Oceola — seminolu virsaitis

71. NODAĻA INDIĀŅU ARMIJAS NOSLĒPUMAINĀ PAZUŠANA

Abas mūsu armijas daļas tagad sanāca kopā un, pēc tam ikad komandieri bija noturējuši steidzīgu apspriedi, turpināja pārmeklēt apkārtni cerībā sastapt ienaidnieku. Stundām lilgā meklēšana nedeva nekādus rezultātus — indiāņi nebija atrodami.

Oceola bija izdarījis kara vēsturē nedzirdētu stratē­ģisku manevru. Viņš bija aizvedis projām pusotra tūk­stoša lielu armiju, kurai no divām pusēm strauji nāca virsū gandrīz tikpat liels pretinieka karaspēks, neatstā­jot ielenkumā nevienu vīru un pat nekādas atkāpšanās pēdas. Indiāņu karapulks, ko mēs vēl nesen redzējām pilnā kaujas ierindā, vienā mirklī bija sadrumstalojies tūkstoš daļās un kā uz burvja mājienu nozudis.

Ienaidnieks bija aizgājis, un mēs nezinājām, uz ku­rieni. Sarūgtinātie ģenerāļi ar savu karaspēku atkal at­griezās Kinga fortā.

Indiāņu armijas «izkliedēšana», kā šo neveiksmi no­sauca, atkal tika ierakstīta vēsturē kā jauna uzvara. Taču šī «uzvara» iznīcināja nabaga veco Geinzu — vis­maz a.r to izbeidzās viņa militārā karjera, un viņš labprā­tīgi atteicās no augstā posteņa, pēc kura bija tā kārojis.

Tagad par virspavēlnieku tika iecelts trešais ģenerā­lis — Skots. Tas bija virsnieks ar slavenāku vārdu neka viņa priekšteči. Pateicoties vecajos britu karos gūtajam ievainojumam, .augstajai dienesta pakāpei, savām poli­tiskajām izdarībām ,un galvenokārt tā saucamās «franču taktikas sistēmas» brīvai pārtulkošanai, uzdodoties pa­šam par tās autoru, ģenerālis Skots bija kļuvis populārs un pēdējos divdesmit gadus baudījis izcilu sabiedrības ievērību.[64] Cilvēkam, kas spējis izgudrot tādu militārās manevrēšanas sistēmu, noteikti vajadzēja būt lielam ka­ravadonim — tā sprieda viņa tautieši.

Protams, no jaunā virspavēlnieka gaidīja brīnumus, un tautai tika apsolīti īsti varoņdarbi. Viņš apiesies ar šiem mežoņiem īpavisam citādi nekā viņa priekšgājēji un drīz vien sekmīgi novedīs galā šo nicināmo karu.

Skota iecelšana par virspavēlnieku tika uzņemta ar lielu sajūsmu, un sākās gatavošanās jaunam karagā­jienam tik plašā mērogā, kādu nebija lemts piedzīvot nevienam no abiem viņa priekštečiem. Armijas sastāvs tika palielināts — gandrīz trīskāršots un sagādāti ba­gātīgi pārtikas krājumi, tikai tad dižais ģenerālis bija ar mieru uzņemties karaspēka virsvadību.

Beidzot viņš ieradās un sākās jaunā kampaņa.

Es te sīkāk nepakavēšos pie šās kampaņas atseviš­ķām epizodēm, jo neviena no tām nebija tik nozīmīga, lai tiktu ierakstīta hronikā, ne arī pietiekami interesanta, lai to pastāstītu. Viss šis karagājiens sastāvēja no no­gurdinošiem pārgājieniem, kuros mēs cēli maršējām re­gulārās rindās gluži kā militārā parādē. Armija tika sadalīta trīs divīzijās, kuras saucās lepnos vārdos — «la­bais flangs», «kreisais flangs» ,un «centrs». Tādā grupē­jumā nu karaspēkam vajadzēja virzīties uz Uitlakuči dum­brā ju — atkal uz to īpašu liktenīgo dumbrā ju — no trīs dažādām pusēm: Kinga forta, Brūka forta un Sentdžon- sas. Sasniedzot lielā purvāja malu, katrai divīzijai ar lielgabalu šāvieniem bija jādod signāls pārējām un pēc tam visām trim ,koncentriski jāvirzās uz pašu seminolu ieņemtās (teritorijas sirdi.

Šis bezjēdzīgais manevrs tika izdarīts un, kā jau to varēja .sagaidīt, cieta pilnīgu neveiksmi. Visā kampaņas laikā netika redzēts neviens pats indiānis. Mūsu karetivji atrada dažas viņu .apmešanās vietas, bet nekā vairāk. Apķērīgie indiāņu karavīri bija dzirdējuši signālšāvie- nus un gluži labi sapratuši, ko tie nozīmē. Tādējādi uz­zinājušiem savu ienaidnieku policijas, viņiem nenācās grūti aiziet projām pa neapdraudēto zonu starp flan­giem.

