Oceola — seminolu virsaitis

21. NODAĻA INDIĀŅU VERGI

Man -nenāca ne prātā apšaubīt Džeka stāsta patiesī­gumu. Tas, ko runāja «melnie», bija taisnība — par to nevarēja būt šaubu. Viss šis darījums izklausījās pēc Ringoidiem un advokāta Grabsa, kas bija pa pusei plan- tators, pa pusei praktizējošs jurists ar diezgan apšaubāmu •reputāciju.

Džeks vēl man pastāstīja, ka Spenss un Viljamss tiesas procesa laikā nozuduši. Vēlāk abi atgriezušies ko­lonijā, bet vairs pie atbildības nav saukti, jo nebijis ne­viena, kas prasītu Metas tālāku izmeklēšanu.

Nozagtie nēģeri nekad vairs šajā pusē netikuši manīti. Acīm redzot viņu nolaupītāji tos aizveduši uz vergu tirgu Mobilā vai Jaunorleānā, kur droši vien saņemta pietie­kama cena, lai atlīdzinātu Grabsam par viņa lietpratīgo pakalpojumu, kā arī Viljamsam un Nedam par pūlēm. Tiklīdz indiāņi būtu padzīti no Floridas, Pauelu plantā­cija kļūtu Ringolda īpašums, un tāds arī bija šā «pārdo­šanas akta» nolūks.

Šāda veida darījums starp baMo un balto tiktu uz­skatīts par nelietīgu krāpšanu un smagu noziegumu. 5ajā gadījumā baltie izlikās, ka tam netic, bet tie, kas zināja, ka tas tiešām ir taisnība, novērtēja visu šo lietu kā veiklu kombināciju.

Es nešaubījos, ka tā bija patiesība. Džeka stāstītais pamatojās uz faktiem, kas neatstāja vietas šaubām. Taisnību sakot, šis gadījums jau nebija nekas sevišķs, tā parasti pierobežas dēkaiņi mēdza izturēties pret nelai­mīgajiem iezemiešiem, ar ko tiem iznāca darīšana.

Es teicu — pierobežas dēkaiņi? Valdības aģenti, Flo­ridas leģislatūras locekļi, ģenerāļi, bagātie plantatori, tādi kā Ringolds, — visi viņi piedalījās līdzīgās speku­lācijās. Es varētu minēt viņu vārdus. Es rakstu patiesību un nebaidos, ka kāds mani atspēkos.

Tādēļ nebija grūti ticēt Džeka stāstam. Tas bija tikai viens no divdesmit līdzīgiem gadījumiem, par kuriem es biju dzirdējis. Tāpat rīkojās pulkvedis Geds Hemfrejš, pilnvarotais indiāņu lietās, majors Fegens, arī pilnvaro­tais, slavenais nēģeru zaglis Deksters, Floids, Duglass, Robinsons un Milberns — un visi tie iir vēsturiski fakti, kas liecina par vardarbību un netaisnību pret seminoliem. Veselu sējumu varētu piepildīt, aprakstot tādas krāpšanas, kādu izdarīja Grabss un Ringolds. Runājot par balto un indiāņu savstarpējām attiecībām, nevajadzēja būt veik­lam advokātam, l'ai pierādītu, kura puse bija cietusi ne­taisnību, kas atmaksājama un atriebjama. Nav ne mazāko šaubu, ka cietušo lomā vienmēr iir bijuši indiāņi.

Lieki piebilst, ka viņi alka atriebības. Vai gan tas maz citādi varēja būt?

Šajās Floridas dzīves epizodēs atklājās kāds intere­sants fakts. Ir labi zināms, ka indiāņiem nozagtie vergi vienmēr atgriezās pie saviem saimniekiem, ja vien tas bija iespējams. Lai varētu justies droši, ka šie vergi ne­atradīs ceļu atpakaļ, Deksteri un Duglasi bija spiesti aizvest tos uz kādu tālu tirgu Misisipi krastos — uz Natčezu vai Jaunorleānu.

