Oceola — seminolu virsaitis

10. NODAĻA METISS

Aligatoru drīz vien nosita un izvilka malā. Plantāci­jas nēģeriem šis darbs sagādāja lielu prieku.

Neviens nenojauta patiesību, kā rāpulis nokļuvis ba­seinā, jo es par redzēto nebiju teicis ne vārda. Visi domāja, ka viņš te ieklīdis no upes vai lagūnām, kā tas jau kādreiz agrāk bija gadījies, un Dzeltenais Džeks, sparīgāk par visiem piedalīdamies aligatora nobeigšanā, vairākkārt pieminēja šo varbūtību. Nelietim nebija ne jausmas, ka viņa noslēpums ir atklāts. Es domāju, ka esmu vienīgais, kas to zina, taču es maldījos.

Saimes ļaudis devās atpakaļ uz mājām, vilkdami ar virvēm līdz aligatora milzīgo ķermeni un skaļi klaigā­dami uzvaras priekā. Es paliku viens ar mūsu drošsirdīgo glābēju. Es tīšām uzkavējos, lai viņam pateiktos.

Māte, tēvs un visi pārējie jau bija izteikuši viņam savu pateicību un sajūsmu par drošsirdīgo rīcību. Pat mana māsa, pirms projām aiznešanas atguvusi samaņu, bija laipniem vārdiem viņam pateikusies.

Viņš neko neatbildēja, tikai ar smaidu vai vieglu galvas pamājienu klusēdams pieņēma izteiktos kompli­

mentus un atzinību. Viņam piemita vira nosvērtība, kaut gan pēc gadiem tas bija vēl zēns.

Viņš bija apmēram manā vecumā un lielumā. Viņa augums bija ļoti samērīgs un seja skaista. Tērpies viņš bija kā indiānis, taču ādas krāsa neliecināja, ka viņš būtu tīrs šās rases pārstāvis. Tā bija drīzāk melnīgsnēja nekā vara sarkana. Acīm redzot viņš bija metiss.

Viegli izliektais deguns piešķīra viņam dižciltīgo ērgļa izskatu, kāds raksturīgs dažām Ziemeļamerikas ciltīm, un acis, kas parasti raudzījās maigi, spēja pēkšņi uzliesmot. Uztraukuma brīžos, kā es tikko biju redzējis, tajās mirdzēja ugunīga kvēle.

Baltās rases asiņu piejaukums bija padarījis maigā­kus un proporcionālākus indiāņiem raksturīgos asos sejas pantus, taču nebija atņēmis to izteiksmes heroisko cē­lumu. Arī melnie mati bija smalkāki un vijīgāki nekā indiānim, bet tikpat spoži un biezi. Vārdu sakot, viss svešā jaunekļa izskats liecināja, ka viņš ir jauks un diž­ciltīgs zēns, kas pēc dažiem gadiem izveidosies par izcili skaistu vīru. Kaut gan vēl tikai pusaudzis — viņš jau tagad atstāja neaizmirstamu iespaidu.

Es jau minēju, ka viņš bija tērpies kā indiānis. Jā, jaunekļa apģērbs bija izteikti indiānisks, bet tas neno­zīmē, ka viss, kas viņam mugurā, būtu gatavots tikai no nomedīto zvēru ādām, jo Floridas iezemieši sen jau vairs tā nestaigā. Vienīgi viņa mokasīni bija darināti no ap­strādātas brieža ādas, turpretim stilbsargi bija no sar­kanas drānas un garais mednieka krekls no rakstaina kokvilnas auduma. Kā mokasīni, tā stilbsargi un krekls bija bagātīgi izgreznoti ar stikla pērlītēm un izšuvumiem. Kreklu saturēja vampum1 josta, bet galvas rota sastāvēja no stīpiņas, virs kuras pacēlās trīs karaliskās lijas astes spalvas, jo šis putns indiāņu vidū tiek uzskatīts par ērgli. Ap kaklu jauneklim bija vairākas daudzkrāsainas stikla zīļu virknes un uz krūtīm mirdzēja trīs sudraba pusmē­neši, piekarināti cits virs cita.

