Oceola — seminolu virsaitis

7. NODAĻA «BRUŅURUPUČU DĀRZS»

Kukurūzas lauks viņus abus pilnīgi paslēpa manam skatienam. Es atrados mazliet ieslīpi pret augu rindām, un kukurūza jau bija tik liela, ka tās garie stiebri ar kuplajām, lancetveidīgajām lapām sniegtos pāri pat jāt­nieka galvai. Kaut ko tajā saskatīt bija tikpat neiespējami kā mūžam zaļojošo koku biezoknī.

Pavirzoties mazliet uz l'abo pusi, es atrastos vienā līnijā ar kukurūzas rindām un varētu pārredzēt starp- joslas visā lauka garumā, bet tad man būtu jāiziet no savas paslēptuves un mulats varētu mani pamanīt. Zi­nāmu iemeslu dēļ es to nevēlējos un tādēļ paliku turpat, kur biju.

Es zināju, ka viņš vēl arvien iet pa kukurūzas tīrumu un. izgājis tam cauri, tik un tā iznāks klajā laukā.

Starp baseinu un kukurūzu atradās indigo sējums. Lai nokļūtu mājās, viņam vajadzēja šķērsot ari to, un, tā kā indigo augi bija tikai kādu divu pēdu augstumā, es biju drošs, ka viņu tur ieraudzīšu. Es gaidīju šo brīdi, dīvainu nojautu pilns un vēl arvien mazliet māņticības varā.

Mulats gāja lēnām, ļoti lēnām, bet es zināju, ka viņš turpina iet. Es varēju izsekot viņa gaitai pēc kukurūzas lapu un ziedu pušķīšu sakustēšanās te vienā, te otrā vietā. Rīts bija ļoti rāms, gaisā nejuta ne mazākās vēs­miņas, un šī nejaušā augu sakustēšanās nozīmēja, ka starp tiem kāds iet, un tas, protams, bija mulats. Tikko manāma viļņošanās kādu gabaliņu atstatu liecināja, ka aligators vēl arvien viņam seko.

Es uzmanīgi vēroju kustības kukuruzas lauka. Bija skaidrs, ka Dzeltenais Džeks neiet taisni rindu virzienā, bet gan pa diagonāli šķērsām tām. Kādēļ? To es neva­rēju uzminēt. Ikviena rindu starpjosla taču aizvestu viņu taisnā līnijā uz mājām, kurp viņš acīm redzot devās. Kāpēc gan viņš izvēlējās daudz grūtāku ceļu šķērsām rindām? Tikai vēlāk es sapratu, kāds nolūks bija šai līču loču kustībai.

Tagad viņš bija jau gandrīz pašā labības lauka malā. Indigo sējums nebija plats, un nācējs atradās tik tuvu, ka es varēju sadzirdēt kukurūzas stiebru čabēšanu, kad viņš tos pašķīra.

Manas ausis tagad uztvēra arī vēl kādu citu skaņu, kas līdzinājās suņa kaukšanai. Es dzirdēju to atkal un pēc brītiņa — atkal. Tā nebija pieauguša suņa balss, drīzāk gan maza kucēna vārga iekaukšanās.

Sākumā es domāju, ka šīs skaņas nāk no aligatora, jo šo rāpuļu mazuļi vaukšķ tieši tāpat kā kucēni. Bet tas, kas sekoja mulatam, taču bija pilnīgi pieaudzis. Bez tam kaucieni atskanēja man krietni tuvāk, no tās vietas, kur gāja cilvēks.

Tagad es atcerējos balto dzīvnieciņu, ko biju redzē­jis, kad mulats šķērsoja savannas stūri. Tātad tas nebija vis oposums, bet kucēns.

Jā. Es atkal dzirdēju šo iekaukšanos — tas noteikti bija kucēns.

Ja ari es nebūtu paļāvies uz savām ausīm, manas acis

tūlīt to apstiprinātu, jo nākošajā mirklī es ieraudzīju no kukurūzas iznākam cilvēku ar suni. Tas bija mazs, balts plušķītis, acīm redzot vēl pavisam jauns. Suns bija pie­siets'auklā, un cilvēks to vilka sev līdz. Tagad es pilnīgi skaidri1 un nepārprotami redzēju, ka tas bija mūsu mež­strādnieks Dzeltenais Džeks.

