Oceola — seminolu virsaitis

29. NODAĻA ULTIMĀTS

Jā, Pauels un Oceola bija viena un tā pati persona. Kā jau es paredzēju, zēns bija izaudzis par lielisku vīru — par varoni.

Agrāko draudzības jūtu un šodienas sajūsmas pār­ņemts, es būtu varējis mesties uz priekšu un apkampt viņu, taču pašreiz nebija ne īstais laiks, ne vieta, lai izrādītu šādu bērnišķīgu aizrautību. Etiķete un pienākums man to aizliedza. Es paliku uz vietas un centos paturēt mierīgu sejas izteiksmi, kaut gan nespēju novērst acis no šā cilvēka, kas tagad manī izraisīja divkāršu apbrīnu.

Man nebija daudz laika pārdomām. Klusuma brīdis, kas sekoja pēc pilnvarotā rupjās runas, nebija ilgs, to atkal pārtrauca — un šoreiz pats Oceola.

Jaunais virsaitis, saprazdams, ka pēdējie vārdi zī­mējušies uz viņu, iznāca pāris soļu uz priekšu un nostā­jās tieši pretī pilnvarotajam, cieši raudzīdamies viņā ar mierīgu, bet stingru un pētījošu skatienu.

— Vai jūs runājat ar mani? — viņš jautāja bez ma­zākās dusmu vai uztraukuma pieskaņas balsī.

— Ar ko gan citu? — strupi atbildēja pilnvarotais, — Es jūs nosaucu vārdā — Paliels.

— Mans vārds nav Pauels.

— Jūsu vārds nav Pauels?

— Nē! — indiānis ļoti skaļi atbildēja, ar lepnu iz­aicinājumu raudzīdamies pilnvarotajā. — Jūs varat mani saukt par Pauelu, ja jums tā tīk, jūs, ģenerāl Vailej Tompson, — lēnām un ar sarkastisku smīnu viņš nosauca aģenta pilnu titulu. — Bet jūsu zināšanai, ser: es nicinu vārdu, ko man devuši baltie. Es esimu indiānis. Es esmu savas mātes dēls,[29] un mans vārds ir Oceola.

Pilnvarotais pūlējās savaldīt savu niknumu. Viņa plebejiskā uzvārda izsmiešana koda tam kaulā, jo Pauel's pietiekami labi orientējās angļu leksikā, lai zinātu, ka «Tompsons» nav aristokrātisks vārds. Un indiāņa sarkasms trāpīja vārīgā vietā.

Pilnvarotais bija tā pārskaities, ka būtu pavēlējis uz vietas izrēķināties ar Oceolu, ja vien tas būtu viņa varā. Bet tas nebija viņa varā. Seit stāvēja trīssimt indiāņu karavīru gatavi kuru katru mirkli satvert šautenes, un tas bija pilnīgi pietiekams pretspēks forta garnizonam. Bez tam pilnvarotais zināja, ka šāda pārsteidzīga dusmu izpausme var nepatikt viņa valdībai. Pat Ringoldi, viņa mīļie draugi un pakalpīgie padomdevēji, lai cik ļoti viņi būtu ieinteresēti Uzlecošās Saules bojā ejā, neieteica tā rīkoties.

Tādēļ, neko neatbildējis uz jaunā virsaiša dzēlību. pilnvarotais vēlreiz griezās pie sapulces.

— Es nevēlos turpināt sarunas, — viņš sacīja tādā tonī, kā cilvēks mēdz runāt ar apakšniekiem. — Mēs esam jau diezgan izrunājušies. Jūs te runājāt kā bērni, kā nesaprātīgi un neuzticami ļaudis. Es negribu vairāk jūsos klausīties.

— Tad dzirdiet, ko saka jūsu Lielais Tēvs un ko jums pateikt viņš ir mani šurp sūtījis. Viņš man uzdeva no­likt jums priekšā šo dokumentu. — Runātājs , izņēma salocītu pergamentu un, to atvērdams, turpināja: — Tas ir Oklavoho līgums. Lielākā daļa no jums ir to jau pa­rakstījuši. Es lūdzu jūs tagad iznākt priekšā un apstip­rināt savus parakstus.

