Oceola — seminolu virsaitis

38. NODAĻA VIRSAIŠU ATCELŠANA

Šodien pilnvarotais rādīj,a daudz pašapzinīgāku seju. Viņš bija nolēmis rīkoties nekaunīgi, bet jutās drošs par panākumiem un tādēļ izturējās jau kā uzvarētājs. Viņš uzlūkoja virsaišus ar augstprātīgu skatienu kā cilvēks, kas nolēmis viņiem pavēlēt un ir pārliecināts, ka tie pa­kļausies viņa gribai.

Brīžiem viņa acis pievēnsās Oceolam,- uzmetot tam sevišķi zīmīgu, reizē bargu un uzvarošu skatienu. Es zi­nāju, kas aiz tā slēpjas, es nojautu šā skatiena nozīmi un sapratu, ka tas nesola nekā laba jaunajam seminolu virsaitim. Ja es šajā brīdī būtu varējis viņu sasniegt, es būtu aizmirsis savu pienākumu un iečukstējis viņam ausī brīdinājumu.

Es dusmojos uz sevi, ka nebiju par to padomājis ag­rāk. Madž-Eva iepriekšējā naktī būtu varējusi aiznest vi­ņam ziņu. Kāpēc es to nenosūtīju? Mans prāts bija pārāk aizņemts ar citām lietām. Baiļodamies pats .sevis dēļ, es nebiju iedomājies briesmas, kas draudēja manam drau­gam, par kādu es .'arvien vēl uzskatīju Pauelu.

Es skaidri nezināju, kas bija nolemts, bet pēc naktī dzirdētās sarunas nopratu, ka pilnvarotā nolūks ir atrast kādu ieganstu, lai Oceolu arestētu.

Iegansts bija vajadzīgs, bez tā šādu vardarbību ne- viarēja pieļaut. Pat pārsteidzīgais aģents neriskētu tik patvaļīgi rīkoties bez attaisnojoša iemesla. Bet kā viņš domāja atrast šo ieganstu?

Tas, ka Onopa un «naidīgie» virsaiši bija aizgājuši, bet Omatla un «draudzīgie» palikuši, sagādāja aģentam izdevīgu situāciju. Oceolam pašam vajadzēja dot iegan­stu arestam.

Kaut es šajā brīdī būtu varējis iečukstēt viņam ausī tikai vienu vārdu!

Es biju nokavējis. Cilpas bija izliktas, lamatas uz­stādītas, un dārgais medījums tūlīt tajās iekritīs. Es vairs nevarēju pagūt viņu brīdināt. Man bija jāstāv mierīgi malā un jānoskatās, kā tiek izdarīta netaisnība un rupji pārkāptas tiesības.

Ģenerāļa un štāba virsnieku grupiņas priekšā bija novietots galds. Aiz tā stāvēja pilnvarotais. Uz šā galda atradās tintnīca ar spalvām un visā platumā izklāts liels pergaments, kurā redzēja daudzas locījuma krokas. Tas bija Okl'avoho līgums.

— Vakardien, — iesāka pilnvarotais bez jebkāda ievada, — mēs nedarījām nekā cita, kā tikai runājām. Šodien mēs esam sanākuši, lai rīkotos. Šis, — viņš sa­cīja, norādīdams uz pergamentu, — ir pie Peina pārcel­tuves noslēgtais līgums. Es ceru, ka jūs visi esat pār­domājuši, ko es vakar teicu, un esat gatavi to pa­rakstīt.

.-— Mēs esam pārdomājuši, — atbildēja Omatla savā un savu piekritēju vārdā. — Mēs esam gatavi to pa­rakstīt.

— Onopa ir galvenais virsaitis, lai viņš paraksta kā pirmais, — ierosināja pilnvarotais. — Kur tad ir Miko- Hopa? — viņš piemetināja, ar liekuļotu izbrīnu pārlaiz­dams skatienu virsaišu puslokam.

— Miko-miko nav šeit.

— Kāpēc nav? Viņam vajadzēja būt šeit. Kāpēc viņš nav ieradies?

— Viņš ir sasirdzis, viņš nevar piedalīties sapulcē.

— Tie ir meli, Lēcēj! Mikonopa tikai izliekas slims, un tu to zini.

No šā apvainojuma Hoitl-metti tumšā seja kļuva vel tumšāka un viņa stāvs sāka trīcēt aiz niknuma. Atbildes vietā viņš tikai nicinoši kaut ko norūca pie sevis un, sakrustojis rokas, ieņēma agrāko pozu.

— Abrām! Tu esi Mikonopas privātpadomnieks. Tu zini viņa nodomus. Kādēļ viņš nav ieradies?

— O, massa ģenirāl! — nēģeris .atbildēja lauzītā angļu valodā, neizrādīdams sevišķu cieņu pret jautātāju. — Kā gan vecais Abi var zināt karaļa Nopi nodomus? Miko man visu nesaka, viņš iet, kad grib, un nāk, kad grib. Viņš ir liels virsaitis, viņš nevienam nesaka savus nodomus.

