Oceola — seminolu virsaitis

63. NODAĻA INDIĀŅU SOĢIS

Pēc īsa brīža es atguvu samaņu. Man apkārt vēl arvien atradās indiāņi, bet ne vairs tādās draudīgās pozās, kādās es tos biju redzējis, pirms tiku notriekts zemē. Taisni otrādi, likās, ka viņi ir pret mani draudzīgi noskaņoti. Viens turēja manu galvu sev uz ceļiem, bet kāds cits pūlējās apturēt asinis, kas tecēja no brūces manos deniņos. Pārējie stāvēja apkārt, ar interesi mani aplūkodami un acīm redzami nobažījušies par manu stāvokli.

Viņu izturēšanās mani pārsteidza, jo es ne mirkli nešaubījos, ka viņi bija gribējuši maini nogalināt. Kad sitiens ar tomahauku nogāza mani zemē, es, ieslīgstot nemaņā, domāju, ka mirstu. Cilvēkam, ko apdullina pēkšņs sitiens, parasti rodas šāda sajūta.

Šis pārsteigums bija patīkams. Es jutu, ka esmu vēl dzīvs un tikai viegli ievainots, un neizskatījās, ka ap­kārt stāvošie indiāņi grasītos man no jauna mesties virsū. Viņi klusu sarunājās savā starpā, novērtēdami manu brūci un acīm redzami apmierināti, ka nav mani nogalinājuši.

— Mēs esam izlējuši tavas asinis, bet vaina nav bīstama, — viens sacīja, uzrunādams mani savā dzim­tajā valodā. — Es biju tas, ,ka,s tev iesita. Hulwak! Bija tumšs. Uzlecošās Saules draugs! Mēs tevi nepazinām. Mēs tevi noturējām par tjaticaclucco\ Viņa asinis mēs gribējām izliet. Mēs domājām, ka viņu te sastapsim. Viņš te ir bijis. Kur viņš aizgāja?

Es norādīju uz forta pusi.

— Hulwak! — vairāki indiāņi reizē iesaucās, un viņu balsī skanēja vilšanās. Tad, pavirzījušies nostāk, viņi klusām par kaut ko apspriedās.

— Nebaidies, — sacīja pirmais runātājs, atkal no­stājies man priekšā, — Uzlecošās Saules draugs! Mēs tev nekā ļauna vairāk nedarīsim, bet tev jānāk mums līdz .pie virsaišiem. Tas nav tālu. Nāc!

Es atkal biju uz kājām, un varbūt, saņemot visus spēkus, man būtu izdevies izbēgt. Taču šāds neprātīgs 'mēģinājums varēja man maksāt otru sitienu pa galvu un varbūt pat dzīvību. Pie tam manu sagūstītāj.u laipnā izturēšanās mani nomierināja. Lai kur viņi mani vestu, es jutu, ka man nav no viņiem ko baidīties, tādēļ bez vilcināšanās piekritu iet tiem līdz.

Indiāņi sastājās rindā cits aiz cita un, norādījuši man vietu tās vidū, tūlīt devās cauri mežam. Kādu laiku mēs gājām ātri, jo priekšgalā soļoja grupas vadonis un pārējiem -pat tumsā bija viegli viņam sekot. Es ievē­roju, ka mēs ejam tajā virzienā, no kurienes bija atska­nējis .kaujas troksnis, kas tagad sen jau bija apklusis. Lai kāda būtu bijusi šī sadursme, tā tagad acīm redzot bija beigusies, un pat uzvarētāji vairs neskandināja savu triumfa kliedzienu.

Mēs bijām nogājuši apmēram kādu jūdzi, kad uzlēca mēness, un, tā kā mežs tagad kļuva skrajāks, es varēju labāk apskatīt savus sagūstītājus. Viens vai divi no viņiem man likās pazīstami, jo biju tos redzējis sapulcē. Tie bija mikosauku cilts karavīri, Oceolas sekotāji. Pēc tā es spriedu, ka varbūt viņš būs viens no tiem virsai­šiem, pie kuriem mani veda.

Mana nojauta izrādījās pareiza. Mēs nebijām pagā­juši necik tālu, kad taka izveda meža klajumā, kura vidū bija sapulcējusies liela grupa indiāņu, pavisam kāds simts vīru. Nedaudz tālāk atradās mazāks pul­ciņš virsaiši un izcilākie karavīri. Viņu vidū es ieraudzīju Oceolu.

