Oceola — seminolu virsaitis

60. NODAĻA PIELŪDZĒJA DĀVANA

Kā jau teicu, mans nodoms bija ierasties nepamanī­tam, tādēļ, tuvojoties mājām, vajadzēja ievērot piesar­dzību. Ar šādu nolūku es netālu no plantācijas nogriezos ino galvenā ceļa uz (taciņas, pa kuru ar līkumu varēja no­kļūt pie mājas no otras puses. Sī taciņa veda garām dīķim un cauri apelsīnu birzij, un, jājot pa to, nebija sevišķi jābažījas, ka mani kāds pamanīs. Vergi, kas strā­dāja iežogotajos tīrumos, varēja mani redzēt, kad es šķērsoju klajumu, bet tie bija lauka strādnieki. Man va­jadzēja uzmanīties tikai no mājās nodarbinātajiem sai­mes ļaudīm.

Mans ziņnesis nebija jājis tūlīt atpakaļ, jo es biju viņam pavēlējis gaidīt mani norunātā vietā, kur to tagad arī sastapu.

Pamājis viņam, lai man seko, es turpināju ceļu, un, šķērsojuši laukus, mēs iejājām biezajos hornoka krūmos, kur apstājāmies un nokāpām no zirgiem. No šīs vietas es tālāk idevos viens.

Gluži kā mednieks :zogas klāt medījumam vai mežo­nis savam ienaidniekam, tā es tuvojos mājām — mana tēva mājām, manas mātes un māsas mājām. Dīvaina rīcība no dēla un brāļa puses, pavisam neparasta si­tuācija.

Ejot man trīcēja kājas, ceļi sitās kopā, krūtīs brāz- moja mežonīgs jūtu satraukums. Reiz es vilcinādamies apstājos. Iedomājoties nepatīkamo scēnu, kas gaidīja mani imājās, es sāku svārstīties un 'gandrīz jau gribēju atteikties no sava nodoma.

Varbūt es būtu devies atpakaļ un nolēmis gaidīt kādu •citu izdevību, kad varēšu visu noskaidrot bez vardarbī­gas iejaukšanās un skandāla, bet taisni tad es izdzirdu balsis, kas atkal padarīja stipru manu sašķobījušos ap­ņemšanos. Tā bija manas māsas balss, kas tur jautri un bezrūpīgi smējās, un vēl kāda cita — tikai viena.

Man nenācās grūti pazīt viņas nicināmā pielūdzēja spiedzošo diskantu. Šīs balsis mani no jauna satracināja, tās sāpīgi iedzēla, it kā viņi tur ar nolūku par mani ņir­gātos. Kā Virdžīnija varēja tā uzvesties, kā viņa varēja priecīgi draiskoties, kad es mocījos vai nost aiz ļaunām aizdomām par viņas nepiedienīgo izturēšanos.

Saskaities un apbēdināts es atmetu domu par korek­tāku rīcību un nolēmu palikt pie sava plāna, bet vis­pirms noklausīties viņu sarunu.

Es piegāju tuvāk un dzirdēju skaidrāk. Runātāji ne­bija mājā, bet ārā, apelsīnu birzs malā. Klusiem soļiem, viegli pašķirdams zarus, gan izlīzdams pa apakšu, gan stāvus izlocīdamies starp tiem, es nemanīts pielavījos viņiem kādu sešu soļu atstatumā — pietiekami tuvu, lai caur lapām saskatītu viņu drēbes un sadzirdētu katru vārdu, kas tika runāts.

Drīz vien es sapratu, ka esmu ieradies pašā svarīgā­kajā sarunas momentā. Pielūdzējs tikko bija piedāvājies par vīru, varbūt pirmo reizi nopietni atklājis mīlestību. Ļoti iespējams, ka tas bija izraisījiis .manas māsas smieklus.

— Vai tiešām, mister Ringold, jūs gribat ņemt mani par sievu? Vai jūsu teiktie vārdi jāuzskata par nopiet­nību?

— Miss Rendolfa, nezobojieties par mani! Jūs zināt, cik ilgus gadus manas jūtas pieder jums.

— Patiešām nezinu. Kā gan es varēju to zināt?

— No maniem vārdiem. Vai es simtiem reižu jneesmu jums to teicis?

— Vārdiem! Šādās lietās es vārdus augstu nevērtēju. Dučiem citu, kam, manuprāt, es biju gluži vienaldzīga, ir runājuši ar mani tāpat kā jūs. Mēle daudzreiz samelš niekus, mister Erens!