— Vai viņš ar nolēmis parakstīt? Saki — jā vai ,nē.

— Nē! — Ābrams atteica stingrā balsī, it kā viņam būtu pavēlēts tā atbildēt. — To gan Abi zin. Miko-miko nedomā parakstīt tur to dokumentu. Viņš saka nē, nē.

— Diezgan! — pilnvarotais skaļi iekliedzās. — Diez­gan! Tagad uzklausiet mani, seminolu virsaiši un kara­vīri! Es esmu ieradies pie jums, apbruņots ar varu, ko man ir devis jūsu Lielais Tēvs — prezidents, mūsu visu virsaitis. Šī vara dod man tiesības sodīt par nodevību un nepaklausību, un es izmantoju šīs tiesības attiecībā uz Mikonopu. Viņš vairs nav seminolu karalis!

Šis negaidītais paziņojums iedarbojās uz klātesoša­jiem kā elektriskās strāvas trieciens. Virsaiši un karavīri pārsteigti sakustējās un ieņēma citas pozas, un visi sa­sprindzināti raudzījās uz runātāju. Taču viņu sejas iz­teiksme pauda ļoti dažādas jūtas. Vieniem vaibstos pa­vīdēja dusmas un izbrīns, daži šķita apmierināti, bet vairākums acīm redzot šo paziņojumu uzņēma ar ne­ticību.

Droši vien pilnvarotais tikai jokojās? Kā gan viņš varēja iecelt vai atcelt seminolu karali? Kā pats Lielais Tēvs to varēja izdarīt? Seminoli bija brīva tauta, viņi baltajiem pat nodevas nemaksāja un politiski bija pil­nīgi neatkarīgi. Tikai viņi paši varēja ievēlēt savu ka­rali, vienīgi viņi varēja to atcelt. Skaidrs, ka pilnvarotais tikai jokojas!

Taču nē. Jau nākošajā mirklī viņi saprata, ka tā ir nopietnība. Lai cik muļķīga bija ideja gāzt karali Onopu, aģents no tiesas bija iecerējis šādu plānu. Viņš bija ap­ņēmies to realizēt un rīkojās bez vilcināšanās, pasludi­nādams attiecīgas pavēles.

— Gmatla, tu esi turējis vārdu un parādījis sevi kā goda vīru. Tu esi cienīgs būt par drosmīgas tautas va­doni. No šā brīža tu esi seminolu. karalis. Mūsu Lielais Tēvs un Savienoto Valstu tauta tevi apsveic šai augstajā godā un neatzīs par karali nevienu citu. Un tagad sāksim parakstīšanos.

Paklausīdams pilnvarotā mājienam, Omatla iznāca priekšā pie galda un, paņēmis rokā spalvu, parakstīja savu vārdu uz pergamenta.

Šai brīdī visā sapulces laukumā valdīja absolūts klu­sums, bet tad pēkšņi dziļajā klusumā atskanēja kāda balss, kas dusmīgi, ar šņācošu pieskaņu izrunāja tikai vienu vienīgu vārdu: — Nodevējs!

Es .palūkojos apkārt, Lai uzziinātu, kas to izteicis. Uz Oceolas lūpām vēl vibrēja pēdējā skaņa, un viņa acis bija pievērstas Omatlam ar neizsakāma nicinājuma pilnu skatienu.

Kā nākošais spalvu paņēma Melnais Trakais Māls un «parakstīja» līgumu, vienkārši uzvilkdams uz tā savu «zīmi».

Viņam sekoja Ohala, Itolasse Omatla un vēl kāds ducis virsaišu — visi tie, kas bija pazīstami kā pārvie­tošanās atbalstītāji.

Naidīgie virsaiši — nezinu, vai nejauši, vai ar no­lūku — bija sastājušies vienuviet, izveidodami pusloka kreiso .spārnu. Taigad bija pienākusi viņu kārta.

Hoitl-metti bija pirmais, par kuru pilnvarotais šau­bījās, vai viņš parakstīs. Uz brīdi iestājās gaidu pilns klusums.

— Nu ir tava kārta, Lēcēj, — beidzot sacīja piln­varotais, uzrunādams virsaiti viņa angļu vārdā.

— Jūs varat man lēkāt, cik tīk! — atbildēja runīgais un asprātīgais virsaitis, ar joku pateikdams to, ko do­māja arī nopietni.

— Kā? Tu atsakies parakstīt?

— Hoitl-metti neprot rakstīt.

— Tas nav nepieciešams. Tavs vārds tur ir jau uz­rakstīts, tev tikai jāuzspiež uz tā savs pirksts.

— Es varu uzlikt savu pirkstu nepareizā vietā.

