Oceola — seminolu virsaitis

16. NODAĻA SALA

Es ilgojos atkal iegriezties šajā indiāņu mājā un ne­kavējos izpildīt savu vēlēšanos. Es vispār baudīju ne­ierobežotu brīvību, un ne tēvs, ne māte īpaši neinteresējās par manām gaitām. Es pēc patikas gāju un nācu, un reti kad man tika jautāts, kur esmu bijis. Ja es ilgāku laiku nebiju mājās, visi domāja, ka esmu medībās, jo es vienmēr ņēmu līdz bisi un savus suņus, un arī pārnestais medījums to apstiprināja.

Diez vai vēl jāsaka, ka tagad manas medību gaitas vienmēr veda vienā virzienā — pāri upei. Atkal un atkal manas laivas ķīlis šķēla mazās upītes ūdeņus, līdz es jau pazinu katru koku tās krastos.

Mana pazīšanās ar jauno Pauelu drīz vien pārauga ciešā draudzībā. Mēs tikāmies gandrīz katru dienu vai nu uz ezera, vai mežā un kopīgi nomedījām ne vienu vien briedi un meža tītaru. Indiāņu zēns bija ja,u ļoti izveicīgs mednieks, un es no viņa iemācījos dažu labu šās meža mākslas noslēpumu.

Es atceros, ka šai laikā medīšana man sagādāja ma­zāk prieka nekā agrāk. Daudz labāk man patika tie brīži, kad pēc medībām pa ceļam uz mājām es uz kādu stundu iegriezos pie Paueliem un no ķirbja krūkas dzēru ar medu saldināto indiāņu kvasu, kas šķita vēl saldāks tādēļ, ka to pasniedza Majumi rokas, tādēļ, ka redzēju Majuimi mīļo smaidu.

Nedēļām ilgi — bet cik īsas man tās likās! — es dzī­voju kā sapnī, šās pirmās mīlestības jūsmas pārņemts. Nekādi prieki vēlākajā dzīvē nespēj līdzināties šīm izjū­tām. Slava un vara dod cilvēkam tikai apmierinājumu, vienīgi mīlestība ir svētlaime, un vistīrākā un visjaukākā tā ir jaunībā.

Bieži vien šajos klaiņājumos pāri upei mani pavadīja Virdžīnija. Viņa teica, ka esot iemīļojusi mežu, un labprāt gribēja nākt man līdz. Dažreiz man labāk būtu paticis doties turp vienam, taču es nespēju viņai atteikt. Viņa bija ļoti pieķērusies Majumi. Un par to nebija ko brīnī­ties.

Arī Majumi patika mana māsa, kaut gan abām mei­tenēm nebija ne mazākās līdzības. Pēc ārējā izskata viņas bija pilnīgi dažādas: Virdžīnija — gaiša, ar zeltainām cirtām, Majumi — melnīgsnēja un tumšmataina. Arī raksturā viņas bija pretējas: mana māsa bikla kā dūja, turpretim Majumi drosmīga kā vanags. Varbūt tieši šis kontrasts meitenes tuvināja un nostiprināja viņu drau­dzību. Tā tas nereti dzīvē mēdz būt.

Daudz neparastākas, pat it kā neizprotamas bija ma­nas jūtas pret viņām abām. Savu māsu es mīlēju tieši viņas maigās dabas dēļ, bet pie Majumi mani saistīja pretējais. Taču arī šīs divas mīlestības bija katra savā­dāka, tāpat kā pašas meitenes, kas manas jūtas izraisīja.

Kamēr mēs ar jauno Pauelu medījām, mūsu māsas palika mājās. Viņas pastaigājās pa laukiem, birzīm, dārzu. Viņas rotaļājās, dziedāja un lasīja, jo Majumi,' neraugoties uz viņas indiāņu apģērbu, nepavisam nebija mežone. Viņai bija grāmatas, ģitāra jeb, pareizāk sakot,, spāniešu mandolīna, un viņa prata gan lasīt, gan spēlēt. Vispār garīgās attīstības ziņā Majumi bija piemērota draudzene pat lepno Rendolfu meitai. Arī jaunais Pauels bija tikpat, ja ne vēl vairāk izglītots kā es. Viņu tēvs bija godam izpildījis savu pienākumu.