— Bet manu nopietnību pierāda darbi. Vai es inepie-

dāvāju jums savu roku un savu bagātību? Vai tas nav pietiekams mīlestības pierādījums?

— Nē, naivais cilvēk, nekas tamlīdzīgs. Ja es kļūtu jūsu sieva, jūsu bagātība tāpat paliktu jums pašam. Bez tam man ir sava neliela mantojuma daļa, uin tādā gadī­jumā jūs kļūtu noteicējs arī par to. Tātad, redziet, nevis man, bet tieši jums tas būtu izdevīgi. Ha, ha, ha!

— Nē, miss Rendolfa, es pat nedomāju ierobežot jūsu īpašnieces tiesības un, ja jūs pieņemtu manu roku…

— Jūsu roku, ser? Ja jūs gribat iekarot sievieti, jums vajadzētu piedāvāt savu sirdi. Mani interesē sirdis, ne­vis rokas.

—- Jūs zināt, ka manējā jau pieder jums un ir pie­derējusi daudzus gadus. Visi to zina.

— Tad jūs pats to esat visiem pastāstījis, un man tas pavisam nepatīk.

— Jūs tiešām esat pārāk skarba pret mani. Es jums daudzkārt esmu pierādījis savu uzticīgo un sirsnīgo pie­ķeršanos. Es jau sen būtu atklājis jums savas jūtas un lūdzis jūs kļūt par manu sievu…

— Uin kādēļ jūs to nedarījāt?

Ringolds vilcinājās.

— Lieta tā, ka es nebiju pats savs ,kungs, mans tēvs bija noteicējs par visu.

— Patiešām?

— Bet tagad tā vairs nav. Es varu rīkoties, kā man patīk. Dārgā miss Rendolfa, ja tikai jūs pieņemtu manu roku…

— Atkal jūsu roku! Atļaujiet man pateikt, ser, ka šī jūsu roka nav pazīstama kā diez cik devīga. Ja es to pieņemtu, varbūt man nāktos iztikt pat bez kabatas nau­das. Ha ha, ha!

— Ienaidnieki mani ir nomelnojuši. Es zvēru, ka jums nebūs iemesla šajā ziņā žēloties par mani.

— Neraugoties uz jūsu zvērestu, es neesmu par b> tik droša. Pirms laulībām dotie solījumi vēlāk pārāk bieži tiek lauzti. Es jums neticu, mans draugs, patie­šām ne.

—- Bet jūs varat man ticēt, kad es jums saku.

— Jūs mani nepārliecināsiet. Bez tam man līdz šim

nav nekādu pierādījumu, kas būtu apliecinājusi jūsu de­vību. Jūs taču, mister Ringold, man nekad neesat nekā uzdāvinājis. Ha, ha, ha !

— Ja es būtu zinājis, ka jūs pieņemsiet no manis dāvanas, es ar prieku būtu to darījis. Miss Rendolfa, es esmu gatavs uzdāvināt jums visu, kas man pieder.

— Labi! Tagad es jūs pārbaudīšu — jūs man kaut ko uzdāvināsiet.

— Pasakiet itikai, ko jūs vēlaties, un tas būs jūsu.

— O, jūs iedomājaties, ka es jums lūgšu kādu nieku — zirgu, pūdeli vai kaut ko no rotaslietām. Nekas tamlīdzīgs, ticiet man.

— Vienalga. Es esmu piedāvājis jums visu savu bagātību un tādēļ ne mirkli nevilcināšos atdot jums daļu no tās. Tikai pasakiet, ko jūs vēlētos, un es jums to uz­dāvināšu.

— Tas patiešām izklausās visai devīgi. Ļoti jauki! Jums ir kaut kas, ko es gribētu iegūt, pat ļoti gribētu. Es esmu iedomājusies kļūt par tā īpašnieci, un man pat bija nodoms lūgt jūs man to pārdot.

— Kas gan tas būtu, miss Rendolfa?

— Plantācija.

— Plantācija?!

— Tieši tā. Ne jūsējā, bet kāda cita, kuras īpašnieks jūs esat.

— Ahā!

— Es domāju to, kas agrāk piederēja metisu ģime­nei, tur pie Tupelo upes. Man šķiet, jūsu tēvs to no vi­ņiem nopirka?

Es ievēroju, ka viņa uzsvēra vārdu «nopirka». Atbildē jautās vilcināšanās un tāds kā samulsums.