— Es neesmu to parakstījis, — sacīja Onopa, Oceolas pamudināts, kas stāvēja viņam aiz muguras. — Es arī tagad to neparakstīšu. Citi var darīt, kā viņiem patīk. Es neiešu projām no savām mājām. Es neatstāšu Floridu.

— Es arī ne, — piebilda Hoitl-metti apņēmīgā tonī. — Man ir piecdesmit muciņu pulvera. Kamēr kaut grau­diņš no tā būs palicis nesadedzināts, nekas mani nespēs šķirt no dzimtās zemes.

— Es domāju tāpat kā viņš, — piemetināja Holata.

— Un es arī! — iesaucās Arpiuki.

— Un es arī! — piebalsoja Pošalla (Punduris), Koa Hadžo, Mākonis un nēģeris Ābrams.

Runāja tikai patrioti. Nodevēji neteica neviena vārda. Šī parakstu apstiprināšana bija viņiem pārāk bargs pār­baudījums. Viņi visi bija parakstījuši Oklavoho līgumu, bet tagad, visas tautas priekšā, neuzdrošinājās to atzīt. Viņi baidījās pat taisnoties par savu rīcību. Viņi klusēja.

— Pietiek! — sacīja Oceola, kurš vēl nebija publiski izteicis savus uzskatus, bet kura vārdus visi gaidīja ga­tavi tos uzklausīt ar vislielāko uzmanību. — Virsaiši ir pateikuši savas domas: viņi atsakās parakstīt. Tā ir tautas balss, kas runā ar virsaišu muti, un tauta paliks pie saviem vārdiem. Aģents mūs nosauca par bērniem un muļķiem. Lamāties ir viegli. Mēs zinām, ka mūsu vidū ir muļķi un bērni arī, un vēl sliktāki par šiem abiem — nodevēji. Bet mūsu vidū ir vīri un daži no tiem tikpat uzticami un drošsirdīgi kā pats aģents. Viņš negrib vai­rāk sarunu. Lai notiek tā: mums nav viņam vairāk ko teikt, mūsu atbildi viņš ir dzirdējis. Viņš var palikt vai aiziet.

— Brāļi! — runātājs turpināja, pagriezdamies ar seju pret virsaišiem un karavīriem un it kā nemaz neievēro­dams balto klātbūtni. — Jūs esat rīkojušies pareizi. Jūs esat izteikuši tautas gribu, un tauta ir jums par to pa­teicīga. Nav taisnība, ka mēs vēlamies atstāt savas mājas un doties uz Rietumiem. Tie, kas tā saka, ir krāpnieki un nepauž mūsu domas. Mēs netīkojam pēc šās jaukās ze­mes, uz kuru viņi grib mūs aizsūtīt. Tā nav tik laba kā mūsu pašu zeme. Tas ir mežonīgs tuksnesis, kur vasarā avoti izžūst un grūti nākas atrast ūdeni. Aiz slāpēm tur mednieks bieži vien mirst ceļmalā. Ziemā tur kokiem no­birst lapas, sniegs pārklāj laukus, sals sastindzina velēnu un saldē cilvēku miesu, kamēr viņi sāk drebēt aiz sāpēm, un visa zeme izskatās, it kā būtu mirusi. Brāļi! Mēs negribam tādu aukstu zemi, mums labāk patīk mūsu pašu zeme. Ja šeit kādreiz ir par karstu, mums ir dota ozola, lielā lauru koka[30] un dižciltīgās palmas ēna. Vai lai mēs atstātu savu palmu zemi? Nē. Mēs esam dzīvojuši šo palmu ēnā, un to ēnā mēs mirsim!

Oceolas runa tika uzklausīta ar pieaugošu interesi. Patiešām, kopš jaunā virsaiša ierašanās brīža sapulces kopskats bija kļuvis visai iespaidīgs un mūžam neaiz­mirstams, kaut gan vārdos to grūti aprakstīt. Vienīgi gleznotājam būtu pa spēkam attēlot šo ainu.