Skats, kas pavērās, iznākot klajumā, bija neparasts un šausmīgs. Visur mētājās līķi, kuru svaigās brūces vēl asiņoja. Daži no mirušajiem gulēja uz muguras, tāpat kā bija nokrituši, un vaļējām acīm spokaini blenza uz mēnesi. Skalpējamais nazis bija paveicis savu darbu. Karavīri staigāja apkārt ar svaigiem skalpiem rokās vai uzsprauduši tos uz savu šauteņu stobriem.

Mani šī aina nesamulsināja, es labi zināju, ko tā nozīmē. Kritušie bija no nodevēju ciltīm — Lusta Ha- džo un Omatlas pavadoņi.

Pēc norunas ar pilnvaroto nodevīgie virsaiši izmek­lēta savu piekritēju pulciņa pavadībā bija atstājuši

Bruka fortu. Patrioti bija uzzinājuši viņu nolūku, iz­sekojuši viņus, ceļā tiem uzbrukuši un pēc īsas cīņas guvuši virsroku. Lielākā daļa no Omatlas vīriem bija sadursmē krituši, daži, ieskaitot virsaiti Lusta Hadžo, izbēguši, bet nedaudzi, to vidū arī pats Omatla, kaujas laikā tikuši saigūstīti un bija vēl dzīvi. Taču viņi no nāves bija izglābti tikai tādēļ, lai tiktu nogalināti cere­moniālākā veidā.

Es redzēju gūstekņus stāvam turpat tuvumā, cieši piesietus pie kokiem. Viņu vidū es pazinu nodevēju va­doni, kas ar valdības pilnvarotā Tompsona žēlastību bija pasludināts par «seminolu karali».

Apkārtējie «viņa majestātei» tagad neizrādīja se­višķu cieņu. Viņa tuvumā stāvēja ne viens vien karavīrs, kas labprāt būtu kļuvis par karaļa slepkavu un bez jebkādām ceremonijām atņēmis tam dzīvību, bet virsaiši tos apvaldīja, jo negribēja pieļaut vardarbību un bija nolēmuši spriest par Omatlu tiesu pēc savas tautas li­kumiem un pairašām.

Kad tur ieradāmies mēs, pašreiz notika šī tiesāšana. Virsaiši apspriedās.

Viens no maniem sagūstītājiem devās pavēstīt par mūsu ierašanos. Es ievēroju, ka virsaiši neapmierināti kaut ko norūca, kad viņš bija beidzis savu ziņojumu.. Viņi jutās vīlušies: es nebiju tas gūsteknis, ko viņi bij.a gaidījuši.

Neviens nelikās par mani ne zinis, es varēju brīvi staigāt apkārt un, ja gribēju, noskatīties viņu tiesas ceremonijā.

Tiesnešu padome drīz vien bija veikusi savu pienā­kumu. Omatlas nodevība bija pārāk labi zināma, lai par to daudz debatētu. Protams, viņu atzina par vai­nīgu, un tika nolemts, ka viņam savs noziegums jāiz­pērk ar dzīvību.

Spriedumu pasludināja, visiem klātesošajiem dzirdot. Nodevējam jāmirst!

Radās jautājums: kas būs viņa soģis?

Bija daudzi, kas būtu brīvprātīgi pieteikušies uz­ņemties šo pienākumu, jo nogalināt nodevēju, pēc indiāņu uzskatiem, ir goda pilns uzdevums. Nebūtu grūti atrast nāves soda izpildītāju.

Daudzi patiešām ari pieteicās, bet viņu pakalpoju­mus padome noraidīja. Šo jautājumu vajadzēja izšķirt balsojot.

Nekavējoties notika balsošana. Visi zināja, kādu zvērestu ir devis Oceola. Viņa karavīri gribēja, lai viņš to izpildītu, un tādēļ jaunais virsaitis vienbalsīgi tika ievēlēts par soda izpildītāju. Viņš uzņēmās šo pienā­kumu.

Ar dunci rokā Oceola piegāja klāt gūsteknim, kas tagad bailēs locījās .savās saitēs. Visi sapulcējās apkārt, lai redzētu liktenīgo dūrienu. Arī es, kādas nepārvara­mas dziņas mudināts, pievirzījos tuvāk līdz ar pā­rējiem.

Mēs stāvējām, elpu aizturējuši, gaidīdami, ka kuru katru mirkli duncis ietrieksies noziedznieka sirdī.

Mēs redzējām, ka Oceolas roka pacēlās uin duncis strauji .krita lejup, bet — no gūstekņa krūtīm neparā­dījās ne lāse asiņu! Dunča .asmens bija .pārcirtis tikai siksnas, ar kurām viņš bija sasiets, un tagad Omatla stāvēja visu priekšā brīvs un nesaistīts!

