Oceola — seminolu virsaitis

66. NODAĻA KAUJAS LAUKS

Deida nodaļas apkaušanai analoga gadījuma nepa­zīst visa indiāņu karu vēsture. Līdzīga rakstura sadur­sme vēl nekad nebija notikusi, vismaz ne tik liktenīga baltajiem. Sājā gadījumā viņi tika iznīcināti gandrīz, burtiski līdz pēdējam vīram, jo no trīs ievainotajiem ka­reivjiem, kas bija izbēguši, divi drīz vien nomira.

Indiāņiem šoreiz nebija arī nekādu sevišķu priekš­rocību, vienīgi kauj.as «taktikā un viltībā viņi izrādījās pārāki par saviem pretiniekiem.

Majora Deida nodaļai bija .uzbrukts netālu no Arna- zuras[63] krastiem, pēc tam kad tā bija šķērsojusi šo upi. Indiāņi bija uzbrukuši samērā klajā vietā — pareti, .augošu, tievu priežu mežā, kur tiem patiešām nebija ne­kādu lielu priekšrocību ne pozīciju, ne nocietinājumu ziņā. Skaitā viņu nebija vairāk kā divi indiāņi pret vienu balto, un šādu attiecību indiāņu kara_ baltie pa­rasti uzskata par gluži normālu spēku samēru.

Daudzi indiāņi bija jāšus, bet tie turējās ārpus šau­teņu uguns loka. Kaujā piedalījās tikai kājnieki un tik ātri guva uzvaru, ka jātnieku palīdzība nemaz nebija vajadzīga. Jau pirmā zalve izsita no ierindas tik dau­dzus, ka Deida kareivjos izcēlās pilnīgs apjukums. Atkāpties nebija iespējams, jo indiāņu jātnieki bija vi­ņus ielenkuši no sāniem un nogriezuši ceļu.

Pats Deids un lielākā daļa virsnieku krita jau pašā sākumā, un dzīviem palikušajiem nebija citas izejas kā turpat uz vietas cīnīties līdz galam. Viņi mēģināja uz­celt brustveru, nocērtot kokus un sametot to stumbrus (trīsstūra veidā, bet indiāņu nepārtrauktā uguns drīz vien neļāva turpināt darbu, un baļķu siena nepacēlās pat krūšu augstumā virs zemes. Šai nedrošajā aizsegā nu sabēga atlikušie kareivji un cits pēc cita tur krita no labi tēmētajiem indiāņu šāvieniem. Nepagāja necik ilgi, un pēdējais vīrs palika nekustīgi guļam. Asins­pirts bija beigusies.

Kad mūsu karaspēks vēlāk ieradās kaujas laukā, tas atrada šo trīsstūrveida iežogojumu pilnu ar līķiem, kas juku jukām gulēja cits uz cita, kā nu kurš nāves brīdi bija nokritis.

Vēlāk tika sacelts liels troksnis, ka indiāņi it kā esot necilvēcīgi mocījuši ievainotos un drausmīgi sa­kropļojuši nogalinātos. Tas nebija taisnība. Tur vispār nebija ievainoto, ko mocīt, izņemot tos trīs, kas aizbēga. Līķu sakropļošana tika konstatēta tikai pāris gadīju­mos, un, kā vēlāk noskaidrojās, to bija izdarījuši izbē­gušie nēģeri aiz personīgas atriebības.

Daži no kritušajiem bija inoskalpēti, bet tas ir labi pazīstams 'indiāņu kara paradums, un baltie paši, kau­jas karstuma satracināt», ir .dažkārt tā rīkojušies.

Es biju viens no tiem, kas pēc virspavēlnieka rīko­juma vēlāk apmeklēja kaujas lauku. Šās inspekcijas grupas oficiālais ziņojums ir labākā liecība par uzva­rētāju rīcību. Tas skan šādi:

«Majora Deida nodaļa tika iznīcināta 28. decembra rītā apmēram četru jūdžu attālumā no savas iepriekšē­jas nakts apmetnes vietas. Karaspēks devās uz priekšu pārgājiena kolonas kārtībā, kad tam uzbruka ienaidnieks, kas bija paslēpies garajā zālē un pundurpalmu aizsegā. Vesels bars indiāņu piepeši parādījās pavisam tuvu kareivju rindām. Tika laisti darbā dunči, šauteņu lai- des un durkļi, un sākās cīņa uz dzīvību un nāvi. Otrā uzbrukumā .pret mūsējiem tika lietotas viņu pašu šau­tenes, kas bija atņemtas kritušajiem un ievainotajiem Krustuguns nopļāva lielāko daļu artiiēristu, lielgabali tika atņemti, lafetes salauztas un sadedzinātas, bet lādiņi ievelti dīķī. Kaujā piedalījās daudz nēģeru. Indiāņi skalpus neņēma, turpretim nēģeri ar velnišķīgu nežē­lību nogalināja visus, kuru kliedzieni un vaidi liecināja, ka viņi vēl ir dzīvi.»