Tā bija caurcaurēm saviļņojoši dramatiska aina: vienā pusē uztrauktais aģents, otrā — mierīgie virsaiši; jūtu kontrasti; sievietes, kas, atstājušas savus puskailos ma­zuļus draiskuļoties zālē un rotaļāties ar puķēm, līdz ar karavīriem, spraigas, bet apvaldītas intereses mudinātas, drūzmējas cieši apkārt sapulces dalībniekiem, uztverda­mas katru Oceolas kvēlo skatienu un kāri uzklausīdamas ikvienu vārdu, kas atskan no viņa lūpām. Un Oceola pats — tik cieņas pilns un apvaldīts, ar mierīgu, bet nopietnu un ciešu skatienu, plānās lūpas sakniebtas nelokāmā apņēmībā, stāja vīrišķīga, stalta un gracioza, solis noteikts, bet atraisīts un vingrs. Visu laiku viņš svinīgi .klusē, izņemot vienīgi to brīdi, kad saka savu iz­teiksmīgo runu. Ar lepni atmestu galvu, rokas sakrusto­jis virs muskuļotajām krūtīm, viņš klausās pilnvarotā vārdos, um ik reizes, kad tas izsaka kādu sofistisku vai melīgu apgalvojumu, visa viņa būtne, kā elektriskās strā­vas skarta, momentā izmainās — acis uzliesmo sašutumā, savilktajām lūpām pārslīd nicīgs smīns, kāja vairākkārt nikni uzsper uz zemes, roka savelkas dūrē un paceļas spējā žestā, krūtis strauji cilājas satrauktā elpā kā vēt­ras sabangota okeāna viļņu klaids vēja brāzienos, bet tad atkal viss norimst, atgriežas melanholisks rāmums, un jaunā virsaiša poza un izskats pauž vienīgi to cēlā miera noskaņu, ar kādu senie skulptori mēdza apveltīt Grieķijas dievus un varoņus.

Oceolas runa izraisīja sapulces norisē kritisku pa­griezienu. Pilnvarotā pacietība bija galā. Bija pienācis laiks izteikt briesmīgos draudus, uzstādīt ultimātu, ar kuru prezidents bija viņu apbruņojis. Ne par matu neiz­mainīdams savu rupjo toni, viņš sāka nekrietni draudēt:

— Jūs neparakstīsiet? Jūs nepiekāpsieties un neiesiet projām ar labu? Nu tad es teikšu: jūs piespiedīs to darīti Pret jums izsludinās karu, jūsu zemē ienāks karaspēks, un jūs padzīs no šejienes ar durkļu palīdzību.

— PatiešāmI — iesaucās Oceola, zobgalīgi iesmie­damies. — Tad lai tā arī notiek! — viņš turpināja. — Lai tiek pasludināts karš! Kaut gan mēs mīlam mieru, mēs nebaidāmies kara. Mēs zinām jūsu spēku: jums ir miljoniem ļaužu vairāk nekā mums, bet, kaut viņu būtu vēl divtik, tie nepiespiedīs mūs pakļauties netaisnībai. Mēs esam nolēmuši iet nāvē, bet nepiedzīvot negodu. Lai tiek pasludināts karš! Sūtiet savu karaspēku uz .mūsu zemi, varbūt tas mūs nepadzīs tik viegli, kā jūs iedomā­jaties. Jūsu musketēm mēs pretosimies ar savām šaute­nēm, jūsu durkļiem — ar saviem tomahaukiem, un jūsu stīvajiem zaldātiem aci pret aci stāsies pretī seminolu karavīri. Lai tiek pasludināts karš! Mēs esam gatavi tā brāzmām. Krusa var sadragāt ziedus, bet stiprais meža ozols, par spīti vētrai, cels galvu pret debesīm stalts un neievainots.

Šās kaismīgās runas pēdējos vārdus pavadīja spējš izaicinājuma kliedziens no indiāņu karavīru rindām, un uzbudinātā sapulce draudēja pavisam izjukt. Daži vir­saiši, šā kareivīgā aicinājuma satraukti, bija piecēlušies kājās un stāvēja, drūmi lūkodamies caur pieri un iz­stiepuši rokas uz priekšu bargā, draudošā žestā.