Pašā lauka malā viņš uz brīdi apstājās, it kā lai izlūkotu apkārtni. Tagad viņš stāvēja visā augumā. Lai kāds iemesls viņam bija slēpties, garajā kukurūzā tam nevajadzēja Mkņāt, turpretim indigo nesolīja nekādu labo aizsegu, un mulats pašreiz acīm redzot prātoja, kā .pāriet tam pāri, lai neviens viņu neieraudzītu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš slapstās un grib palikt nepamanīts, to pauda katra viņa kustība, bet, kāds tam iemesls, to es nevarēju iedomāties.

Šajā laukā auga indigo, kas pazīstams ar nosaukumu «Neīstais Gvatemalas». Plantācijā tika audzētas ari vai­rākas citas šķirnes, bet šis bija visgarākais, un daži augi, kas bija jau pilnos ziedos, pacēlās gandrīz trīs pēdas virs zemes. Protams, ja cilvēks ietu caur tiem stāvus, viņš būtu redzams no jebkuras vietas tīrumā, bet rāpus varēja izlīst starp rindām pilnīgi nepamanīts. Likās, ka šī iespēja ienākusi prātā arī mūsu mežstrādniekam, jo pēc maza brītiņa viņš nometās četrrāpus un sāka līst uz priekšu pa indigo lauku.

Sētas viņam ceļā nebija, jo visa plantācijas apstrā­dātā zeme atradās vienā kopīgā iežogojumā un atsevišķus tīrumus atdalīja tikai neliela eža.

Ja es atrastos vienā līmenī ar lauku, mulats tagad atkal būtu nozudis manam skatienam, bet no savas augstās paslēptuves es varēju pārredzēt visas augu rindstarpas un novērot katru viņa kustību.

Ik pa brītiņam viņš apstājās un, paķēris kucēnu, pāris sekundes paturēja to rokās, un plušķītis uzreiz žēli iekau­cās it kā sāpēs.

Kad viņš pienāca tuvāk un atkal paķēra šuneli, es redzēju, ka viņš kniebj tam ausīs.

Kādus piecdesmit soļus Dzeltenajam Džekam aiz muguras no kukurūzas izlīda lielā ķirzaka. Gandrīz bez apstāšanās tā devās tālāk pa cilvēka pēdām cauri indigo sējumam.

Šai imirklī man viss kļuva skaidrs, un es vairs ne­domāju par burvībām un pārdabiskiem spēkiem. Noslē­pums bija atklājies: aligators sekoja mulatam, šuneļa kaucienu pievilināts!

Man gan vajadzēja to iedomāties jau agrāk, jo es taču biju par to kādreiz dzirdējis, pie tam no visai kompeten­tas personas. Piedzīvojušais aligatoru mednieks, kas bieži vien pats šādā veidā bija tos pievilinājis, stāstīja, ka šie rāpuļi, it īpaši veci tēviņi, mēdz sekot kaucošam sunim jūdzēm tālu pa mežu. Hikmens to izskaidroja tā, ka līdzī­gās balss dēļ viņi suni notur par savu mazuli1 , ko šie drausmīgie vecāki, nedabiskas dziņas mudināti, paši kāri aprij.

Bez tam ir labi zināms, ka suņi aligatoriem ir ļoti kārdinošs laupījums. Nabaga kveksim, kas medību karstumā iedrošinās pārpeldēt upi vai lagūnu, noteikti uzbrūk kāds no šiem atbaidošajiem plēsoņām.

Tātad aligatoru pievilka kucēna balss, un tas arī iz­skaidroja viņa garo ceļojumu pa sauszemi.

Noslēpuma, kas saistījās ar aligatora izvilināšanu no purva, vairs nebija, atlika vienīgi noskaidrot, kāpēc mu­latam tas bija vajadzīgs un ko nozīmēja viņa dīvainā rīcība.