Ne Virdžīnijai, ne man nenāca ne prātā doma par kaut kādu nevienlīdzību. Mums patika šie indiāņu jau­nieši, un mēs ar viņiem draudzējāmies, jo abi bijām vēl par jauniem, lai zinātu un ievērotu kārtu aizspriedumus. Savās draudzības jūtās mēs vadījāmies tikai no nesamai­tātas jaunības tieksmēm un nekad pat neiedomājāmies, ka rīkojamies nepareizi.

Nereti arī abas meitenes izteica vēlēšanos doties mums līdz uz mežu, un mēs, mednieki, neko pret to ne- iebildām. Mēs vienmēr nedzināmies pakaļ straujajiem, mežonīgajiem briežiem, bet bieži vien apmierinājāmies ar vāverēm un citiem sīkiem zvēriņiem. Tos medījot, mums nevajadzēja aizklīst tālu prom no savām maiga­jām pavadonēm.

Majumi gan bija lieliska medniece un bezbailīga jāt­niece un būtu varējusi auļot mums līdz vistrauksmīgākajā skrējienā, turpretim mana māsa zirga mugurā jutās pavisam nedroša.

Vāveru medības sāka man arvien vairāk iepatikties,, un tagad es bieži vien vairs suņus nemaz neņēmu līdz un pavisam reti pārnesu mājās brieža cepeti.

Mēs neklaiņojām tikai pa mežiem, bet bieži vien lai­vās devāmies uz ūdensputniem bagāto ezeru, un dažs- labs ibiss, sudrabainais gārnis un baltā dzērve krita par upuri mūsu mednieku kaislībai.

Mums iepatikās kāda skaista saliņa, kas atradās pašā ezera sākumā, augšpus tās salas, kur nesen bija norisi­nājusies mulata traģēdija. Tā bija diezgan liela, un tās vidusdaļā pacēlās uzkalns. Gandrīz visu salu klāja mū­žam zaļojošo koku mežs. Tur auga ozoli, magnolijas,. anīsa koki, Floridas savvaļas apelsīni, dzeltenie sandal­koki ar saviem spilgti dzeltenajiem ziediem, aromātiskais meža kizils un daudzi saldi smaržojoši krūmi un augi,, bet pāri visam kā torņi augstu pacēlās karaliskās pal­mas, ar saviem platajiem lapu vēdekļiem izveidodamas otru zaļojošu jumolu.

Kaut arī mežs te bija diezgan biezs, tas tomēr nevei­doja necaurejamu biezokni. Šur tur gan taku aizšķērsoja uz kokiem augošie epifīti vai parazītaugi, meža vīnāja resnās, mezglotās stīgas, hinīna un sarsaparela ērkšķainie krūmi, bignonijas, bromēlijas un saldi smaržojošās orhi­dejas, bet lielākie koki auga pareti. Vietām uz salas bija jauki klajumiņi, kur zaļajā zāles paklājā ziedēja daudz­krāsainas puķes.

Sl brīnišķīgā sala atradās apmēram pusceļā no mūsu un Paneļa mājas, un tur es bieži vien satikos ar jauno indiāni. Uz salas mēs arī medījām, jo kokos dzīvoja vā­veres un tītari, klajumos dažreiz gadījās sastapt pat brie­žus un no krūmiem aizaugušā krasta varēja ērti šaut uz putniem, kas rosījās pa ezeru.

Mēs jau vairākkārt bijām satikušies uz šās «nfeitrālās zemes», un vienmēr arī mūsu māsas bija kopā ar mums. Viņām abām ļoti patika šī jaukā vietiņa. Meitenes mēdza uzkāpt pakalnā un apsēsties tur augošo lielo palmu ēnā, bet mēs, mednieki, palikām lejā, kur biežāk bija sasto­pams medījums, un cits pēc cita mežos atbalsojās mūsu šāvieni. Kad šķita pietiekami medīts, arī mēs parasti uz­kāpām pakalnā, lai parādītu savu guvumu. Ar sevišķu prieku to darījām tad, ja bija laimējies nošaut kādu retu putnu ar skaistām spalvām, jo meitenes to aplūkoja ar interesi un sajūsmu.

