Oceola — seminolu virsaitis

77. NODAĻA PĒDAS SADALĀS

Tā nebija tik tuvu, ikā mēs iedomājāmies. Dodoties uz priekšu tik ātri, cik vien mūsu izlūki spēja mūs vest, mēs bijām pa pēdām nojājuši jau desmit judžu. Mēs bijām cerējuši panākt ļaundarus uz pusi mazakā ceļa gabalā.

Vai nu indiāņi zināja, ka mēs viņiem sekojam, vai arī steidzās, cik spēja, savas parastās piesardzības mu­dināti un baidīdamies no pakaļdzīšanās.. Pēc šādu draus­mīgu zvērību pastrādāšanas viņi, .protams, varēja iedo­māties, ka tiem sekos.

Acīm redzot viņi devās uz priekšu tikpat ātri kā mēs, bet arī ne ātrāk.

Kaut gan saule versmīgi cepināja, no zariem, ko viņi bija nejauši nolauzuši, vēl sūcās sula un zirgu pakavu uzvērstā zeme, kā izteicās mūsu ceļveži, vēl nebija pār- vilkusies ar garoziņu; arī nomīdītā zāle vēl gulēja pie zemes un sašķaidītās la>piņas bija mitras.

— Akurāt pinms pusstundas viņi te ir jājuši, — sa­cīja vecais Hikmens, izsliedamies stāvus, pēc tam kad jau kādu divdesmito reizi bija noliecies, lai izpētītu pē­das. — Akurāt pirms pusstundas, nolādētie! Es savu mūžu neesu redzējis, ka sarkanādainie skrietu tik ātri, Sitie nesas taisni kā pārbiedētu buku bars, un ap šito vietu viņu kleperi, kā rādās, jau ir bijuši nodzīti vienās putās un dažs labs no švakākiem jājējiem turējies seg­los, uz deguna krizdams.

Kā atbilde uz vecā mednieka asprātību atskanēja skaļa smieklu šalts.

— Ne tik skaļi, puiši, ne tik skaļi! — viņš apsauca, ar brīdinošu rokas mājienu likdams smējējiem apklust. — Svētā Jeruzaleme! Viņi jūs izdzirdēs, un tad daži no mums vēl pirms saules rieta pazaudēs skalpus. Ja jums dzīvības dārgas, esiet klusi kā pelītes, nerunājiet ne vārdiņa, citādāk mūs izdzirdēs. Indiāņiem ir tikpat smal­kas ausis kā viņu vilku suņiem, un es lieku 'galvu ķīlā, ka viņi nav vairāk par jūdzi mums priekšā.

Mūsu ceļvedis vēlreiz noliecās pār pēdām, kādu brīdi tās aplūkoja un tad atkārtoja savus pēdējos vārdus, vēl vairāk tos .'uzsvērdams:

— Nē, pie visiem velniem! Ne vairāk par pusjūdzi! Csst, puiši! Izturieties tik klusu kā o.posumi, un es jums apsolu, ka nepaies i stunda, kad jūs varēsiet sadot šiem mūdžiem, kā pienākas. Gsst!

Paklausīdami viņa brīdinājumam, mēs virzījāmies uz priekšu itik klusi, cik vien tas jājot bija iespējams.

Mēs centāmies vadīt zirgus pa takas mīksto malu, lai neklaudzētu pakavi, runājām tikai čukstus un arī tad pavisam reti, jo ikviens saspringti lūkojās uz priek­šu, gaidīdams, ka kuru katru mirkli tur ieraudzīs bron­zas krāsas iezemiešus.

Tā mēs nojājām vēl kādu pusjūdzi, bet nemanījām nekā no ienaidnieka, izņemot viņa pēdas.

Tomēr tagad mūsu .skatieniem pavērās kaut kas jauns — priekšā caur koku stumbriem spīdēja dzidras, zilas debesis. Mēs visi pietiekami labi pazinām mežu, lai saprastu, ko tas nozīmē. Mums priekšā bija liels kla­jums.

