Oceola — seminolu virsaitis

94. NODAĻA ERENSA RINGOLDA GALS

Man nebija ine jausmas, kas virsaitim padomā un kāds būs tas skats, ko viņš bija apsolījis man parādīt.

Savā nepacietībā es viņam to pajautāju.

— Jauns veids, kā iekarot līgavu, — viņš smaidot sacīja.

— Bet kas tad ir līgavainis, un kam jābūt par līgavu?

— Tikai pacietību, Rendolf, un jūs to uzzināsiet. O, tas ir rets gadījums, ļoti veikls farss, par kuru varētu pasmieties, ja to nepavadītu tik traģiski notikumi. Jūs tūlīt redzēsiet. Ja mani kāds uzticams draugs par to nebūtu brīdinājis, es nekā nezinātu un nebūtu ieradies šeit, lai redzētu visu savām acīm. Par manu klātbūtni un savu dzīvību, vēl vairāk — varbūt par jūsu māsas godu jums jāpateicas Hadž-Evai.

— Cēlā sieviete!

— Csst! Viņi ir tuivu! Es dzirdu klabam pakavus. Viens, divi, trīs. Jā, tiem jābūt viņiem. Jā, rau, tur jau viņi ir!

Es palūkojos norādītajā virzienā. No meža iznira neliels jātnieku pulciņš, kāds pusducis pavisam, un strauji izjāja klajumā. Izkļuvuši no biezokņa, viņi iecirta zir­giem piešus un aulekšiem, skaļi aurodami, iedrāzās pašā nometnes vidū. Tur viņi vairākas reizes izšāva — acīm redzot gaisā — un tad, turpinādami klaigāt, nesās uz klajuma pretējo malu.

Es redzēju, ka tie bija baltie. Tas mani pārsteidza, bet vēl vairāk mani izbrīnīja tas, ka es viņus pazinu, vismaz pēc skata. Tie bija daži 110 mušu pašu kolonijas visnelietīgākajiem puišiem. Bet, ieskatoties tuvāk viņu vadonī, es piedzīvoju trešo pārsteigumu. Viņu es pazinu pavisam labi. Tas atkal bija Erenss Ringolds!

Es nepaguvu atjēgties no šā trešā pārsteiguma, kad manā priekšā norisinājās ceturtais. Nometnes iemīt­nieki — kā nēģeri, tā jamasi — šķita šā nenopietnā uz­brukuma pārbiedēti un, steigšus izklīzdami, paslēpās krūmos. Viņi gan skaļi klaigāja un daži atkāpdamies arī izšāva, taču, tāpat kā uzbrucēji, savus šāvienus rai­dīja gaisā.

Tas bija dīvaināk par dīvainu! Ko tas varēja no­zīmēt?

Es atkal gribēju pajautāt Oceolam, bet ievēroju, ka viņš ir aizņemts pats ar savām domām un acīm redzot nevēlas tikt traucēts. Es redzēju, ka viņš aplūko savu šauteni, it kā pārbaudīdams tēmēkli.

Atkal paskatījies uz klajumu, es ieraudzīju, ka Rin­golds aizjājis tur, kur sēdēja mana māsa, un apturējis savu zirgu viņas priekšā. Es dzirdēju viņu uzrunājam Virdžīniju vārdā un apsveicam ar izglābšanos. Viņš grasījās kāpt nost no zirga, lai tuvotos viņai kājām, bet pārējie vēl arvien aulekšoja pa nometni, skaļi kliegdami urrā un šaudīdami gaisā.

— Viņa stunda ir pienākusi, — nomurmināja Oceola, aizslīdēdams man garām. — Sen pelnītās un ilgi atliktās atmaksas brīdis beidzot ir klāt! — To pateicis, viņš izgāja klajumā.

Es redzēju viņu paceļam šauteni un pavēršam stobru pret Ringoldu, un nākošajā acumirklī pāri nometnei norībēja šāviens. No Oceolas lūpām atskanēja griezīgs izsauciens, kad plantatora zirgs ar tukšiem segliem pa­lēcās uz priekšu un pats jātnieks palika kūņājamies zālē.

Ringolda pavadoņi šausmās iekliedzās un pārsteigti un nobiedēti aizauļoja atpakaļ mežā, nemaz nemēģinā­juši pārmainīt kādu vārdu ar

— Es neesmu labi nomērķējis, — ļoti mierīgi sacīja Oceola. — Viņš vēl ir dzīvs. Es esmu cietis tik daudz netaisnību un pāridarījumu ino viņa un visas viņa dzim­tas, ak, pārāk daudz, citādi es saudzētu šā neģēļa dzī­vību. Bet nē — man jātur savs zvērests: viņam jāmirst!

To teikdams, viņš metās pakaļ Ringoldam, kas bija uzrausies kājās un streipuļoja uz krūmiem, it kā cerē­dams izbēgt.

Redzot atriebēju sev uz pēdām, šausmu pārņemtais nelietis mežonīgi iebrēcās. Tā bija pēdējā reize, kad at­skan ēj.a šī balss.