Kad es redzēju Džeku nometamies četrrāpus, man li­kās, ka viņš grib aizkļūt līdz mājām, neviena nepamanīts. Bet, turpinot novērot mulatu, mani pārsteidza tas, ka viņš bieži un ar manāmām bailēm skatās atpakaļ, it kā gribētu galvenokārt paslēpties no paša aligatora. Es vēl ievēroju arī to, ka, viņš atkal un atkal maina virzienu, cenzdamies nozust aiz augiem, lai sekojošais rāpulis viņu neredzētu. Tāpēc viņš arī kukurūzas laukā bija gājis šķērsām rindām.

Droši vien tā bija tikai kāda ģeķīga iedoma. Puisis bija uzzinājis, ka šādā veidā var izvilināt aligatoru no midzeņa — varbūt vecais Hikmens bija viņam to parā­dījis vai arī viņš pats, cirzdams dumbrājā malku, bija novērojis šos rāpuļus un nācis uz tādām domām. Bet kāpēc gan viņš veda aligatoru uz mājām? Lai ar to pa­lielītos citu priekšā un padzītu jokus? Varbūt viņš gribēja aligatoram uzrīdīt suņus un noskatīties to cīņu vai kā citādi1 uzjautrināties?

Es nevarēju uzminēt, kāds ir viņa nolūks, un varbūt ari vairāk par to nedomātu, ja mani nebūtu ietekmējuši daži niecīgi apstākļi. Mani pārsteidza puiša sevišķā cen­tība. Viņš nežēloja ne pūļu, ne laika, lai veiksmīgi no­vestu gal'ā to, ko bija nodomājis. Taisnība, bija svētdienas rīts, darbā nevajadzēja iet, un viņš varēja savu laiku izmantot pēc patikas, taču Dzeltenais Džeks nekad nemē­dza tik agri celties, un šāda neatlaidība un nopūlēšanās nepavisam neatbilda viņa bezrūpīgajai sliņķa dabai. Tā­tad vajadzēja būt kādam ļoti svarīgam iemeslam, kas viņu bija pamudinājis tā rīkoties. Bet kas tas bija?

Es izdomājos visādi, bet tā arī nevarēju uzminēt.

Un tomēr, vērojot mulatu, mani pārņēma nemiers, kaut kāda nenoteikta sajūta, kam es pat nezināju iemesla, izņemot varbūt to faktu, ka Dzeltenais Džeks bija slikts cilvēks un spējīgs uz vislielāko nelietību. Bet, ja ari viņam bija kāds nelabs nolūks, ko gan ļaunu viņš varētu iz­darīt, atvezdams aligatoru? Uz sauszemes taču šis rā­pulis nav bīstams, un neviens no tā nebaidīsies.

Kaut gan es to zināju, tomēr nepatīkamā priekšnojauta mani neatstāja. Citādi es laikam būtu atmetis ar roku mulata novērošanai un pievērsis uzmanību briežu baram, kas tagad tuvojās šai savannas malai un pienāca pavi­sam klāt manai paslēptuvei.

Es nepadevos kārdinājumam un turpināju vēl kādu brītiņu vērot mulatu.

Ilgi man nebija jāpaliek neziņā. Viņš tagad bija jau sasniedzis dīķi ietverošā biezokņa malu, bet iekšā negāja. Es redzēju viņu nogriežamies gar to un aizlīkņājam uz apelsīnu birzs pusi, kur sētas stūrī bija vārtiņi. Viņš iegāja pa vārtiņiem, atstādams tos aiz sevis vaļā. Ik pēc maza brītiņa viņš arvien vēl ieknieba šunelim, l'ai tas kauktu, kaut gan tā balss skaļumam vairs nebija nekādas nozīmes, jo aligators jau atradās pavisam tuvu aiz muguras.

