Oceola — seminolu virsaitis

34. NODAĻA VELNIŠĶĪGA SAZVĒRESTĪBA

Apstrīdēt, ka tas ir viņš, nozīmētu neticēt pašam savām acīm. Manā priekšā bija mulats, tieši tāds, kādu es viņu atcerējos, tikai citā apģērbā un varbūt kļuvis mazliet druknāks augumā. Bet sejas vaibsti bija tie paši, viss izskats uz mata tāds kā Dzeltenajam Džekam, mūsu plantācijas agrākajam mežstrādniekam.

Un tomēr — kā gan tas varēja būt viņš? Pie tam Erensa Ringolda sabiedrībā, kurš toreiz bija viens no visaktīvākajiem viņa sodītājiem? Nē, nē, nē! Pilnīgi ne­iespējams, absolūti neiespējams! Vai es būtu maldījies? Bet vai gan acis varēja mani tā vilt? Es taču redzēju šo cilvēku savā priekšā un nepārprotami pazinu viņā mulatu Džeku! Viņš atradās nepilnas divdesmit pēdas no manas paslēptuves, tā seja bija pavērsta tieši pret mani un spožajā mēnesnīcā saskatāma gandrīz tikpat skaidri kā dienas gaismā. Es pat ievēroju agrāko ļaunuma izteiksmi viņa acīs un sejas mīmiku. Tas tiešām bija Dzeltenais Džeks.

Šo iespaidu vēl ticamāku padarīja tas, ka es atcerē­jos, cik stūrgalvīgi vakar Melnais Džeks palika pie sava, neraugoties uz visiem iebildumiem un izsmieklu. Viņš noraidīja jebkuru citu izskaidrojumu un nepieļāva varbū­tību, ka pārskatījies. Viņš bija redzējis Dzelteno Džeku vai tā garu. Tā bija viņa stingrākā pārliecība, un man neizdevās to satricināt.

Tagad es atcerējos vēl kādu citu apstākli: Ringoldu dīvaino izturēšanos pēcpusdienas sarunas laikā, to, kā reaģēja Erenss, kad es pieminēju mulata vārdu. Jau tad tas bija piesaistījis manu uzmanību, bet ko lai es domāju tagad? Cilvēks, kuru uzskatīja par mirušu, šeit ir kopā ar trim citiem, kas bija bijuši aktīvi līdzdalībnieki viņa nāvē, viens no tiem pat visnadzīgākais soda izpildītājs, un tagad visi četri acīm redzot nešķirami draugi. Kā lai es spēju pēkšņi aptvert šo brīnumaino augšāmcelšanos un salabšanu?

Es nevarēju to izskaidrot, tas bija pārāk sarežģīts noslēpums, lai atrisinātu vienā mirklī, un droši vien man tas ari nebūtu izdevies, ja paši līdzdalībnieki drīz vien nepalīdzētu tikt skaidrībā.

Man bija izdevība noklausīties sarunu, no kuras es uzzināju ne tikai to, ka Dzeltenais Džeks arvien vēl dzīvo šajā pasaulē, bet arī to, ka Hadž-Eva bija runājusi pa­tiesību, teikdama, ka manai dzīvībai draud briesmas.

— Nolādētsl Viņa te nav. Kur gan viņš var būt aiz­gājis?

Sis izsauciens un jautājums atskanēja no Erensa Ringolda mutes, un viņa balsī bija sapīkums un izbrīns. Sie puiši kādu meklēja un nevarēja atrast. Kas tas bija, to pateica nākošais runātājs.

Pēc īsa klusuma mirkļa manas ausis sasniedza Bila Viljamsa balss, kuru es viegli pazinu, jo biju to dzir­dējis vēl tikai dienu iepriekš.

— Vai jūs droši zināt, māster Erens, ka viņš neaiz- vilkās atpakaļ uz fortu kopā ar ģenerāli?

— Pilnīgi droši, — atbildēja «māsters Erenss». — Es biju pie vārtiem, kad viņi ienāca. Viņi atgriezās tikai divi — ģenerālis un pilnvarotais. Jautājums ir tikai, vai šis neaizgāja no dīķa reizē ar viņiem. Mēs esam rīko­jušies kā pēdējie muļķi, neatnākdami laikus šurp, lai no­vērotu viņus aizejam. Bet kas gan varēja iedomāties, ka viņš te paliks viens? Ja es būtu zinājis… Tu saki, — viņš turpināja, pievērsdamies mulatam, — tu saki, Džek, ka nāci tieši no indiāņu nometnes? Tad taču viņš neva­rēja tev aiziet garām nepamanīts.

— Carajof[44] senjor erens! nē!

Tieši tā pati balss, tas pats vecais spāņu lamuvārds, iko es biju dzirdējis savā jaunībā. Ja manī vēl bija kādas Šaubas par mulata personību, tagad tās izgaisa. Manas ausis apstiprināja to, ko bija redzējušas .acis. Runātājs bija Dzeltenais Džeks.

— Velns lai parauj! Kur viņš var būt aizgājis? Kā ūdeni iekritis. Es zinu, viņam varēja būt iemesls aiziet ciemos pie indiāņiem, to es zinu. Bet kā viņam izdevies tur nokļūt tā, ka Džeks neredzēja?