— Jā… jā… — Ringolds sacīja. — Tā tas bija. Bet jus mani pārsteidzat, miss Rendolfa. Kādēļ jūs in­teresē šī plantācija, ja jūs būsiet pavēlniece pār visu, kas man .pieder?

— Tā ir mana darīšana. Es to gribu — un viss. Var­būt man ir daudzi iemesli. Esmu ļoti iemīļojusi šo vietu, tur ir tik skaisti… es bieži vien mēdzu doties uz tu­rieni. Atcerieties, šeit saimnieks ir mans brālis, un viņš- taču visu mūžu nepaliks vecpuisis. Varbūt mana māte vēlas, lai viņai būtu pašai savas mājas. Bet nē, es

neizklāstīšu juras savus motīvus. Dariet, kā jums tīk, — dāviniet vai ne.

— Un, ja es to darīšu, tad jūs…

— Ja jūs sāksiet uzstādīt noteikumus, es šo dāvanu nepieņemšu, kaut jūs uz ceļiem mani lūgtos. Ha, ha, ha!

— Tad es neuzstādu noteikumus: ja jūs šo plantāciju pieņemat, tā ir jūsu.

— Ā, tas vēl nav viss, māster Erens. Jūs varat pa­ņemt to atpakaļ tikpat viegli, kā esat atdevis. Kā es varu būt droša, ka jūs to nedarīsiet? Man vajag dokumentu.

— Jūs to dabūsiet.

— Kad?

— Kad vien velaties, kaut vai ; pec pusstundas, ja jūs tā gribat.

— Jā, es tā gribu. Ejiet un to pagādājiet! Bet atce­rieties, ser, bez jebkādiem noteikumiem — paturiet to vērā!

— Ak! — iesaucās laimes pārņemtais pielūdzējs. — Es neuzstādu nekādus noteikumus. Es nebaidos, es visu atstāju jūsu ziņā. Stundas laikā jūs saņemsiet do­kumentu. Uz redzēšanos!

To teikdams, viņš steigšus devās projām.

Es biju (tik pārsteigts par šā dialoga raksturu, tik izbrīnījies .par tā savādo nobeigumu, ka kādu bridi ne­spēju izkustēties no vietas. Tikai tad, kad Ringolds jau bija labā gabalā, es atguvu pašsavaldīšanos un apsvēru, kā rīkoties — sekot viņam vai ļaut netraucētam aiziet.

Arī Virdžīnija bija jau aizgājusi un klusu ieslīdējusi atpakaļ mājā. Es uz viņu biju pat vairāk saskaities nekā uz Ringoldu un, šo dusmu vadīts, ļāvu pēdējam iet savu ceļu un tūlīt devos izskaidroties ar māsu.

Šī saruna iznāca diezgan vētraina. Es atradu viņu viesistabā kopā ar māti. Es nezaudēju laiku ar liekvār­dību, neuzklausīju nekādus iebildumus un lūgšanos, bet bez aplinkiem pateicu, kāds ir šis cilvēks, kas tikko bija atstājis mūsu māju, atklāti paziņoju, ka viņš gribēja mani noslepkavot.

— Nu, Virdžīnij! Vai tu precēsi šo cilvēku?

— Nekad, Džordž, nekad! Man tas nav nācis ne prātā. Nekad! — viņa dedzīgi atkārtoja, noslīgdama uz dīvāna un paslēpdama seju rokās.

Mana māte tam neticēja, pat tagad vēl neticēja!

Es sāku minēt pierādījumus, lai viņu pārliecinātu, ka esmu runājis taisnību, kad pēkšņi aiz loga izdzirdu kādu skaļi un steidzīgi saucam manu vārdu.

Es izskrēju uz terases, lai noskaidrotu, ko šis cilvēks vēlas.

Manā priekšā bija jātnieks zilajā dragūnu formas tērpā ar dzelteniem atlokiem. Tas bija ziņnesis no forta. Viņš pats bija noputējis no galvas līdz kājām, bet zirgs nodzīts vienās putās. Tas liecināja, ka jātnieks stundām ilgi auļojis vislielākajā ātrumā.

Dragūns pasniedza man papīra gabaliņu — steigā uzkricelētu ziņojumu. Tas bija adresēts Gallageram un man. Es to atlocīju un izlasīju:

«Steidzīgi vediet savus vīrus uz Kinga fortu, cik vien ātri zirgi spēj tos nest. Mums apkārt lieli ienaidnieka spēki. Svarīga katra šautene. Nezaudējiet ne mirkli.

Klinčs.»