Pūli pāršalca neapmierināta murdēšana. Ko Oceola gribēja darīt? Vai viņš bija nolēmis ļaut Omatlam iz­bēgt? Nodevējam, kam pēc padomes un tautas sprieduma bija jāmirst?

Taču drīz vien visi saprata, ka viņa nodoms ir pa­visam citāds.

— Omatla! — Oceola sacjja, bargi lūkodamies sa­vam ienaidniekam sejā. — Tu kādreiz biji drošsirdīgs virs, .un tava cilts un visa semiinolu tauta tevi cienīja. Baltie cilvēki ir tevi samaitājuši, viņi ir padarījuši tevi par savas zemes un tautas nodevēju. Neraugoties uz to, tev nebūs mirt suņa nāvē. Es tevi nogalināšu, bet nenoslepkavošu. Man sirds neļauj nonāvēt cilvēku, kas ir neapbruņots un nespēj pretoties. Cīnīsimies kā vīrs ar vīru, un tauta redzēs, ka taisnība uzvarēs. Atdodiet viņam viņa ieročus. Lai viņš aizstāvas, ja var.

Šis negaidītais priekšlikums tika uzņemts diezgan neatzinīgi. Šeit bija daudzi, kas, sašutuši par Omatlas nodevību un vēl nesenās kaujas satracināti, būtu viņu noslepkavojuši sasietu. Bet visi redzēja, ka Oceola ir apņēmies palikt pie sava, un neviens skaļi neprotestēja.

Kāds no karavīriem iznāca priekšā un pasniedza /notiesātajam virsaitim viņa ieročus — tikai tomahauku un .dunci, jo tā bija apbruņojies pats Oceola.

_ Ka.d tas bija izdarīts, pūlis it kā pēc neredzama mājiena klusēdams atkāpās, un centrā palika tikai abi •cīnītāji.

Cīņa bija īsa un asiņaina. Gandrīz jau ar pašu pirmo •cirtienu Oceola izsita savam pretiniekam no rokas tomahauku un ar .nākošo, kais tūlīt sekoja, notrieca 'Omatlu zemē.

Uzvarētāju redzēja uz mirkli noliecamies pār savu pakritušo pretinieku un mēness gaismā pavizam viņa garo dunci.

Kad viņš atkal atliecās taisns, tērauds bija zaudējis savu spožumu un kļuvis nespodrs no tumšsārtām ■asinīm.

Oceola bija izpildījis savu zvērestu. Viņa duncis bija caururbis nodevēja sirdi. Omatla bija beidzis dzīvot.

*

Baltie vēlāk šo rīcību nosauca par slepkavību. Tā ne- ! bija slepkavība, Omatla mira tādā pašā nāvē kā Kār­lis I, Kaligula, Ta'rkvīinijs[62] un simtiem citu tirānu, kas ir apspieduši savus pavalstniekus vai nodevuši savu zemi.

Sabiedriskā doma šādās lietās nav godīga, tā pie­mērojas laika garam un maina savus uzskatus tāpat kā hameleons krāsu. Tā ir augstākā mērā liekulīga un ap­kaunojoši nepastāvīga. Tikai tas ir slepkava, kas noga­lina aiz slepkava.s motīviem. Oceola nebija .no tādiem.

*

Mana situācija bija visai dīvaina. Līdz šim virsaiši nebija pievērsuši nekādas uzmanības manai klātbūtnei, un, neraugoties uz laipnību, ar kādu pret mani bija iz­turējušies tie, kas mani šurp atveda, es sāku just bažas par savu drošību. Virsaišiem, kas bija nupat notikušās izrēķināšanās uzbudināti un tagad patiešām atradās kara stāvoklī ar mums, varēja labpatikties nolemt mani līdzīgam liktenim, kāds bija piemeklējis Omatlu. Tāpēc man, stāvot un gaidot viņu spriedumu, bija pavisam ne­omulīgi ap sirdi.

Taču drīz vien manas bažas izgaisa. Ticis galā ar Omatlu, Oceola tūlīt pienāca man klāt un draudzīgi pa­sniedza roku, kurai es, priecīgi saviļņots, tikpat drau­dzīgi pastiepu pretī savējo.

Jaunais virsaitis izteica nožēlu, ka viņa vīri aiz pār­skatīšanās mani ievainojuši un sagūstījuši, un tad, pa­saucis kādu no saviem padotajiem, pavēlēja tam mani aizvest atpakaļ uz fortu.

Man negribējās uzkavēties šajā traģēdijas vietā ne mirkli ilgāk, kā bija nepieciešams, un, atsveicinājies no Oceolas, es sekoju savam pavadonim.

Netālu no dīķa indiānis mani atstāja, un bez jeb­kādiem tālākiem starpgadījumiem es atgriezos fortā.