpakaļ, cik vien ātri jaudāsim. Tikai nerādiet savas muguras, laidieties uz vēdera! Klusiņām, klusiņām! — Un, turpi­nādams mūs pamācīt, viņš pats nometās zemē, izstiepa ķermeni visā garumā un, līzdams gluži kā aligators, drīz vien nozuda istarp .kokiem.

Mēs ar Vezerfordu sekojām viņam līdzīgā veidā, ka­mēr izkļuvām no ugunskura gaismas loka. Tad mēs visi trīs piecēlāmies kājās.

Kādu brīdi mēs slavējām un saspringti 'klausījā­mies, jo baidījāmies, ka mūsu aiziešana var būt iztrau­cējusi nometni. Taču mušu ausis neuztvēra nevienu jaunu skaņu, viss bija lapatkā iepriekš — miegā krāca kāds no guļošajiem iezemiešiem, ēdot skramšķināja zirgi, šad un itad nodipēja pakavs, atsizdamies pret cieto zemi.

Apmierināti, ka izdevies aiziet nepamanītiem, mēs uzsākām atpakaļceļu. Mednieki tagad orientējās bez jebkādām grūtībām un gāja kā pa sen zināmu taku. Kaut gan bija tumšs, mēs devāmies uz priekšu gandrīz skriešus un ātri attālinājāmies no indiāņu nometnes, kad piepeši norībēja šāviens, kas lika muims apstāties.

Mēs aiz pārsteiguma sastingām uz vietas kā pienag­loti. Šāviens neatskanēja no indiāņu nometnes, bet gan no pretējās puses — no tās, kur bija palikuši mūsējie.

Vai sāvējs varēja būt kāds no viņiem? Viņi taču at­radās — vismaz tiem vajadzēja atrasties — pārāk tālu, lai viņu šāviens būtu sadzirdams tik skaidri. Vai viņi, apnikuši mūs gaidīt, būtu devušies uz priekšu? Vai viņi vēl arvien turpināja jāt uz šo pusi? Ja tā, tad šis šā­viens bija vislielākā neapdomība. Tas noteikti sacels kājās visu nometni. Uz ko viņi būtu šāvuši? Iespējams, ka kādam netīšām gājusi vaļā šautene. Citādi tas ne­varēja būt.

Šādi minējumi zibens ātrumā izšāvās caur smadze­nēm ikvienam no mums, un bija lieki tos atkārtot vārdos.

Mēs nepaguvām vēl apspriesties, kad tajā pašā vir­zienā norībēja otrs šāviens. Ja tas nebūtu atskanējis tik drīz pēc pirmā, gandrīz varētu nodomāt, ka tas pats šāvējs izšāvis otrreiz, taču pat visveiklākais strēlnieks nevarēja pagūt tik īsā laika sprīdī no jauna pielādēt savu ieroci. Tātad tika šauts no divām šautenēm.

Mani biedri bija nesaprašanā, tāpat kā es. Šos šā­vienus varēja izskaidrot vienīgi tā, ka daži indiāņi bija aizklīduši no nometnes un tagad deva briesmu signālu.

Mums nebija laika ilgi spriedelēt. Tagad mēs varē­jām saklausīt, ka indiāņu nometnē sacēlusies trauksme, un zinājām, ka tās cēlonis ir šie šāvieni. Mēs dzirdējām cilvēku kliedzienus, zirgu zviegšanu un steidzīgu pakavu dipoņu.

Vairs nekavējušies no mirkli, mēs atkal sākām iet un steidzāmies ātrāk inokļūt pie savējiem.

Kādu gabalu tālāk mēs 'pamanījām mežā jātniekus. Šķita, ka viņi bija divi, -kaut gan droši to apgalvot ne­varēja, jo tumsā viņu silueti bija tikko saskatāmi.

Mums tuvojoties, viņi metās ptojām u;n izgaisa kā spoki starp kokiem. Nebija šaubu, ka šāvuši bija viņi, jo šāvieni atskanēja tieši no tās puses un daudz tuvāk, nekā atradās mūsu biedri.

Vai šie jātnieki bija indiāņi vai baltie?

Kaut gan tie varēja būt mūsu ienaidnieki, vecais Hikmens tomēr riskēja un skaļi viņiem uzsauca.

Mēs apstājāmies un klausījāmies. Atbildes nebija, ne viens, ne otrs neatsaucās. Mēs dzirdējām tikai pakavu dimdēšanu, un, spriežot pēc tās, jātnieki aizauļoja pa­visam citā virzienā, nekā atradās mūsu draugi un ienaidnieki..

Šo divu jātnieku rīcībā bija kaut kas mīklains. Kā­dēļ viņi šāva? Ja tie gribēja dot signālu nometnei, kādēļ gan tad bēga no mums? Vēl vairāk — kādēļ viņi devās uz pretējo pusi, nevis uz nometni? Tās atrašanās vieta taču viņiem tagad bija zināma, jo pat līdz šejienei at­skanēja trauksmēs trokšņi, kuru viņi paši bija tur sa­cēluši.

Es nekādi nevarēju izprast viņu rīcību.

Šķita, ka Hikmens atradis šai mīklai kādu izskaidro­jumu un šis .atklājums kaut .kā īpaši uz viņu iedarbojies. Viņš likās ļoti pārsteigts un reizē arī saniknots.

— Ka velns viņus akacī ietriektu, šitos sasodītos nekrietneļus, ja tie bij viņi, un es esu gandrīz drošs par to! Manas ausis tak skaidri pazina abu to šaujamo blīkšķus. Ko tu saki, Džim Vezerford? Vai tu tos ne­pazini?

— Man likās gan, ka es tos kaut kur agrāk tā kā būtu dzirdējis, bet skaidri nevaru pasacīt, kur. Pag, pag, viens no tiem izklausījās taisni pēc Neda Spensa šautenes.

— Nūja, ka tā, un tas otrs bij Bila Viljamsa plin­tes rībiens. Velns viņu sazin, kas tiem abiem aiz ādas! Mēs viņus pametām kopā ar pārējiem, bet tagad šie zeļļi blandās apkārt pa mežu un ar savu šaudīšanos visu izjauc. Skaidrs, ka nu indiāņi aizlaidīsies lapās. Piķis un zēvele! Ko tic abi ir sadomājuši! Gan jau būs kāda-nelietība, vai ta nezināms! Bet es šitiem sātana gabaliem likšu dārgi par to samaksāt, lai tik mēs tie­kamies! Ejam, draugi! Jājož, ko kājas nes, citādi būs par vēlu. Indiāņi netūļāsies un aizmuks, pirms mēs pa­spēsim atgriezties. Sasodītie šāvieni! Tie izmaitāja visu padarīšanu. Aši, aši man pakaļ!

Paklausīdami vecajam medniekam, mēs steigšus seko­jām viņam.