Vienalga, vai medības bija veiksmīgas vai ne, es vienmēr mēdzu pirmais tās pārtraukt. Es nebiju tik kais­līgs mednieks kā mans biedrs, daudz tīkamāk man šķita atlaisties zālē līdzās meitenēm — daudz saldāk bija klau­sīties Majumi balsī nekā bises šāvienos, daudz jaukāk raudzīties Majumi acīs nekā lūkoties pēc medījuma.

Es tikai klausījos Majumi balsī un raudzījos viņā — tas bija viss. Nekā citādi mana mīlestība neizpaudās, nekad mēs netikām pārmijuši neviena mīļa vārda, un es pat nezināju, vai arī viņa mani mīl.

Svētlaimes brīži mainījās ar sirds nemieru, manas jaunības jūsmas rožainās debesis bieži vien aizēnoja šau­bu mākoņi, jo es nebiju pārliecināts par pretmīlestību.

Mani nepatīkami satrauca arī vēl kas cits. Es sāku novērot vai vismaz man tā likās, ka starp Virdžīniju un Majumi brāli ir radušās dziļas savstarpējas simpātijās. Tas mani pārsteidza un apbēdināja, kaut gan es pats nevarēju lāgā izskaidrot, kāpēc. Es iepriekš teicu, ka mēs ar māsu bijām pārāk jauni, lai apzinātos kārtu un rasu aizspriedumus, taču gluži tā vis nebija. Es laikam instinktīvi nojautu, ka mums nevajadzētu tā draudzēties ar šiem tumšādainajiem kaimiņiem, jo kas gan cits va­

rēja būt par iemeslu manam iekšējam nemieram? Man likās, ka arī Virdžīniju nomāc līdzīgas domas. Mēs abi jutāmies nelabi un tomēr viens otram neuzticējāmies. Pat māsai es baidījos izstāstīt savas izjūtas, un viņa acīm redzot tāpat nevēlējās atklāt man savu noslēpumu.

Kas gan būtu noticis, ja šīs pirmās mīlestības jūtas varētu brīvi attīstīties tālāk? Vai tās ar laiku izgaistu pašas no sevis? Vai pienāktu brīdis, kad patikas vietā stātos apnikums un sirds alktu pēc kā cita, vai varbūt mēs šai mīlestībai paliktu .uzticīgi visu mūž.u? Kas zina, kāds būtu šo jūtu liktenis, ja tām būtu ļauts netraucēti uzplaukt visā pilnībā. Bet tā tas nekad nenotiek, jaunī­bas mīlestībai vienmēr pirms laika pienāk gals.

Tā arī mūsu jaukā draudzība tika pavisam negaidot pārtraukta. Mēs nekad par to nebijām stāstījuši ne tē­vam, ne mātei, kaut gan arī slēpt īpaši necentāmies. Mums vienkārši nekas netika jautāts, citādi mēs droši vien būtu atzinušies, jo bijām mācīti vienmēr runāt tikai patiesību. Taču mums neviens nekā nejautāja un pat nebrīnījās par mūsu biežo prombūtni. Tas, ka es, mednieks būdams, daudz klaiņāju pa mežu, bija pats par sevi sa­protams. Sākumā gan vecākiem likās mazliet savādi, ka arī Virdžīnijai tik ļoti iepatikušās pastaigas pa mežu un viņa tik bieži mani pavada, taču māte drīz vien ar to aprada, un tā mēs netraucēti gājām un nācām, un neviens mūs sīkāk neiztaujāja.

Es teicu, ka mēs necentāmies savas gaitas slēpt, bet gluži tā gan nebija, jo mēs tomēr apzinīgi noklusējām visu, kas attiecās uz mūsu indiāņu draugiem. Mums abiem ar māsu bija kāda slepena nojausma, ka rīkoja­mies nepareizi un ka vecāki nosodīs mūsu izturēšanos, un tādēļ arī mēs nebijām pret viņiem atklāti.