Šai sociālajai parādībai ir tikai viens izskaidrojums un proti — seminolu vergi īstenībā nebija vergi. Patie­šām, pret viņiem izturējās ar tādu iecietību, kādu nepazīst citu zemju vergi. Viņi apstrādāja zemi, un viņu indiāņu saimnieks bija apmierināts, ja tie izaudzēja mazliet la­bības viņa vajadzībām un vēl šo to no dārzeņiem vienkār­šajam ģimenes uzturam. Vergi dzīvoja tālu prom no saimnieka mājvietas, strādāja tikai nedaudzas stundas dienā un gandrīz nepiespiesti. Viss ražas pārpalikums piederēja viņiem pašiem, un daudzos gadījumos tie kļuva bagāti — daudz bagātāki par saviem pavēlniekiem, kas neprata tik labi saimniekot. Vergiem nenācās grūti iz­pirkt sevi un iegūt brīvību, un vairums to arī patiešām izdarīja, kaut gan nebija sevišķas vajadzības atbrīvoties no tik vieglām važām. Ja to vispār varēja saukt par ver­dzību, tad šeit tā bija vismaigākajā formā, kāda jebkad bijusi pazīstama zemes virsū, un krasi atšķīrās no pa­zemojošā jūga, kādu nesa Hams pie Sema vai Jafeta[16].

Var jautāt, kā seminoli bija ieguvuši savā īpašumā šos melnos vergus. Vai tie bija no Dienvidu štatiem — Džordžijas, Ziemeļkarolīnas un Dienvidkarolīnas, Alaba­mas — un Floridas plantācijām aizbēgušie nēģeri? Bez šaubām, bija ari tādi, bet maz. Lielāko daļu no izbēgu­šajiem vergiem indiāņi nepadarīja par savu īpašumu, un tie, nonākuši viņu vidū, kļuva brīvi. Bija laiks, kad, pa­kļaujoties Moultri līguma bargajiem noteikumiem, šie «bēguļojošie» vergi tika izdoti atpakaļ to īpašniekiem, bet par godu seminoliem jāsaka, ka viņi pārāk necentās iz­pildīt šo apkaunojošo nolīgumu. Un patiesībā ne katrreiz arī bija iespējams nodot atpakaļ izbēgušo nēģeri. Dažā­dās rezervāta daļās bija izveidojušās nēģeru kopienas, kam bija pašām savi vadoņi. Tās bija brīvas un pietie­kami stipras, lai sevi aizstāvētu. Tajās izbēgušais vergs parasti atrada patvērumu un tika laipni uzņemts. Tāda bija «Harija» kopiena Pīzkrīkas dumbrājos, «Ābrama» — Mi'kosuki apkaimē, «Čarlza» un «mulatu karaļa» kopiena.

Nē, seminolu melnie vergi nebija no plantācijām iz­bēgušie nēģeri, kaut gan baltie būtu gribējuši to tā no­stādīt. Tikai nedaudzi bija pie viņiem nokļuvuši šādā ceļā, vairums no tiem bija īsts savu indiāņu saimnieku «īpa­šums», ja vispār vergu var saukt par īpašumu. Katrā ziņā viņi bija likumīgi iegūti — .daži no pirmajiem kolonistiem spāniešiem, citi godīgi nopirkti no tiem pašiem amerikāņu plantatoriem. Kā nopirkti? — jūs jautāsiet. Ko gan iezemiešu cilts varēja 'dot pretī par šādu vērtīgu preci? Atbildēt ir pavisam viegli — zirgus un lopus. Seminoliem bija plaši ganāmpulki. Spāniešiem aizejot, savannas mudžēt mudžēja no pusmežonīgiem Andalūzijas šķirnes lopu bariem. Indiāņi tos noķēra, no jauna pieradināja un kļuva par to īpašniekiem.

Tādā veidā, lūk, notika maiņa — četrkājainie pret divkājainajiem!

Visparastākais noziegums, kurā apvainoja indiāņus, bija lopu zādzības, jo arī baltajiem piederēja savi ganām­pulki. Seminoli nenoliedza, ka viņu vidū ir arī slikti cil­vēki, kuri rīkojas patvaļīgi un kurus grūti savaldīt. Kur gan jūs atradīsiet sabiedrību bez dīkdieņiem?

Taču viens bija pilnīgi skaidrs. Indiāņu virsaiši, ja pie viņiem griezās ar godīgām prasībām, vienmēr izrādīja nopietnu vēlēšanos atlīdzināt nodarītos zaudējumus un tik enerģiski iestājās par taisnību, ka tas nekad nav no­ticis otrpus viņu robežām.

Bet tas, kā izturējās indiāņi, nespēja ietekmēt viņu balto kaimiņu noskaņojumu. Tie bija nolēmuši, ka suns jāpakar, un tagad vajadzēja to nomelnot. Ikviena laupī­šana, kas notika robežu tuvumā, protams, bija indiāņu darbs. Baltajiem kramplaužiem vajadzēja tikai nokrāsot sārti brūnas savas sejas, un tiesneši nespēja redzēt cauri krāsojumam.