Kāds cits oficiāls ziņojums skan šādi: «Mēs tuvojāmies kaujas laukam no aizmugures. Mūsu priekšgr.upa bija pagājusi šai vietai garām ne­apstādamās, bet komandējošais virsnieks ar savu štābu atklāja visšausmīgāko ainu, kādu vien var iedomāties. Vispirms mēs ieraudzījām .dažas salauztas un izmētā­tas kastes, tad ratus, kuros iejūgtie divi vērši gulēja beigti, it kā būtu .aizmiguši ar jūgu kaklā; mazliet pa labi bija redzami pāris .zirgi. Tālāk mēs nonācām pie maza baļķu iežogojuma, kas bija uztaisīts, nocērtot ko­kus tā, lai izveidotu trīsstūra veid.a brustveru. Trīsstūra iekšpusē gar tā ziemeļu un rietumu sienu gulēja ap trīsdesmit līķu, no kuriem lielākā daļa jau līdzinājās ģindeņiem, bet drēbes gandrīz visas tiem bija palikušas mugurā. Kritušie gulēja tādās pozās, kādās acīm redzot bija atradušies kaujas laikā. Daži bija uzvēlušies virsū saviem mirušajiem biedriem, bet vairums gulēja blakus cits citam cieši pie baļķiem 'ar galvām uz brustveria pusi, pār kuru tie bija raidījuši savus šāvienus. Spriežot pēc kritušo pārsteidzoši regulārā izvietojuma, jādomā, ka viņi tikuši nošauti siavos posteņos un indiāņi tos nav aiztikuši. Vienīgi daži izrādījās noskalpēti, bet to, cik zināms, izdarījuši viņu .sabiedrotie — nēģeri. Virsnieki visi tika bez grūtībām identificēti. Dažiem vēl arvien bija klāt viņu gredzeni un krūšu adatas un kabatās tika atrasta .nauda. Astoņu virsnieku un deviņdesmit astoņu kareivju līķi lika apbedīti.

Jāpiezīmē, ka uzbrukums nebija izdarīts no homoka, bet gan ar retu mežu klātā vietā, kur indiāņi bija pa­slēpušies zālē un aiz .pundurpalmām.»

Pēc šā ziņojuma iznāk, ka indiāņi nebija uzbrukuši laupīšanas nolūkā un pat ne aiz atriebības kāres. Viņu rīcības .motīvs bija augstāks un cēlāks — savas dzimtās zemes, savu pavardu un māju aizstāvēšana.

Kaujā ar majora Deida nodaļu indiāņiem bija tikai tā priekšrocība, ika viņi izmantoja paslēptuvi un uzbruka negaidīti. Šim virsniekam, kas neapšaubāmi bija droš­sirdīgs, pilnīgi trūka to īpašību, kādas nepieciešamas komandierim, jo sevišķi, cīnoties pret šādu ienaidnieku. Viņš bija 'tikai grāmatu gudrības sasmēlies karavīrs, tāpat kā vairums virsnieku, bet absolūti neprata pie­mēroties vietējiem apstākļiem, kā to spēj īsts, liels kara­vadonis. Viņš vadīja savu vienību pārgājienā gluži kā parādē un, tā rīkodamies, ieveda to briesmās un nāve.

Balto komandierim šajā liktenīgajā kaujā pietrūka militāru spēju, bet indiāņu vadoņa rīcība liecināja par pretējo. Drīz vien kļuva zināms, ka šo negaidīto uz­brukumu, kas beidzās ar tik veiksmīgu ienaidnieka sakavi, organizējis un vadījis «Sarkano nūju» cilts jau­nais virsaitis Oceola.

Viņš .nevarēja būt ilgi uzkavējies kaujas laukā, lai izbaudītu uzvar.a.s prieku, jo tajā pašā vakarā Kinga fortā — četrdesmit jūdžu no Deida sakāves vietas — viņa atriebības zvērestam par upuri krita valdības piln­varotais!