Es varēju šo briesmoni labi apskatīt, kad tas pa leju aizrāpoja garām manai paslēptuvei. Tas nebija no vis­lielākajiem, kaut gan garumā sasniedza vairākus jardus. Ir sastopami eksemplāri, kas sasniedz sešu jardu garu­mu. Šim no purna līdz astes galam būtu kādas divpa­dsmit pēdas. Līzdams uz priekšu, aligators smagi ieķērās zemē ar savām platajām, plezriainajām kājām. Zili brūnā, krunkainā āda bija klāta ar glumām gļotām, kas, zvē­ram kustoties, saulē spīdēja, bet rievās starp rombveida bruņu plēksnēm veselām gubām gulēja purva dūņas. Aligators izskatījās visai uztraukts un, tiklīdz atkal iz­dzirda kucēna balsi, izrādīja jaunas niknuma pazīmes — izslējās augstāk uz priekškājām, snaikstīja galvu, it kā gribētu ieraudzīt laupījumu, sita roboto asti pa gaisu un piepūtās gandrīz divreiz resnāks. Tai pašā laikā no viņa rīkles un nāsīm atskanēja skaļi rēcieni, kas atgādināja tālus pērkona dārdus, un gaisu piepildīja šķebinošā muskusa smaka. Neiespējami būtu iedomāties drausmī­gāku radījumu. Pat pasaku pūki1 nebūtu šausmīgāk uz­lūkot.

Bez apstāšanas tas izvilka savu garo ķermeni cauri vārtiņiem, arvien vēl sekodams kucēna balsij. Tad mūžam zaļojošo koku lapas paslēpa riebīgo rāpuli manam ska­tienam.

Tagad es pagriezos pretējā virzienā — uz māju pusi, lai turpinātu novērot, kur aiziet mulats. No savas paslēp­tuves es varēju pārredzēt visu baseinu un tā apkārtni, un tieši man pretī atradās tā baseina mala, kas bija vis­tuvāk mājām un kur varēja nokļūt, vienīgi ejot caur apelsīnu birzi.

Starp birzi un lielo baseinu bija neliels klajumiņš. Tur bija ierīkots tikai dažus jardus plats mākslīgs dīķis, kurā ūdeni iepumpēja no lielā baseina. Šis seklais iežogotais dīķis bija mūsmājas «bruņurupuču dārzs», kur tie tika turēti un baroti, lai vienmēr būtu pavāram pie rokas. Mans tēvs vēl arvien bija tas pats viesmīlīgais virdžī- nietis, un Floridā šī izmeklētā delikatese ir viegli pie­ejama.

Taciņa uz mūsu peldētavu veda tieši pāri nelielajam uzbērumam, kas atdalīja «bruņurupuču dārzu» no lielā baseina. Pagriezies es uz tā ieraudzīju Dzelteno Džeku, kas pašreiz tuvojās baseinam. Vēl arvien viņš nesa rokās kucēnu un nepārtraukti to kaucināja.

Pienācis pie pakāpieniem, kas veda lejup, viņš uz mirkli apstājās un atskatījās. Es ievēroju, ka viņš vis­pirms palūkojās uz māju pusi, bet pēc tam visai apmie­rināti paraudzījās tajā virzienā, no kurienes bija atnācis.

Droši vien aligators bija jau diezgan tuvu, jo Dzeltenais Džeks bez kavēšanās iesvieda kucēnu tālu ūdenī un pats pa «bruņurupuču dārza» otru malu devās projām. Pēc brīža viņš jau nozuda starp apelsīnu kokiem.

Tik pēkšņi iemests .aukstajā ūdenī, kucēns turpināja žēli kaukt un izmisīgi ķepurojās ar kājām pa ūdeni, pūlēdamies noturēties virspusē.

Viņa cīniņš nebija ilgs. īzdzirdis labi pazīstamo ūdens šļakstu troksni un šuneļa kaucienu uzmundrināts, aliga­tors ātri tuvojās baseinam un, ne mirkli nekavēdamies, ielēca tajā. Kā bulta viņš metās uz vidu un, sagrābis savu upuri kaulainajos žokļos, acumirklī ienira.

Kādu brīdi es skaidrajā ūdenī vēl varēju saskatīt rāpuļa atbaidošo ķermeni, bet drīz vien tas, instinkta va­dīts, ienira kādā no dziļākajām akām un tumsā nozuda skatienam.