Neraugoties uz to, ka tērps bija samircis, jauneklis tajā izskatījās cēls un krāšņs.

1 Vampum — no gliemežvākiem darinatas zīlītes vai plāksnī­tes, ko indiāņi lietoja apģērba izrotāšanai un arī naudas vietā.

— Vai tikai jūs neesat ievainots? — es jautāju jau otro reizi.

— Neraizējieties — man nav ne mazākās skrambiņas.

— Bet jūs esat caur un cauri izmircis. Atļaujiet man piedāvāt jums sausas drēbes. Šķiet, manējās jums derēs.

— Pateicos. Es neprastu tās valkāt. Saul'e ir karsta, un drīz vien mans apģērbs būs atkal sauss.

— Varbūt jūs atnāktu uz mājām un pabrokastotu pie mums?

— Es nesen kā paēdu. Pateicos jums. Es neesmu iz­salcis.

— Varbūt mazliet vīna?

— Pateicos — es dzeru tikai ūdeni.

Es nezināju, ko vēl teikt savam jaunajam paziņam. Manu viesmīlību viņš noraidīja, bet projām tomēr ne­gāja. Viņš nevēlējās nākt man līdz uz mājām, taču ari aiziet netaisījās.

Vai viņš gaidīja kaut ko citu? Varbūt atalgojumu par izdarīto pakalpojumu? Kaut ko taustāmāku nekā pieklā­jības frāzes?

Tas nebūtu nekāds brīnums. Jauneklis gan bija visai patīkams, bet tomēr indiānis. Laipnību viņš bija dzir­dējis pietiekami. Indiāņi nemīl tukšus vārdus. Iespējams, ka viņš gaida kaut ko vairāk. Viņa situācijā tas bija gluži dabiski un manā — tikpat dabiski tā domāt.

Es aši izvilku savu naudas maku, bet nākošajā mirklī tas bija jau viņa rokās un vēl pēc mirkļa — dīķa dibenā!

— Es jums neprasīju nauclu, — viņš teica, nicīgi iesviezdams dolārus ūdenī.

Es jutos aizvainots, bet vēl vairāk man bija kauns par savu rīcību. Es ielēcu dīķī un ieniru zem ūdens. Es nemeklēju savu maku, bet gan šauteni, ko redzēju guļam uz akmeņiem dīķa dibenā. Es paņēmu to, iznesu malā un pasniedzu jauneklim.

Smaids, ar kādu viņš to saņēma, liecināja, ka esmu izlabojis savu kļūdu un devis gandarījumu aizskartajam lepnumam.

— Tagad .mana kārta izpirkt savu vainu, — viņš sa­cīja. — Atļaujiet man atdot jums jūsu naudas maku un lūgt piedošanu par rupjību.

Pirms es paguvu viņu aizkavēt, jauneklis ielēca ūdeni

un ienira. Drīz vien viņš bija atradis spožo maku un, atgriezies malā, ielika to man rokās.

— Tā ir brīnišķīga dāvana, — viņš teica, paņemdams šauteni un to uzmanīgi aplūkodams, — brīnišķīga dā­vana. Bet, lai es varētu uzdāvināt kaut ko jums, man vispirms jāatgriežas mājās. Mums, indiāņiem, gan nav daudz tādu lietu, ko baltie cilvēki augstu vērtē, — vie­nīgi, kā man stāstīts, mūsu zeme, — viņš īpaši uzsvēra pēdējos vārdus. — Mūsu rupjie darinājumi, — viņš tur­pināja, — salīdzinot ar jūsējiem, nav nekā vērts, un labā­kajā gadījumā tie jums šķiet tikai interesanti nieciņi.. Bet, pag, — jūs taču esat mednieks? Varbūt jūs pieņemtu; no manis pāri mokasīnu un patronsomu? Majumi labi prot tos darināt…

— Majumi?