Vairums manu ceļabiedru par to priecājās. Mēs ilgu laiku bijām jājuši pa drūmu, krēslainu mežu, kur taku bieži šķērsoja liānas un kritušu koku stumbri, tā ka virzīties uz priekšu bija iespējams tikai lēnos soļos. Viņi domāja, ka klajumā mēs varēsim jāt ātrāk un līdz ar to drīzāk panāksim ienaidniekus.

Taču daži vairāk pieredzējuši vīri un it īpaši abi mūsu ceļveži uz to skatījās citādi. Hikmens tūlīt izteica savu sarūgtinājumu.

— Nolādētais klajums! — viņš iesaucās. — Tā ir savanna, pie tam liela. Ak tu nelaime, tā mums visu izjauks!

— Kā tā? — es jautāju.

— Redz, Džordžij, ja indiāņi ir jau klajumam pāri, tad kāds būs atstāts mežmalā par sargu — viņi uz gal­vošanu būs tā izrīkojušies, viss viens, v.ai zin, ka tiem dzenas pakaļ, vai ne. Nu, un tas nozīmē, ka mums ir tikpat mazas cerības tikt pāri nepamanītiem kā veselai kamieļu karavānai. Un, ja nu tie mūdži reiz būs mūs ieraudzījuši, tad skaidrs, ka pie laika pamanīsies nozust. Mēs esam jau krietni ilgi ceļā, palūk, cik zemu saule!

Sasodīts! Es tā rēķinu, Ka vairs nav tālu lielais purvs. Ja indiāņi pamanīs, ka mēs šiem sekojam, viņi laidīsies taisni uz turieni, un es zinu gan, ko vini tur darīs.

— Ko tad?

— Izklīdīs, ka ne smakas nepaliks. Un tad mes vi­ņus meklēsim tikpat veltīgi kā putnu ligzdas ziemas laikā.

— Ko Lai mēs tagad iesākam?

— Visprātīgākais būs jums visiem apstāties un kādu brīdi palikt šite. Mēs ar Dzimu Vezerfordu aizlavīsimies uz priekšu līdz klajuma malai un pavērsimies, vai viņi jau ir pāri savannai. Ja tā, tad mums vajadzēs jāt tai ap­kārt pa mežu un otrā pusē atkal sameklēt viņu pēdas. Ci­tas izejas nava. Ja indiāņi mūs ieraudzīs klajumā, tad tikpat jēgas turpināt pakaļdzīšanos kā atmest visam ar roku un griezties atpakaļ uz mājām.

Visi atzina, ka vecā aligatoru mednieka padoms ir prātīgs, un bez iebildumiem ļāva viņam rīkoties.

Viņš un Vezerfords atkal nokāpa no zirgiem un, at­stājuši mūs mežā, aizzagās uz klajuma pusi.

Pagāja krietns laika sprīdis, iekams viņi atgriezās, un pārējie vīri jau kļuva nepacietīgi. Daudzi uzskaitīja, ■ka ar šo izlūkošanu mēs tikai zaudējam laiku un ļaujam indiāņiem attālināties. Daži ieteica tūlīt turpināt pakaļ­dzīšanos un jāt uz priekšu taisni pa pēdām, vienalga, vai indiāņi būtu mūs pamanījuši vai ne.

Kaut gan es degu nepacietībā ātrāk izrēķināties ar nīsto pretinieku un šis priekšlikums visvairāk atbilda manam pašreizējam noskaņojumam, es tomēr sapratu, ka būtu neapdomīgi tā rīkoties. Mūsiu ceļvedim bija taisnība.