Mūsu draudzībai nebija lemts ilgs mūžs. Tā tika pēkšņi un pat diezgan skarbā veidā pārtraukta.

Kādu dienu mēs visi četri kā parasti bijām uz salas. Pēc medībām mēs ar Pauelu bijām jau piebiedrojušies savām māsām uz pakalniņa un, atlaidušies ēnā, jautri tērzējām. Es gan šai brīdī vairāk izbaudīju mēmo mīles­tības valodu, lūkodamies uz savu sapņu tēlu un juzda­mies bezgala laimīgs, ka mani skatieni nepalika bez at­bildes. Es neredzēju neko citu sev apkārt un neievēroju,

ka jaunais indiānis un mana māsa apmainās tikpat de­dz, īgiem skatieniem. Pašreiz es par viņiem nemaz nedo­māju, man bija vienaldzīgs viss cits uz pasaules, izņemot Majumi smaidu.

Taču bija daži, kas novēroja šo saskatīšanos un re­dzēja visu notiekošo. Bažu pilnas acis nolūkojās uz čet­riem jauniešiem uzkalnā, un katrs mūsu vārds, skatiens un žests tika ievērots.

Pēkšņi mūsu suņi pietrūkās un rūkdami metās uz mežmalu. Krūmos švīkstēja zari, un starp lapām pavīdēja drēbes. Mēs sapratām, ka tur nāk cilvēki. Suņi b-ija jau apklusuši un luncināja astes. Tātad tie, kas tuvojās, bija savējie.

Viņi iznāca klajumā, un es pazinu savu tēvu un māti!

Ieraugot vecākus, mēs ar Virdžīniju satrūkāmies. Mēs nojautām kaut ko jaunu, jo paši apzinājāmies, ka esam rīkojušies nel'abi. Tēva un mātes sejas bija drūmas, viņi izskatījās uztraukti un sadusmoti.

Māte pienāca klāt pirmā. Viņas lūpas bija savilktas nicīgā smīnā. Viņa ļoti lepojās ar saviem senčiem, pat vairāk nekā tēvs, kas piederēja pie slavenās Rendolfu dzimtas.

— Ko tas nozīmē? — viņa iesaucās. — Ko tas no­zīmē, mani bērni? Jūs te uzturaties indiāņu sabiedrībā?

Jaunais Pauels piecēlās kājās, bet nekā neteica. Pār­mainījusies sejas izteiksme liecināja, ko viņš šai brīdī pārdzīvo. Viņš bija nekļūdīgi sapratis mājienu.

Uzmetis augstprātīgu skatienu manam tēvam un mā­tei, viņš pamāja savai māsai, lai tā sekotu, un lepni devās projām.

Mēs ar Virdžīniju bijām tā satraukti, ka nespējām izteikt ne vārda. Mēs neiedrošinājāmies pat atvadīties.

Mūs steigšus vien aizveda projām no salas. Virdžīnija mājup brauca tēva un mātes laivā. Tur bija arī vēl citi, kas viņus bija atveduši līdz salai, — gan airētāji nēģeri, gan arī daži baltie. Es tur redzēju arī abus Ringoldus — tēvu un dēlu.

Es mājās atgriezos viens pats savā laivā. Braukdams pāri ezeram, es atskatījos. Pauela smailīte pašreiz iegrie­zās mazajā upītē. Es redzēju, ka metisa un viņa māsas sejas ir pievērstas mums, bet mani novēroja, un es ne­uzdrīkstējos pamāt ardievas, kaut gan mana sirds bija skumju nojautu pilna, ka mēs šķiramies uz ilgu laiku… varbūt uz neredzēšanos.

Ak vai! Mana nojauta piepildījās. Jau trešajā dienā pēc šā notikuma es atrados ceļā uz tālajiem ziemeļiem, kur man vajadzēja kļūt par Vestpointas militārās akadē­mijas kadetu. Arī manu māsu aizsūtīja uz vienu no mei­teņu semināriem, kādu netrūkst turienes puritāņu pilsētās. Pagāja ilgs ilgs laiks, iekams mēs atkal ieraudzījām savu Ziedu zemi.