Oceola — seminolu virsaitis

3. N O D A Ļ A DIVI DŽEKI

Katrā plantācijā ir savs «ļaundaris», nereti pat vai­rāki, bet vienmēr viens no tiem savā ļaunumā ir nepār­spējams. Pie mums tāds bija «Dzeltenais Džeks».

Viņš bija jauns mulats, diezgan glīts, bet īgns un drūms pēc dabas. Vienā otrā gadījumā viņš bija parādī­jis, ka var būt ļoti atriebīgs un nežēlīgs.

Šādas rakstura īpašības daudz biežāk piemīt mula­tiem nekā nēģeriem. Un šo psiholoģisko atšķirību var izskaidrot ar to, ka mulats lepojas ar savu gaišāko ādas krāsu, uzskata sevi pārāku par nēģeri kā garīgā, tā fi­ziskā ziņā un līdz ar to asāk izjūt savu pazemojošo stā­vokli kā netaisnību.

Turpretim nēģeris reti kad izturas kā bezjūtīgs mežo­nis. Cilvēces dzīves drāmā viņš ir upuris, bet ne ļaun­daris. Vienmēr un visur — gan savā paša zemē, gan svešā — viņš ir bijis cietējs, bet tomēr viņa dvēselē nav niknuma un atriebības kāres. Visā pasaulē nav labākas sirds par to, kas pukst Āfrikas melnā cilvēka krūtīs.

Dzeltenais Džeks bija īsts ļaunuma iemiesojums. Ne­žēlība bija jau pašā viņa dabā, acīm redzot iedzimta. Viņa tēvs bija bijis spānietis, māte — nēģeriete. Un viņa tēvs pats savu dēlu bija pārdevis manam tēvam!

Ja māte ir verdzene, arī dēlam jākļūst par vergu. Tam, .ka viņa tēvs ir brīvs cilvēks, nav nekādas nozīmes. Amerikas indiāņu un nēģeru vidū bērna dzīvi nosaka mā­tes liktenis. Tikai baltās sievietes bērni iegūst balto cil­vēku tiesības.

Par «Dzelteno Džeku» mulats bija iesaukts tādēļ, ka plantācijā dzīvoja vēl arī otrs Džekobs — «Melnais Džeks». Viņi bija apmēram viena vecuma un auguma, bet tā arī bija vienīgā līdzība. Pēc rakstura viņi atšķīrās viens no otra vēl vairāk nekā pēc ādas krāsas. Dzeltenajam Džekaim gan bija gaišāka āda, toties Melnajam Džekam labāka sirds. Arī viņu abu sejas izteiksmes atšķīrās kā diena un nakts — viens drūmi glūnēja caur pieri, otrs jautri smaidīja. Nēģera baltie zobi vienmēr bija atsegti smaidā, bet mulats smaidīja tikai tad, kad viņam bija padomā kāda ļaundarība.

Melnais Džeks bija dzimis Virdžīnijā. Jau vecajā plantācijā viņš bija kalpojis manam tēvam un vēlāk at­nācis tam līdz uz šejieni. Viņš, kā tas nereti mēdz būt, ar visu sirdi bija pieķēries savam saimniekam, uzskatīja sevi par mūsu ģimenes locekli un jutās ļoti1 laimīgs, ka nes mūsu vārdu. Kā visi nēģeri, kas dzimuši «vecajā ko­lonijā», viņš ar to visai lepojās. Pārējo nēģeru vidū «Virdžlnijas melnie» bauda vislielāko cieņu.

Melnais Džeks nepavisam nebija neglīts. Viņa sejas panti bija gandrīz tādi kā mulatam, viņam nebija ne nē­ģeriem raksturīgo biezo lūpu, ne plakanā deguna, ne slīpās pieres, jo šīs rases īpatnības nepiemīt visiem indivīdiem. Es esmu redzējis tīrasinīgus nēģerus ar pil­nīgi pareiziem sejas pantiem, un tāds bija arī Melnais Džeks. Un augums viņam bija tik nevainojams, kads varētu būt etiopiešu Apolonam.

Bija viens cilvēks, kam Melnais Džeks Šķita skaists — skaistāks par viņa dzelteno vārdabrāli. Tā bija kvarterone Viola, visas plantācijas skaistule. Abi Džeki ilgu laiku bija sacentušies viņas labvēlības dēļ un uzcītīgi aplido­juši kaprīzo meiču, kas koķeti uzsmaidīja te vienam, te atkal1 otram. Taču beidzot varēja skaidri manīt, ka viņa dod priekšroku Melnajam Džekam. Lieki būtu piebilst, ka mulats bija greizsirdīgs, un viņa niknumu vēl vairāk uzkurināja tieši tas, ka Viola no abiem sāncenšiem bija izvēlējusies nēģeri, kuru viņš uzskatīja par zemāku radī­jumu.