Ja ari ne vissvarīgākā, tad varbūt viszīmīgākā Skota kampaņas epizode bija tā, kas gandrīz maksāja man dzīvību. Ja ari šis gadījums nebūtu sīka izklāsta vērts» tas pelna, lai to pieminētu kā interesantu «pamestas vienības» piemēru.

Dodoties ar savu centra divīziju dumbrā ja iekšienē, dižajam karavadonim pēkšņi ienāca prātā atstāt aiz sevis Aimazur.as krastos nelielu nodaļu jeb, kā viņš to dēvēja, novērošanas posteni. Tajā ietilpa četrdesmit vīri, galvenokārt mūsu Suvoni kolonijas brīvprātīgie, un vai­rāki virsnieki, kuru vidū biju arī es.

Mums pavēlēja nocietināties un palikt uz vietas tik ilgi, kamēr tiksim atsaukti no šā posteņa, kura uzdevumi nebija pilnīgi skaidri pat tam, kas mūs komandēja. De­vis šādu pavēli, ģenerālis ar savu centra divīziju aiz- maršēja projām, atstādams mūs likteņa varā.

Mūsu mazā nodaļa skaidri apzinājās, cik bīstamā situācijā tā nonākusi, un nekavējoties ķērās pie darba, lai spētu vismaz pienācīgi aizsargāties. Mēs nocirtām kokus, uzbūvējām no baļķiem mītni, izrakām aku un ap­kārt uzcēlām stipru sētu.

Par laimi, ienaidnieks mūs neatklāja gandrīz veselu nedēļu pēc armijas aiziešanas, citādi mēs noteikti tiikt'u iznīcināti līdz pēdējam vīram. Ļoti iespējams, ka indiāņi bija sekojuši centra divīzijai un tādējādi uz laikis atstājuši šo rajonu.

Taču sestajā dienā viņi parādījās un uzaicināja mūs padoties.

Mēs atteicāmies un sākām ar viņiem cīņu. Atkal un atkal mēs atsitām viņu uzbrukumus un pavadījām ielen­kumā piecdesmit dienas!

Vairāki mūsējie tika nogalināti vai ievainoti. Krita arī mūsu varonīgā pulciņa drosmīgais komandieris Ho- lomens, kuru nonāvēja šāviens cauri sētas spraugai.

Mums bija atstāta pārtika divām nedēļām, bet mēs- ar to izvilkām dzīvības gandrīz divus mēnešus! Trīs­desmit dienas mēs pārtikām no nemaltiem graudiem,, ūdens un dažām saujām zīļu, ko izdevās salasīt no sētas- iekšpusē augošajiem ozoliem.

Šādā veidā mēs noturējāmies savā nocietinājumā piecdesmit dienas, un vēl arvien ne virspavēlnieks, ne- armija neieradās mūs atbrīvot. Visu šo drūmo ielenkuma laiku mēs it nekā nedzirdējām par savējiem, neviens baltais neparādījās mūsu skatieniem, kas, noraizējušies un gaidu pilni, pastāvīgi vēroja apkārtni. Mēs domājām,, ka esam pamesti, aizmirsti.

Un tā tas patiešām ari bija. Ģenerālis Skots, steigšus vien taisīdamies projām no Floridas, bija pilnīgi aizmir­sis atbrīvot savu novērošanas posteni, bet ciiti, domā­dami, ka mēs jau sen esam pagalam, neturēja par vajadzīgu sūtīt mums glābējus.

Mēs bijām jau tuvu bada nāvei, kad beidzot veca­jam, drosmīgajam medniekam Hikmenam izdevās ne­manītam izkļūt cauri ienaidnieka ielenkumam un pazi­ņot Kinga fortā par mūsu stāvokli.

Šī vēsts sacēla lielu uztraukumu, un tūlīt mums pa­līgā tika atsūtīta karaspēka daļa, kam izdevās izklīdināt indiāņus un atbrīvot omūs no mūsu baļķu cietuma.

Tā beidzās Skota kampaņa un arī viņa pavēlniecība Floridā. Viss šis karagājiens bija itikai nožēlojama paro­dija, un vienīgi laimīgs gadījums paglāba Skotu no- izsmiekla un apkaunojuma tikt atceltam. Viņš jau bija saņēmis pavēli doties uz Dienvidrietumu štatiem, kur pašreiz uzliesmoja cits indiāņu karš — tā saucamais «Krika konflikts», un uzņemties itā vadību. Šis pārko- mandējums nāca īstā laikā un {āva neveiksmīgajam ģenerālim ar .godu .atstāt Ziedu zemi.

Floridai bija lemts kļūt par zemi, ar kuru amerikāņu ģenerāļiem saistījās drūmas atmiņas. Ne m,azāk kā sep­tiņus no viņiem citu pēc cita šajā indiāņu karā sakāva seminoli un viņu viltīgie virsaiši. Es nedomāju te izklās­tīt viņu neveiksmes un likstas. Kopš ģenerāļa Skota aiziešanas arī es pats vairs nepaliku galvenajā armijā. Man nācās staigāt pa romantiskajiem kara blakusce- ļiem, un tikai par tiem es varu pastāstīt. Tātad — pa­liec sveika, lielā vēsturei