Oceola — seminolu virsaitis

1. NODAĻA ZIEDU ZEME

Linda Florida! Skaistā siedu zeme!

Tā tevi sveicināja dros­mīgais spāniešu jūras brau­cējs[1], kad, stāvēdams savas karavelas priekšgalā, pir­moreiz ieraudzīja tavus krastus.

Tas notika pūpolsvētdienā — ziedu svētkos, un diev­bijīgais kastīlietis tevī saskatīja zīmīgu šās dienas sim­bolu. Svētas domas iedvesmots, viņš nosauca tevi par ziedu zemi, un tu patiešām esi šā lepnā vārda cienīga.

Tas bija pinms trīssimt gadiem.[2] Veseli trīs gadu sim­teņi aizritējuši kopš tās stundas, kad tev tika dots šis nosaukums, bet tas tev godam piederas arī šodien. Savā ziedu plaukumā tu arvien vēl esi tikpat krāšņa kā toreiz,

kad de Leons izkapa tavos krastos — ja, tikpat krašņa kā tajā brīdi, kad dieva elpa tevi tikko bija radījusi.

Tavi meži vēli arvien ir pirmatnēji un neskarti, ta.vas savannas zaļo, un tavas birzis smaržo kā vienmēr, — šīs aromāta pielietās anīsu un apelsīnu, miršu un magno- liju birzis. Tavos līdzenumos arvien vēl dzirkstī debesu zilie iksiju ziedi, tavos ūdeņos spoguļojas zeltītās ūdens­rozes, pār taviem dūksnājiem paceļas varenās cipreses, milzīgie ciedri, sveķu un l'auru koki. Vēl arvien pār tavām lēzenajām sudraba smilšu nogāzēm šūpojas vējā garskuju priedes, pieglaužot savus vainagus palmu lapotnēm. Dī­vaina augu valsts parādība: ziemeļu koki un dienvidu koki, sala zemes un svelmaino tropu iemītnieki tavā mai­gajā klimatā aug plecu pie pleca, savijot kopā savus zarus.

Linda Florida! Skaistā Florida! Kas gan spēj tevi skatīt bez dvēseles saviļņojuma un nejust, ka tu esi svē­tīta zeme! Lūkojoties uz tevi, cilvēks pārstāj brīnīties par seno dēku meklētāju dīvaino ticējumu, ka no tavām dzī­lēm plūst jaunības avoti, mūžīgās dzīvības ūdeņi!

Kāds gan brīnums, ka ļaudis pieķērās un sāka ticēt šai tīkamajai iedomai, kāds brīnums, ka jaukais sapnis savaldzināja daudzus jo daudzus. Tūkstoši nāca šurp no tālienes, lai tavās kristālā dzidrajās straumēs atgūtu jaunību, tūkstoši' alka pēc tās kaislāk nekā pēc Meksikas baltā metala vai Peru dzeltenā zelta. Un, meklējot to, tūkstoši kļuva vecāki, nevis jaunāki vai arī gāja bojā, dzenoties pakaļ tukšai ilūzijai. Bet kas tur ko brīnīties?

Pat šodien tā neliekas tikai ilūzija. Un toreiz, roman­tikas laikmetā, vēl vieglāk bija noticēt burvības spēkam. Bija atklāta jauna zeme, kādēļ līdz ar to nevarēja atklāt jaunu dzīves teoriju? Cilvēki ieraudzīja zemi, kur kokiem nekad nenobirst lapas un puķes nekad nenovīst. Tur valdīja mūžīgs ziedonis, mūžīgi skanēja putnu balsis. Tur nebija ziemas, nekas tur neatgādināja nāvi un iz­nīcību. Tādēļ gluži dabiski radās doma un tikpat viegli ticība, ka tādā jaukā zemē arī cilvēks var būt nemirstīgs.

Šis sapnis sen jau izgaisis, bet skaistums, kas to ra­dīja, ir paliicis. Tu, Florida, arvien vēl esi tāda pati • īsta ziedu zeme. Tavas birzis ir tikpat zaļas, tavas debe­sis tikpat zilas, tavi ūdeņi tikpat dzidri. Tavā krāšņumā lai'ka ritums nav ienesis izmaiņas.

Un tomēr es redzu, ka kaut kas ir pārmainījies. Tava daba gan ir tā pati, — bet cilvēki? Kur ir sarkanādaino ļaužu cilts, ko tu biji dzemdējusi un izauklējusi pie savas krūts? Es viņu neredzu. Tavos laukos es sastopu baltos un melnos, bet neviena sarkanādainā, tur ir eiropieši un afrikāņi, bet nav indiāņu, neviena paša no sensenās tau­tas, kas kādreiz bija tavējā. Kur viņi ir?

Aizgājuši! Visi aizgājuši! Viņi vairs nestaigā pa ta­vām ziedu klātajām takām, viņu smailās laivas nešķeļ tavu dzidro upju ūdeņus, tavs smaržīgais vējš neatnes viņu balsu skaņas, tavos mežos vairs nedzird notrink- šķaim viņu loku stiegras. Viņi ir aizgājuši no tevis tālu un uz visiem laikiem.

Bet viņi neaizgāja projām no laba prāta. Kurš gan būtu gribējis labprātīgi atstāt tevi? Nē, skaistā Florida! Tavi sarkanādainie bērni bija tev uzticīgi un šķīrās no tevis ar sāpēm sirdī un pret savu gribu. Viņi ilgi nepa­meta savas jaunības zemes mīļās āres, ilgi un izmisīgi cīnījās, iemantodami ar to slavu uz mūžīgiem laikiem. Viņu padzīšana bālģīmjiem maksāja veselas armijas un daudz sīvu kauju. Viņi neaizgāja labprātīgi, bet tika at­rauti no tavas krūts kā vilcēni no savas vilku mātes un aizdzīti uz tālu Rietumu zemi. Bēdu pilnas bija viņu sirdis un solis gauss, kad tie pavērsās uz norietošās sau­les pusi. Klusēdami un asaras liedami, viņi gāja šo ceļu. Visā viņu pulkā nebija neviena, kas brīvprātīgi būtu de­vies svešumā.

Nav brīnums, ka viņiem negribējās tevi atstāt. Es labi saprotu, cik rūgtas bija viņu bēdas. Arī es esmu iz­baudījis tavus ziedu zemes jaukumus un tikpat negribīgi šķīries no tevis. Es esmu staigājis tavu vareno mežu ēnā un peldējies tavās skaidrajās upēs, gan necerēdams atgūt jaunību, bet izjuzdams prieku un veselības tīksmi. Bieži es esmu gulējis zem tavu kuplo palmu un magnoliju lapotnes jumola vai atlaidies tavu savannu zaļajā paklājā un, paceldams acis uz tavu debesu zilo bezgalību, klau­sījies, kā mana sirds atkārto austrumu dzejnieka vārdus:

Ja ir virs zemes paradīze, Tad tā ir šeit, lūk, šeit!