Ar pāris lēcieniem Oceol.a atradās viņam blakus, uz mirkli gaisā pazibēja garš asmens un tik strauji no­laidās lejup, ka skatiens nespēja izsekot tā kustībai.

Dūriens momentā atnesa māvi. Ievainotā Ringolda ceļgali piepeši saliecās, un viņš uz vietas saļima bez dzīvības, paliekot tādā pašā sakņupušā pozā, kā bija nokritis.

— Ceturtais un pēdējais no .maniem ienaidniekiem, — sacīja Oceola, .atgriezies pie manis. — Pēdējais no tiem, kuri bija pelnījuši manu atriebību un kuriem .atriebties es biju zvērējis.

— Skots? — es jautāju.

— Viņš bija trešais. To es nogalināju vakardien ar šo paišu roku.

— Līdz šim, — viņš turpināja, brīdi klusējis, — es esmu cīnījies, lai atriebtos. Es esmu atriebies. Es esmu guvis gamdarījumu un tagad …

Viņš aprāvās un ilgi klusēja.

— Un tagad? — es mehāniski jautāju.

— Man ir vienalga, kad viņi mani nogalinās.

Izteicis šos savādos vārdus, Oceola noslīga uz kāda

krituša koka stumbra un aizklāj,a seju ar rokām. Es redzēju, ka viņš negaida atbildi.

Jaunā virsaiša balsī skanēja skumjas, it kā viņa sirdi māktu kādas lielas bēdas, ko .nevar ne pārvarēt, ne mierināt. Es to biju pamanījis jau agrāk un, domā­dams, ka viņš grib palikt vienatnē, klusēdams devos projām.

Pēc paris mirkļiem es jau turēju apkamptu savu dārgo māsu, bet Džeka melno roku skāvieni mierināja Violu.

Viņa vecā sāncenša vairs nebija tuvumā. Viltus uz­brukuma laikā tas bija sekojis pārējo paraugam un no­zudis no kaujas lauka. Vairums ļaužu drīz vien tika uzmeklēti un atgriezās nometne, bet dzeltenais virsaitis nekur nebija atrodams.

Viņa prombūtne Oreolam likās aizdomīga. Jaunais virsaitis, kas tagad atkal sāka rīkoties, deva signālu sa­viem karavīriem, un tie aulekšiem ieradās nometnē. Daži tika aizsūtīti meklēt pazudušo mulatu, bet pēc brīža atgriezās, neatraduši nekādu viņa pēdu.

Tikai viens no meklētājiem šķita atklājis Dzeltenā Džeka .pazušanas noslēpumu. Ringoldu bija pavadījuši tikai pieci vīri. Indiānis teicās pajājis kādu gabalu pa taku, pa kuru viņi aizauļojuši, un saskatījis tur nevis piecu, bet gan sešu zirgu -pakavu- nospiedumus.

Šī ziņa, kā varēja redzēt, atstāja uz Oceolu nepa­tīkamu iespaidu. Tika izsūtīta jauna izlūku grupa, ku­riem pavēlēja atvest mulatu atpakaļ dzīvu vai mirušu.

Stingrā pavēle liecināja, ka pastāv nopietnas šaubas par dzeltenā virsaiša uzticamību, un acīm redzot Oceolas karavīriem bija tādas pašas aizdomas kā viņu vadonim. Pēdējā laikā patriotu partijas spēki bija sarukuši. Daži mazākie klani, noguruši cīnīties un ilgstošā bada no­vārdzināti, bija sekojuši Omatlas cilts piemēram un paziņojuši, ka piekāpjas. Kaut gan līdzšinējās kaujās indiāņi parasti bija cīnījušies veiksmīgi, viņi zināja, ka baltais ienaidnieks ir lielā skaitliskā pārsvarā un galu galā svinēs uzvaru. Sākumā viņus bija rosinājusi .dziņa atmaksāt par ilgi ciestiem pāridarījumiem, bet tagad atriebību viņi bija jau izbaudījuši pilnā, mērā un jutās gandarīti. Dzimtenes mīlestība, pieķeršanās savām ve­cajām mājām, tīras patriotisma jūtas tagad stāvēja svaru kausā pretī briesmām tikt gandrīz pilnīgi iznī­cinātiem. Un pēdējās izrādījās smagākas.

Indiāņu cīņas gars sāka pamazām apsīkt. Varbūt, ja tagad tiktu ievadītas sarunas par mieru, viņi būtu nolikuši ieročus un piekrituši pārvietošanai, pieņemot balto noteikumus. Pat Oceola nebūtu varējis atturēt viņus no šā soļa, un diez vai viņš maz būtu mēģinājis to darīt. Šis ģeniāli apdāvinātais cilvēks, kas pazina savu ienaidnieku um apzinājās tā spēku, paredzēja postu, kads draudēja piemeklēt viņa sekotājus un visu viņa tautu. Tas nevarēja būt citādi.