— Tā ir mana māsa. Jūs redzēsiet, ka mokasīni medī­bās ir noderīgāki par jūsu smagajiem zābakiem. Tie klusina soļu troksni.

— Man nekas nevarētu būt patīkamāk kā saņemt pāri mokasīnu no jums.

— Esmu priecīgs, .ka tie jums būs pa prātam. Majumi tos pagatavos un patronsomu arī.

«Majumi!» es domās atkārtoju. «Kāds savāds, daiļ­skanīgs vārds! Vai tā varētu būt viņa?»

Es iedomājos brīnišķīgo būtni, ko kādreiz biju sastapis savā ceļā. Tas bija. kā sapnis, kā debesu parādība, jo, šķiet, tik apburoši radījumi nevar mājot zemes virsū.

Klaiņodams pa mežiem un smaržīgām birzīm, es reiz biju nonācis pie ziediem klāta klajuma, ko dienvidu daba tik izšķērdīgi apveltījusi ar skaistumu. Un tur es ierau­dzīju šo parādību — brīnum jauku indiāņu meiteni, kas šķita it kā daļa no krāšņās ainavas.

Viens acumirklis, un viņas vairs nebija. Es tai sekoju, bet veltīgi. Kā astrāla būtne tā aizslīdēja caur birzs līku loču ejām, un es viņu vairs neredzēju. Bet, nozudusi ska­tienam, tā neizgaisa no manas atmiņas, un kopš tā brīža es vienmēr sapņoju par šo brīnišķīgo parādību. Vai tā bija Majumi?

— Kā jūs sauc? — es jautāju, redzēdams, ka jaunek­lis gatavojas aiziet.

— Baltie mani sauc par Pauelu. Tas ir mana tēva vārds, viņš bija baltais. Viņš ir miris. Mana māte ir vēl dzīva. Šķiet, lieki būtu piebilst, ka viņa ir indiāniete.

— Man laiks iet, ser, — pēc brītiņa viņš turpināja. — Bet, pirms es jūs atstāju, atļaujiet man uzdot vienu jautājumu. Tas var likties nekaunīgi, taču man ir no­pietns iemesls to darīt. Vai starp jūsu vergiem nav kāds ..ļoti slikts cilvēks, kas tur ļaunu prātu uz jūsu ģimeni?

— Jā, viens tāds ir. Vismaz man ir pamats tā domāt.

— Vai jūs pazītu viņa pēdas?

— Domāju gan.

— Tad sekojiet man!

— Tas nav vajadzīgs. Es varu iedomāties, kurp jūs mani gribat vest. Es visu zinu: viņš atvilināja aligatoru uz šejieni, lai tas saplosītu manu māsu.

— Ha! — diezgan pārsteigts iesaucās indiānis. — Kā jūs to uzzinājāt, ser?

— Tur no tās klints es pats savām acīm visu redzēju. Bet kā jūs to uzzinājāt? — es savukārt jautāju.

— Tikai sekodams pa pēdām, kur bija gājis cilvēks ar suni un aligators. Es dumbrāja malā medīju un ierau­dzīju šīs pēdas. Tās man likās aizdomīgas, un es nācu pa tām pāri laukiem. Sasniedzis homoku, es izdzirdu klie­dzienus. Es paguvu ierasties tieši laikā. Ha!

— Jūs parādījāties īstajā brīdī, citādi šā nelieša no­lūks būtu izdevies. Nebaidieties, mans draugs! Viņš sa­ņems sodu.

— Jā, viņš ir jāsoda. Es ceru, ka mēs vēl kādreiz tiksimies.

Mēs pārmainījām vēl dažus vārdus, tad paspiedām viens otram roku un šķīrāmies.