Beidzot viņi atgriezās un pastāstīja, ko uzzinājuši. Priekšā atradās savanna, un indiāņi bija devušies tai pāri. Viņi bija sasnieguši mežu tās pretējā malā pirms mūsu izlūku ierašanās, un klajumā vairs neredzēja ne cilvēku, ne zirgu. Taču viņi tik tikko bija nozuduši ska­tienam, jo Hikmens apgalvoja, ka vēl redzējis starp krūmiem pavīdam pēdējā zirga asti.

Veiklie pēdu dzinēji savā izlūkgājienā bija uzzinā­juši vēl ko vairāk un pavēstīja mums otru svarīgu faktu, un proti, ka pēdas tālāk vairs nav izsekojamas!

Sasnieguši savannu, indiāņi bija izklīduši- un devu­šies tai pāri katrs atsevišķi, atstājot zālē pēdas tik dau­dzos virzienos, cik viņiem bija zirgu. Kā .mednieki iztei­cās, «pēdas izšķīda uz piecdesmit pusēm». To viņi bija noskaidrojuši, garās zāles aizsegā izložņādami klajuma malu un tur uziedami šīs daudzās sliedes.

Viņu uzmanību jo sevišķi bija piesaistījušas vienas pēdas, kas nebija zirgu, bet gan cilvēku kāju iemītas, un, kam blakus tikai vietumis redzēja pakavu nospie­dumus. Šīs kājas bija bijušas basas, un paviršam vēro­tājam varētu pat likties, ka tur gājis tikai viens cilvēks. Taču pieredzējušie mežinieki saprata, ka tā ir bijusi kara viltība. Nospiedumi bija lieli, bezformīgi un pārāk dziļi, lai tos būtu atstājis viens gājējs. Garais papēdis, tikko manāmais pēdas izliekums, liela pēdas priekšdaļa un platie pirksti bija pazīmes, ko medniekiem nenācās grūti iztulkot. Viņi zināja, ka tās 'ir sagūstīto nēģeru pēdas, kuriem, bez šaubām, tā pavēlējuši iet viņu apsar­gātāji.

Šī negaidītā viltība no bēgošo iezemiešu puses mūs apbēdināja un arī pārsteidza. Visi jutās apmānīti un domāja, ka ienaidnieka, pēdas nu ir pazaudētas un mūsu cerības atriebties nepiepildīsies.

Dažus dzirdēja runājam, ka nav nekādas jēgas tur­pināt vajāšanu, viens oitrs ieteica griezties atpakaļ, un, lai atkal pamodinātu vīros atriebības garu, vajadzēja apelēt pie viņu naida jūtām pret indiāņiem, kuras lielā­kajai daļai no tiem bija iedzimtas.

Šai kritiskajā momentā vecais Hikmens uzmundri­nāja pārējos ar jaunām cerībām. Es jutos priecīgs, to dzirdot.

— Mēs nevarēsim viņus panākt šovakar, puiši, — viņš sacīja, kad bija daudz spriests un riunāts. — Mēs nedrīkstam rādīties klajumā pie dienas gaismas, un •tas, sasodītais, ir pārāk liels, lai apjātu apkārt. Tur jau iznāktu vai divdesmit jūdžu liels līkums. Bet nekas, ne­bēdājieties! Paliksim šeit, kamēr uznāks tumsa. Tad mēs varēsim laisties pāri savannai, un, ja mēs .ar Džimu Vezerfordu tur otrā pusē atkal neuziesim viņu pēdas, tad vecais Hikmens nekad nav ēdis aligatora gaļu! Es zinu, ka viņi atkal salasīsies kopā un mēs kā likts atra-

dīisini šos mūdžus apmetušos kādā čūksnī. Nemanīdami vairs mūs dzenamies pakaļ, viņi jutīsies droši kā lācis bišukokā, .un tad laisti i būs īstā reize mesties viņiem virsu.

Visi piekrita mednieka ,priekšlikumam. Tika nolemts, ka tā .arī rīkosimies, tin, nokāpuši no saviem nodzīta­jiem zirgiem, mČs sākām gaidīt saules rietu.