Ierindas virsnieki bija veikli aizslīdējuši uz savām vietām un pusbalsī deva pavēles karaspēkam sakārtoties kaujas gatavībā, bet forta bastionos pie lielgabaliem redzēja rosāmies artilēristus, un tieva zihi dūmu grīste liecināja, ka deglis ir aizdedzināts.

Neraugoties uz visu to, īstenībā sadursme vēl nedrau­dēja. Neviena puse šai brīdī nebija kaujai sagatavojusies. Indiāņi uz sapulci bija ieradušies bez naidīgiem nolū­kiem, citādi viņi savas sievas un bērnus būtu atstājuši mājās. Būdami kopā ar tiem, viņi pat 'nedomāja uzbrukt, un viņu baltie pretinieki savukārt neuzdrošinājās to darīt bez svarīgāka iegansta. Šī demonstrācija bija tikai acu­mirklīga uztraukuma sekas un drīz vien norima.

Pilnvarotais bija izmēģinājis pēdējo ietekmēšanas lī­dzekli, bet veltīgi. Tā draudus ignorēja, tāpat kā iepriekš lišķīgo pierunāšanu, un viņš redzēja, ka nav vairs viņa spēkos sasniegt lol'oto mērķi.

Bet bija vēl cerība, ka laiks var kaut ko izmainīt. Te bija gudrākas galvas par viņējo, kas to saprata: tālre­dzīgais veterāns Klinčs un viltīgie Ringoldi.

Tie tagad ielenca aģentu un deva viņam padomu ieturēt citādu politiku.

— Dodiet viņiem laiku pārdomāt, — viņi ieteica — Nolieciet rīt jaunu satikšanos. Lai virsaiši apspriež šo jautājumu tikai savā starpā, atsevišķā sapulcē, nevis tā kā tagad — visas tautas klātbūtnē. Mierīgi apsverot un 'karavīru pūļa neiebaidīti, viņi var izlemt citādi, it īpaši vēl tagad, kad zina, kādas sekas būs viņu nepie­kāpībai. Un varbūt, — piebilda Erenss Ringolds, kam līdz ar citām sliktām īpašībām piemita arī viltīga dip­lomāta spējas, — varbūt naidīgāk noskaņotie virsaiši nemaz nepaliks uz rītdienas sapulci, un jums taču nav vajadzīgi viņu visu paraksti.

— Pareizi, —- atbildēja pilnvarotais, pieķerdamies šai idejai. — Pareizi — tā jādara. — Un, izteicis šo lakonisko atzinumu, viņš no jauna pavērsās pret vir­saišu sapulci.

—• Brāļi! — viņš sacīja, atkal runādams pirmītējā pieglaimīgajā tonī. — Jo, kā drosmīgais Holata teica, mēs visi esam brāļi. Kādēļ tad mēs lai šķirtos dusmās? Jūsu Lielais Tēvs justos apbēdināts, uzzinot, ka mēs esam šķīrušies ar naidu. Es negribu jūs steidzināt izlemt šo svarīgo lietu. Atgriezieties savās teltīs, pārrunājiet paši savā .starpā, brīvi un godīgi visu apspriediet, un tad rīt tiksimies atkal. Zaudēt vienu dienu neko nenozīmē ne juims, ne mums. Rīt jums būs diezgan laika pateikt savu lēmumu, bet līdz tam paliksim draugi un brāļi.

Daži no virsaišiem atbildēja uz šo priekšlikumu. Viņi teica, ka tā ir «laba runa» un ka viņi tai varētu pie­krist. Tad visi piecēlās un izklīda.

Es ievēroju, ka atbildes bija diezgan juceklīgas. At­tiecībā uz jauno priekšlikumu virsaišu vidū nebija vien­prātības. Tie, kas to pieņēma, bija galvenokārt no Omatlas partijas, bet es dzirdēju, ka daži no naidīgi noskaņotajiem karavīriem, atstādami sapulces vietu, skaļi paziņoja savu nodomu te vairāk neatgriezties.