— Varbūt viņš kātoja uz turieni riņķī pa otru ceļu?

— Pa klajumu?

— Nūja.

— Nē, to viņš diez vai būs darījis. Es to varu iz­skaidrot tikai tā: viņš būs aizgājis līdz vārtiem kopā ar ģenerāli un tad droši vien devies lejup gar forta sētu garām m.arkitanta mājai.

To teica Ringolds, it kā runādams pats pie sevis.

— Pie velna! — viņš iesaucās nepacietīgā tonī.

— Tāda izdevība mums tik drīz vairs neatgadisies.

•— Nav ko bēdāt, māster Erens, — sacīja Viljamss,

— nav ko bēdāt! Es tā rēķinu, ka izdevības netrūks, tādu reizīšu kā šitā būs vēl, cik tik uziet.

— Mēs sagādāsim izdevību, — nozīmīgi piebilda Spenss, kurš tagad pirmoreiz ierunājās, man dzirdot.

— Jā, bet te jāļauj rīkoties Džekam, viņam tas jā­izdara, puiši. Neviens no jums nedrīkst būt iejaukts šajā lietā. Tā var nākt gaismā, un tad mēs visi būsim pama­tīgā ķezā. Bet Džeks var to izdarīt, nekaitējot sev, jo viņš, kā jūs zināt, ir miris un viņam likums netiek klāt! Vai ne tā, manu dzelteno zēn?

— Viņš vēl nav atgriezies fortā, — piezīmēja Rin­golds, atkal runādams it kā pats ar sevi. — Es domāju, ka nav. Tādā gadījumā viņam jābūt indiāņu nometnē un vēl šonakt jānāk atpakaļ. Droši vien viņš to darīs, kad mēness būs norietējis. Viņam jāiet tumsā pāri kla­jumam. Džek, vai tu dzirdi, ko es saku?

— Si, senjor, Džeks dzird visu.

— Un vai tu saproti, kas būtu darāms, ko?

— Carrambo si, senjor, Džeks saprot.

— Labs ir, tagad mums jāiet atpakaļ. Paklausies, Džek, ja …

Te runātājs pieklusināja balsi un turpināja gandrīz čukstot, tā ka es nevarēju sadzirdēt, kas tika teikts. Tiikai reizēm viena otra skaļāk izgrūsta frāze atskanēja līdz manim, un, ņemot vērā (to, kas jau bija .atklājies, es va­rēju puslīdz saprast, par ko ir runa. Es dzirdēju bieži pieminam kvarterones Violas un manas māsas vārdu un saklausīju, piemēram, tādas frāzes — «viņš vienīgais stāv mums ceļā», «māte viegli piekritīs», «kad es būšu plantācijas saimnieks», «maksāšu tev divsimt dolāru».

Pēc šiem un vēl citiem izteicieniem, kas bija tikpat zīmīgi, es nopratu, ka abi nelieši ir jau agrāk vienojušies par manu noslepkavošanu un ka šajā dialogā tiek tikai atkārtoti riebīgā līguma noteikumi.

Nav brīnums, ka es svīdu aukstus sviedrus, kas lī­dzīgi pērlītēm lāsoja pār imainu pieci. Nav brīnums, ka es, sēdēdams savā augstajā paslēptuvē, drebēju kā apses lapa, gan ne tik daudz aiz bailēm par savu dzīvību kā neiedomājamu šausmu pārņemts par nodomāto nozie­gumu. Varbūt es būtu trīcējis vēl vairāk, bet nervozo uzbudinājumu zināmā imērā nobremzēja dziļais sašu­tums, kas uzbangoja manās krūtīs.

Es spēju pietiekami savaldīties, 1.aii paliktu klusu, un tas bija prātīgi, ka es tā darīju. Ja es šai brīdī būtu sevi atklājis, tad dzīvs no šās vietas vairs neaizietu. Par to es biju pilnīgi pārliecināts un centos ne ar mazāko troksnīti nenodot savu klātbūtni.

Un tomēr bija grūti mierīgi noklausīties, kā četri vīri aukstasinīgi spriedelē par nodomāto slepkavību, kaļ plānus un iztirgo cilvēka dzīvību kā pārdodamu lietu, katrs no šā darījuma gaidīdams sev kādu labumu.

Mans niknums bija tikpat liels kā manas bailes, gandrīz stiprāks par saprāta balsi. Viņi bija četri, visi apbruņoti. Man bija zobens un pistole, bet es nebūtu piemērots pretinieks četriem tādiem trakgalvjiem kā šie. Ja viņi būtu bijuši tikai divi — Ringolds un mulats, es būtu meties lejā no koka un riskējis ielaisties cīņā aci pret aci — tik neprātīgs bija mans sašutums šajā brīdī.

Taču es nepaklausīju dusmu dzinulim un klusēdams nogaidīju, kamēr viņi aizgāja.

Es ievēroju, ka Ringolds un viņa kauslīgie rokaspuiši devās uz forta pusi, turpretim mulats aizgāja indiāņu nometnes virzienā.