Vai šīs drūmās nākotnes izredzes bija cēlonis grūt­sirdībai, kas tagad tik manāmi izpaudās viņa vārdos un rīcībā? Vai varbūt viņu māca vēl dziļākas bēdas, bez­cerīgas mīlestības sāpes, skumju pilnajai sirdij ilgojo­ties pēc nesasniedzamas mīļotās?

Es ļoti satraukts pārdzīvoju to brīdi, kad jaunais virsaitis tuvojās manai māsai. Vēl tad es biju nelaimīgo aizdomu vara un saspringti vēroju viņu abu sejas, kad tie satikās.

Ar savu neuzticību es nodarīju pāri viņiem abiem. Ne viena, ne oitra vaibstos es nevarēju saskatīt it nekā. tāda, kas modinātu mani nemieru. Jaunā virsaiša iz­turēšanas bija goddevības un cieņas pilna. Manas mā­sas sejā varēja lasīt tikai kvēlas pateicības jūtas.

— Man jālūdz jums piedošana, miss Rendolfa, par šo skatu, ko jūs bijāt spiesta redzēt, bet es nevarēju ļaut šim cilvēkam izbēgt. Cienījamā lēdija! Viņš bija jūsu lielākais ienaidnieks, tāpat kā mūsējais. Sadarbo­damies ar mulatu, viņš bija izplānojis šo veiklo krāpšanu ar nolūku piespiest jūs kļūt par viņa sievu, bet, ja vi­ņam tas neizdotos, maska tiktu nomesta un jūs… es negribu saukt vārdā viņa nekrietno nodomu. Par laimi, es paguvu ierasties laikā.

— Drosmīgais Oceola! — iesaucās Virdžīnija. — Divas reizes jūs esat izglābis manu un mana brāļa dzīvību … vairāk nekā mūsu dzīvības. Mums nav ne vārdu, ne iespēju jums pienācīgi pateikties. Es varu jums piedāvāt tikai šo niecīgo balvu kā savas pateicības pie­rādījumu.

To teikdama, Virdžīnija pagāja 'pretī Oceolam un pasniedza viņam salocītu pergamentu, ko bija izvilkusi no sava tērpa kakla izgriezuma.

Oceola tūlīt to pazina. Tas bija dokuments, kas ap­stiprināja īpašnieka tiesības uz viņa tēva plantāciju.

— Pateicos, pateicos! — viņš atbildēja, skumji

pasmaidot. — Tas patiešām ir nesavtīgs, draudzības ap­liecinājums. Ak vai! Tas nak par vēlu. Tas, kura tik ļoti vēlējās iegūt šo vērtīgo dokumentu un bezgala ilgojās atgriezties mīļotajās mājās, vairs nav. Mana māte ir mirusi. Pagājušajā naktī viņas dvēsele šķīrās no šīs pasaules.

Tā bija jauna vēsts pat Majumi, un viņa, nevaldāmu sāpju pārņemta, noslīga uz manas māsas pleca. Apskā­vušās viņas abas raudāja, un bēdu asaras saplūda ar līdzjūtības asarām.

Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai abu meiteņu šņuksti un laiku pa laikam Virdžīnijas balss, murminot mierinājuma vārdus. Pats Oceola bija pārāk saviļņots, lai runātu.

Pēc brīža viņš izslējās, it kā atbrīvodamies no sērām.

— Diezgan, Rendolf! — viņš sacīja. — Mums ne­vajag kavēties pagātnē, kad mūsu nākotne ir tik ne­zināma. Jums jādodas atpakaļ uz savām mājām un jā­uzceļ tās no jauna. Jūs esat zaudējis tikai ēkas, jūsu bagātās zemes ir palikušas, un jūsu nēģeri atgriezīsies pie jums. Es esmu devis pavēli, un viņi jau ir ceļā. Šī nav viņai piemērota vieta, — virsaitis pamāja uz Vir­džīnijas pusi. — Jums nevajag te uzkavēties nevienu, brīdi. Zirgi ir sagatavoti. Es pats jūs pavadīšu līdz. robežai, un aiz tās jums vairs nav neviena ienaidnieka* no kā baidīties.

Izrunādams pēdējos vārdus, viņš zīmīgi paskatījās uz pla.ntatora līķi, kas arvien vēl gulēja netālu no mež­malas. Es sapratu viņa mājienu, bet nekā neatbildēju.

— Un viņa? — es sacīju. — Mežs ir skarbas mājas., sevišķi šādos laikos. Vai viņa nevarētu palikt kopā ar mums?

Mani vardi attiecās uz Majumi.

Virsaitis satvēra manu roku un cieši to paspieda. Es ar prieku redzēju viņa acis iemirdzamies pateicībā.

— Pateicos! — viņš iesaucās. — Pateicos par šo draudzīgo piedāvājumu. Taisni to es būtu vēlējies jums lūgt. Jums ir taisnība: viņai nevajag vairs palikt mežā. Rendolf, jums es varu uzticēt viņas dzīvību un godu. Ņemiet viņu līdz uz savām mājām!