— Tu vari parakstīties, uzvilkdaois krustu, — aģents 'turpināja, vēl arvien cerēdams, ka virsaitis piekāpsies.

— Mums, seminoliem, diez kā nepatīk krusts. Mēs to diezgan izredzējāmies spāniešu laikā. Hulwak/

— Tātad tu noteikti atsakies parakstīt?

— Ho! Mister pilnvarotais, vai tas jūs pārsteidz?

— Nu, lai būtu tā. Bet tagad paklausies, ko es tev teikšu.

— Hoitl-metti ausis ir tikpat plaši atvērtas kā piln­varotā mute, — skanēja izsmejoša atbilde.

— Es atceļu Hoitl-metti, viņš vairs nebūs sava klana virsaitis. Lielais Tēvs viņu turpmāk neatzīs par seminohi virsaiti.

— Ha, ha, ha! — atbildes vietā Hoitl-metti nicinoši iesmējās. — Tā gan, tā gan! Bet pasakiet man, — viņš jautāja, vēl arvien smiedamies un atklāti zobodamies par pilnvarotā svinīgo paziņojumu, — kāds virsaitis tad ec būšu, ģenerāli Tompson?

— Es esmu pasludinājis, — aģents sacīja, acīm re­dzami samulsis un indiāņa ironiskā toņa aizskarts, — ka tu vairs neesi virsaitis. Mēs tevi par tādu neat­zīs i m.

— Bet mana tauta? Ko tā teiks? — ar smalku ironiju jautaja Hoitl-metti. — Vai viņai šai lietā nebūtu nekas sakāms?

— Tava tauta rīkosies saprātīgi. Tā uzklausīs sava Lielā Tēva padomu. Tā vairs neklausīs vadonim, kas iz­turējies kā nodevējs.

— Jūs pateicāt pareizi, aģent, — atbildēja virsaitis, tagad runādams jau pavisam nopietni. — Mana tauta rīkosies saprātīgi, bet arī patriotiski. Viņa paliks sev uzticīga. Neglaimojiet pats sev, runādams par mūsu Lielā Tēva padoma visspēcību. Ja tas tiks dots kā tēva padoms, mana tauta to uzklausīs, ja ne — tā aizvērs savas ausis. Un par to, ka jūs mani atceļat, es tikai smejos kā par lielu muļķību. Es nicinu ir šo pavēli, ir aģentu. Es nebaidos no jūsu varenības. Es nebaidos par savas tautas uzticību. Sējiet viņā nesaskaņas, ja jums tīk, jums citur jau ir izdevies dažus pataisīt par node­vējiem, — šeit runātājs nikni paskatījās uz Omatlas un viņa karavīru pusi, — bet es neievēroju jūsu mahinācijas. Manā ciltī nav neviena vīra, kas novērsīsies no Hoitl- cnetti, neviena paša.

Runātājs apklusa un, sakrustojis rokas, atkal ieņēma klusa izaicinājuma pilnu pozu. Viņš redzēja, ka viņa saruna ar pilnvaroto ir galā, jo pēdējais jau bija pie­vērsies Ābramam, uzaicinot to parakstīt.

Nēģera pirmā atbilde bija pārliecināti noliedzoša, vienkārši «nē». Kad viņam lika atkārtot savu atteikša­nos, tas piebilda:

— Nē, pie visiem svētiem, nē! Es nekad neparakstīšu to inolādēto papīru, nekad! Ar to pietiek, vai ne, bos Tompson?

Protams, ar to pierunāšana beidzās, un Ābrams tika izsvītrots no virsaišu saraksta.

Nākošais bija Arpiuki, tad Mākonis un Aligators un beidzot punduris Pošalla. Viņi visi atteicās parakstīties, un tiem pēc kārtas tika oficiāli atņemts viņu virsaiša tituls. Tāpat par atceltiem pasludināja Holatu Miko un citus, kas nebija ieradušies.

Lielākā daļa virsaišu tikai smējās, klausoties, kā viņus citu pēc cita degradē. Tas bija diezgan jocīgi — dzirdēt, kā šis nenozīmīgais vienas dienas ierēdnis pasludina bargas pavēles ar tik pl'ašu žestu kā kāds imperators![50]

Pošalla, kurš tika atcelts kā pēdējais, smējās līdz ar citiem, bet pundurim bija asa mēle, un viņš nevarēja nociesties neatkodies.

— Pasakiet resnajam aģentam, — viņš kliedza tul­kam, — pasakiet viņam, ka es vēl būšu seminolu vir­saitis, kad pāri viņa lielajam līķim jau augs nezāles… Ha, ha, ha!

Rupjie vārdi nenonāca līdz pilnvarotā ausīm. Viņš nedzirdēja pat nicinošos smieklus, kas tiem sekoja, jo tagad visa viņa uzmanība bija pievērsta vienam cilvē­kam — visjaunākajam no virsaišiem, kas stāvēja rindas galā, — Oceolam.