Ne vienreiz vien abi Džeki bija cīņā mērojuši spēkus, un vienmēr Melnais Džeks bija izrādījies uzvarētājs. Var jau būt, ka tieši ar to un nevis ar savu ārējo pievilcību viņam bija izdevies iekarot Violas labvēlību. Visā pasaulē un visos laikmetos skaistums ir noliecis galvu drosmes un spēka priekšā.

Dzeltenais Džeks bija mūsu mežstrādnieks, bet Mel­nais Džeks zirgu puisis un «baltā kunga» kučieris.

Sis abu Džeku mīlestības un greizsirdības stāsts ir visai parasts gadījums plantācijas iekšējā dzīvē. Tur nav nekā sevišķi interesanta, un es to pieminēju tikai tāpēc, ka tas bija par cēloni veselai virknei notikumu, kas no­zīmīgi ietekmēja manu paša turpmāko dzīvi.

Pirmais no šiem notikumiem bija šāds. Dzeltenais Džeks, redzēdams sava sāncenša panākumus un mocī­damies greizsirdībā, kļuva nejauks arī pret Violu. Ne­jauši sastapis meiču tālu no mājām mežā, viņš tai ne­krietni uzmācās, savās dusmās nerēķinādamies vairs ne ar ko. Par laimi, tuvumā gadījās mana māsa un izjauca viņa nelietīgo nodomu, taču tā šo gadījumu atstāt neva­rēja. Mana māsa prasīja, lai mulatu soda.

Tā arī notika, un Dzeltenais Džeks pirmoreiz mūžā saņēma sodu, kaut gan tā nebija pirmā reize, kad viņš to bija pelnījis. Mans tēvs vienmēr pret viņu bija iz­turējies iecietīgi, kā visi teica — pat pārāk iecietīgi, un piedevis visus pārkāpumus un nodarījumus. Tēvs pēc dabas bija ļoti miermīlīgs cilvēks, un viņam ārkārtīgi nepatika ķerties pie pletnes, taču šoreiz mana māsa stingri uzstājās, ka Dzeltenais Džeks jāpārmāca. Viola bija viņas kalpone, un mulata nekrietno rīcību nevarēja pamest nesodītu.

Taču pēriens neko nelīdzēja, Dzeltenais Džeks savā ļaunumā bija nelabojams. Drīz vien jauns atgadījums pierādīja, cik viņš bija atriebīgs. Manas māsas mīluli — jauko stirnas mazulīti atrada ezera krastā beigtu. Viņš nevarēja būt nomiris dabiskā nāvē, jo vēl pirms stundas ļaudis to bija redzējuši lēkājam pa pļaviņu. Ja viņam būtu uzbrucis aligators vai vilks, tad vajadzētu būt kādam ievainojumam, bet beigtajam dzīvnieciņam neredzēja ne mazākās skrambas, ne asiņu lāsītes. Tātad viņš varēja būt vienīgi nožņaugts.

Vēlāk noskaidrojās, ka tā tas arī bijis. Vainīgais iz­rādījās Dzeltenais Džeks, un Melnais Džeks to bija re­dzējis. Strādādams apelsīnu birzī, viņš nejauši bija kļu­vis par šās traģiskās ainas aculiecinieku un vi'su izstās­tīja. Mulats atkal dabūja pērienu.

Pavisam drīz sekoja trešais notikums. Abi Džeki sa­strīdējās un nonāca līdz kautiņam. Mulats tīšām bija meklējis ķil'du, lai pie viena atriebtos kā savam sāncen­sim mīlestībā, tā sava nesenā nozieguma lieciniekam.

Sadursme nebeidzās ar vienkāršu ķīviņu. Dzeltenais Džeks, ļaudams vaļu no tēva mantotajam spānieša instin­ktam, izrāva dunci un smagi sadūra savu neapbruņoto pretinieku.

Šoreiz viņš saņēma daudz bargāku sodu. Arī es biju sašutis, jo Melnais Džeks skaitījās mans «miesas sargs» un draugs. Kaut arī viņš bija nēģeris un pavisam ne­izglītots, taču dzīvespriecīgā, jaukā rakstura dēļ man pa­tika būt ar viņu kopā, un zēna gados viņš bija mans vis­labākais biedrs un pastāvīgs pavadonis gan klejojumos pa mežiem, gan izbraukumos ar laivu.

Nebūtu taisnīgi, ja tāda nekrietnība paliktu nesodīta, un Dzeltenais Džeks šoreiz dabūja pamatīgu mācību.

Taču viss veltīgi. Mulats bija nelabojams. Pārāk dziļi viņā sakņojās ļaunums, to nekas nevarēja iznīdēt.